Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Vai šie nožēlojamie jehūzi iedrošinās uzskatīt mani par tik pagrimušu, ka aizstāvēšu savu patiesību? Kaut gan esmu jehūzs, tomēr visā hoihnhnmu zemē ir labi zināms, ka, sava cildenā saimnieka pamācīts un sekodams viņa paraugam, es paspēju divu gadu laikā (kaut gan, jāatzīstas, ar ļoti lielām

grūtībām) atbrīvoties no velnišķīgā ieraduma melot, izlocīties, krāpt, būt divkosīgam, kas tik dziļi iesakņojies manas sugas pārstāvju, sevišķi eiropiešu dvēselēs.

Man būtu vēl citas sūdzības par šo nepatīkamo gadījumu, bet es nevēlos vairāk apgrūtināt sevi un Jūs. Man atklāti jāatzīstas, kopš mana pēdējā ceļojuma daži jehūzu dabas netikumi manī atkal atdzīvojušies, sarunājoties ar nedaudziem mūsu sugas pārstāvjiem un sevišķi ar maniem ģimenes locekļiem neatvairāmas nepieciešamības dēļ, jo citādi es nekad nebūtu iecerējis tādu neprātīgu pasākumu kā - uzlabot jehūzu sugu mūsu karaļvalstī. Bet no šādiem nereāliem plāniem es atteicos uz visiem laikiem.

1727. g. 2. aprīlī

Lemjuels [3] Gulivers, šo ceļojumu autors, ir mans sens un tuvs draugs; esam arī radinieki no mātes puses. Pirms trijiem gadiem misters Gulivers, noguris no ziņkāru ļaužu sadrūzmes viņa mājā Redrifa, nopirka nelielu zemes gabalu un ērtu māju netālu no Njuārkas Notingemšīrā, savā dzimtajā novadā, kur viņš tagad dzīvo vientuļi, bet savu kaimiņu cienīts.

Kaut gan misters Gulivers piedzimis Notingemšīrā, kur dzīvoja viņa tēvs, esmu dzirdējis viņu sakām, ka Guli veru dzimta nākusi no Oksfordšīras; lai par to pārliecinātos, apskatīju Benbarijas [4] kapsētu šajā grāfistē un atradu tur vairākus Guliveru kapus un pieminekļus.

Aizbraucot no Redrifas, viņš manās rokās nodeva glabāšanā šo manuskriptu, atļaudams man ar to brīvi rīkoties pēc maniem ieskatiem. Es to rūpīgi izlasīju trīs reizes. Stils ir ļoti gluds un vienkāršs, un vienīgā kļūda, ko atradu, ir tā, ka autors pēc ceļotāju paraduma savā stāstījumā pārāk kavējas pie sīkumiem.

Visā sacerējumā jūtama patiesības elpa; un tiešām

- autora patiesīgums bija tik pazīstams, ka viņa kaimiņi Redrifā, ja tiem vajadzēja kaut ko apstiprināt, mēdza lietot parunu: «Tas ir tik patiesi, it kā to būtu teicis misters Gulivers.»

Dažu cienījamu personu pamudināts, kurām ar autora atļauju nodevu šo sacerējumu, tagad iedrošinos to laist pasaulē, cerēdams, ka vismaz kādu laiku tas sagādās mūsu dižciltīgajiem jaunekļiem labāku izklaidi nekā politiķu un partijas skribentu parastie smērējumi. Šī grāmata iznāktu vismaz divtik bieza, ja es nebūtu iedrošinājies izsvītrot neskaitāmās lappuses par vējiem, paisumiem un bēgumiem, par daždažādiem mainīgiem laika apstākļiem vairākos ceļojumos, sīkos aprakstus par kuģa vadīšanu vētrās

- jūrnieku stilā, tāpat garuma un platuma gradu apzīmējumus; sakarā ar to man jābaidās, ka misters Gulivers būs mazliet neapmierināts, bet es biju apņēmies pielāgot šo sacerējumu pēc iespējas lasītāju vispārējam līmenim. Taču, ja, nepārzinādams jūrniecības lietas, būšu kaut kur kļūdījies, tad par to atbildēšu vienīgi es, un, ja kāds ceļotājs vēlētos iepazīties ar visu darbu pilnā apjomā, kā tas nācis no autora spalvas, tad labprāt apmierināšu viņa ziņkāri.

Pārējos sīkumus par autoru lasītājs atradīs šās grāmatas pirmajās lappusēs.

Ričards Simpsons

skaits grāmatu; bet krastā es novēroju vietējo ļaužu parašas un tikumus un mācījos viņu valodu, kas padevās visai viegli, jo man bija laba atmiņa.

