Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Imperatora pils atrodas pilsētas centrā, divu lielo ielu krustojumā. Tai apkārt ir divas pēdas augsta siena divdesmit pēdu atstatumā no ēkām. Viņa majestāte man atļāva pārkāpt pār šo sētu un, tā kā sienas attālums no pils bija pietiekami liels, tad pili varēju ērti apskatīt no visām pusēm. Ārējā sēta ir četrstūris, kam katra mala ir četrdesmit pēdu gara un kas ietver vēl divas sētas; iekšējā sētā atrodas imperatora apartamenti, kurus es ļoti vēlējos apskatīt, bet šo vēlēšanos bija ļoti grūti izpildīt, jo lielie vārti, kas savienoja abas sētas, bija tikai astoņpadsmit collu augsti un septiņas collas plati. Bet celtnes ārējā sētā bija vismaz piecas pēdas augstas, un es nevarēju pār tām pārkāpt, nenodarot lielus bojājumus, kaut gan to sienas bija celtas no stipriem, izcirstiem akmeņiem un četras collas biezas. Arī imperators ļoti vēlējās, lai es redzētu viņa pils krāšņumu, bet to es varēju izdarīt tikai pēc trim dienām, kuras pavadīju, nogriežot ar savu nazi dažus lielākos kokus ķeizara dārzā ap simt jardu attālumā no pilsētas. No šiern kokiem izgatavoju divus ķeblīšus, katru trīs pēdu augstumā un pietiekami izturīgus, lai panestu manu smagumu. Kad iedzīvotāji bija otrreiz brīdināti, es ar ķeblīšiem rokās atkal izgāju cauri pilsētai līdz pilij. Nonācis pie ārēj ās sētas sienas, pakāpos uz viena ķeblīša, paņēmu otru rokā, pārcēlu pār jumtu un uzmanīgi noliku laukumā starp pirmo un otro sētu, kurš bija astoņas pēdas plats, - tad ļoti ērti pārkāpu pār celtni no viena ķeblīša uz otru un pirmo pārcēlu sev pakaļ ar kāsī saliektu nūju. Šādā veidā nokļuvu līdz iekšējai sētai, un, nogulies uz sāniem, pievirzīju savu seju vidusstāvu logiem, kas ar nodomu bija atstāti vaļā, un ieraudzīju viskrāšņākās telpas, kādas vien var iedomāties.

Es tur redzēju ķeizarieni un jaunos prinčus viņu istabās un augstākos galminiekus ap tiem. Viņas ķeizariskajai majestātei labpatikās man ļoti žēlīgi uzsmaidīt, un viņa izstiepa pa logu savu roku, lai es to noskūpstītu. Bet es negribu pagaidām sniegt lasītājam šāda veida aprakstus, jo saglabāju tos lielākam darbam, kas jau gandrīz gatavs iespiešanai. Tajā ir šīs valsts vispārīgs apskats, sākot ar tās dibināšanu, un valdnieku vēsturē, kas aptver daudzus gadsimtus, esmu sīki aprakstījis liliputu karus un politiku, likumus, zinātni un reliģiju, viņu zemes stādus un dzīvniekus, iedzīvotāju īpato dzīves veidu un parašas un vēl citus ļoti interesantus un noderīgus faktus, bet tagad mans galvenais nolūks ir atstāstīt notikumus un pārgrozības, kas norisa liliputu zemē vai arī manā dzīvē, kad mēnešus deviņus uzturējos šajā valstī.