Mans pēdējais ceļojums nebija visai veiksmīgs, man apnika jūras braucieni, un es nolēmu palikt māj ās pie sievas un bērniem. Es pārcēlos no Olddžjūrijas uz Feterlēnu un no turienes uz Vopingu, cerēdams iegūt pacientus starp jūrniekiem, bet tas man neizdevās. Nogaidījis trīs gadus, vai apstākļi neuzlabosies, es pieņēmu kuģa «Antilope» īpašnieka kapteiņa Viljema Brīčarda izdevīgo priekšlikumu braukt ar viņu uz Dienvidjūru. Mēs uzvilkām buras Bristolē 1699. gada 4. maijā, un mūsu ceļojums sākumā bija ļoti veiksmīgs.

Dažu apstākļu dēļ nebūtu vēlams nogurdināt lasītāju ar sīkiem aprakstiem par to, ko piedzīvojām šajās jūrās; pietiks, ja pastāstīsim, ka mūsu braucienā uz Austrumindiju briesmīga vētra mūs aizdzina uz ziemeļrietumiem no Van Dīmena zemes. Pēc novērojumiem, mēs atradāmies 30 gradu 2 minūšu dienvidu platumā. Divdesmit cilvēku no mūsu komandas nomira aiz pārpūles un sliktas barības; pārējie bija ļoti novājināti. 5. novembrī, kad tur sākas vasara, laiks bija ļoti miglains, tāpēc jūrnieki tik pustauvas attālumā no kuģa ieraudzīja klinti; bet vējš bija tik stiprs, ka dzina kuģi tieši pret šo klinti, un tas acumirklī sašķīda. Seši komandas locekļi, starp kuriem atrados arī es, nolaidām ūdenī laivu, un mums izdevās atirties tālāk no kuģa un klints. Pēc mana aprēķina, bijām airējuši trīs jūdzes, līdz kļuvām pilnīgi bezspēcīgi, juzdamies jau noguruši no iepriekšējās piepūles uz kuģa. Tāpēc ļāvāmies viļņu varā, un pēc pusstundas spējš ziemeļu vēja grūdiens apgāza laivu. Kas notika ar maniem biedriem, kas bija laivā, un ar tiem, kas patvērās uz klints un palika uz kuģa, to nevaru pateikt, bet domāju, ka viņi visi gājuši bojā. Kas attiecas uz mani, tad es peldēju uz labu laimi, un mani dzina uz priekšu vējš un paisums. Es bieži nolaidu kājas, bet nevarēju sataustīt jūras dibenu, tikai, kad biju jau gluži nokusis un nespēju vairs ilgāk cīnīties, sajutu zem kājām zemi, un vētra šai laikā bija jau jūtami rimusi. Jūras dibens te bija tik nolaidens, ka man bija jāiet gandrīz vesela jūdze, līdz aizsniedzu krastu, un tas notika apmēram pulksten astoņos vakarā. Biju nogājis gandrīz jau pusjūdzi, bet nevarēju saskatīt nevienu pazīmi, ka te būtu kādas mītnes vai iedzīvotāji; vismaz biju kļuvis tik slābs, ka neko vairs neredzēju. Jutos ārkārtīgi saguris, un no šā noguruma un karstā laika un puspintes brendija, ko biju izdzēris, atstājot kuģi, kļuvu ļoti miegains. Es nogulos zālē, kas bija ļoti īsa un mīksta, un iemigu tik dziļi kā vēl nekad savā mūžā un nogulēju tā apmēram deviņas stundas, jo, kad atmodos, bija jau gaiša diena. Es mēģināju piecelties, bet nespēju pakustēties, jo, gulēdams uz muguras, sajutu, ka manas rokas un kājas bija abās pusēs stingri piesietas pie zemes un tāpat arī mani garie, biezie mati. Līdzīgā veidā viss mans ķermenis, sākot no padusēm līdz gurniem, bija apvīts ar tievām virvēm. Es varēju raudzīties tikai augšup; saule sāka dedzināt, un tās gaisma žilbināja man acis. Es dzirdēju ap sevi neskaidru troksni, bet stāvoklis, kādā gulēju, neatļāva man saskatīt kaut ko citu kā vienīgi debesis. Pēc īsa brīža sajutu, ka kaut kas dzīvs kustas pa manu kreiso kāju un, viegli pārslīdēdams krūtīm, apstājas gandrīz pie zoda; nolaidis acis, cik spēdams zemu, es ieraudzīju nepilnas sešas collas garu cilvēciņu ar loku un bultu rokās un ar bultu maku uz muguras. Reizē es sajutu, ka vismaz četrdesmit viņam līdzīgu radījumu (tā man šķita) seko šim pirmajam. Es biju ārkārtīgi izbrīnījies un tik skaļi iekliedzos, ka viņi visi izbailēs aizbēga atpakaļ un daži no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija sasitušies, lēkdami no maniem sāniem lejup uz zemi. Tomēr viņi drīz atgriezās, un viens no tiem, kas iedrošinājās pienākt tik tuvu, ka varēja saskatīt visu manu seju, izbrīnā pacēla augšup rokas un acis un iesaucās smalkā, bet skaidrā balsī: «Hekinah degul!» - pārējie vairākkārt atkārtoja šos vārdus, bet toreiz es nezināju, ko tie nozīmē.