Kad biju atguvis savu brīvību, pēc divām nedēļām kādā rītā Reldresels, slepeno lietu galvenais sekretārs (kā šeit viņu mēdz saukt), ieradās pie manis tikai viena kalpotāja pavadībā. Viņš pavēlēja karietei gaidīt nelielā atstatumā un lūdza mani viņu pieņemt vienu stundu audiencē, ko labprāt izdarīju, ņemot vērā viesa rakstura īpašības un personiskos nopelnus, kā arī daudzos labos pakalpojumus, ko viņš bija man izdarījis galmā, kad iesniedzu savus lūgumus. Es piedāvājos nogulties zemē, lai viņš varētu ērtāk aizsniegt manu ausi, bet viņš vēlēj ās mūsu sarunas laikā labāk atrasties manā rokā. Vispirms sekretārs mani apsveica ar brīvības atgūšanu, teikdams, ka viņam šai ziņā esot daži nopelni, tomēr piebilda, ka bez pašreizējās noskaņas galmā es savu brīvību tik ātri nebūtu atguvis. «Jo,» viņš sacīja, «svešiniekiem gan mūsu valsts stāvoklis var likties spīdošs, bet mūs apdraud divi milzīgi ļaunumi: nikna partiju šķelšanās iekšzemē un ļoti spēcīga ienaidnieka uzbrukums no ārienes. Kas attiecas uz pirmo ļaunumu, tad jums jāzina, ka jau vairāk nekā septiņdesmit mēnešu mūsu ķeizaristē cīnās divas naidīgas partijas, kas saucās trameksani un slameksani, un šie vārdi atvasināti no viņu kurpju augstajiem un zemajiem papēžiem, ar ko viņi atšķiras cits no cita. Mēdz norādīt, ka augstie papēži ir vairāk saskaņā ar mūsu veco valsts konstitūciju, bet, lai nu tas būtu kā būdams, viņa majestāte nolēmis, ka visai valsts pārvaldei un visiem kroņa amatiem jābūt zemo papēžu rokās, ko jūs jau būsiet ievērojis, un it sevišķi to, ka viņa majestātes ķeizariskie papēži ir vismaz par vienu dreru zemāki nekā viņa galminieku papēži (drers ir četrpadsmitā daļa collas). Naids starp abām partijām ir tik liels, ka viņu locekļi kopīgi ne ēd, ne dzer, ne sarunājas cits ar citu. Mums šķiet, ka trameksani jeb augstie papēži skaita ziņā mūs pārsniedz, bet vara pieder pilnīgi mums. Mēs baidāmies, ka viņa ķeizariskā augstība troņmantnieks ir labvēlīgi noskaņots pret augstajiem papēžiem, vismaz varam skaidri saskatīt, ka viens no viņa papēžiem ir augstāks par otru, tāpēc viņš iedams klibo. Un šādos iekšējos nemieros mūs apdraud iebrukums no Blefusku salas, kas ir otra lielākā impērija pasaulē, gandrīz tikpat liela un varena kā viņa majestātes impērija. Jo, kas attiecas uz jūsu apgalvojumu, ka pasaulē ir vēl citas karalistes un valstis, kuras apdzīvo cilvēciskas būtnes, kas ir tikpat lielas kā jūs, tad mūsu filozofi to ļoti apšauba, un tiem drīzāk šķiet, ka esat nokritis no mēness vai no kādas zvaigznes, jo ir skaidrs, ka simt mirstīgo jūsu augumā īsā laikā iznīcinātu viņa majestātes zemes augļus un lopus, bez tam mūsu vēsture sešu tūkstošu mēnešu laikā nepiemin citas valstis kā tikai divas lielās Liliputu un Blefusku impērijas. Un šīs divas varenās valstis, kā es jums to gribēju teikt, jau trīsdesmit sešus mēnešus nepiekāpīgi karo viena ar otru. Šo karu izraisīja šāds apstāklis: ir vispār uzskats, ka vārītai olai, pirms to apēd, jāpārsit platais gals, taču, kad tagadējā ķeizara vectēvs, būdams vēl zēns, sasita olas čaulu pirms ēšanas saskaņā ar šo seno ierašu, viņš ievainoja sev pirkstu; tad imperators, viņa tēvs, izdeva ediktu, kurā pavēlēja visiem saviem pavalstniekiem, piedraudot ar stingru sodu, olām pārsist šauros galus. Šis likums tik ļoti saniknoja tautu, ka, pēc vēstures nostāstiem, izraisīja sešas sacelšanās, kurās viens imperators pazaudēja dzīvību, bet otrs kroni. Šos pilsoņu karus pastāvīgi kurināja Blefusku valdnieki, un, kad sacelšanos apspieda, izraidītie dumpinieki vienmēr aizbēga uz šo impēriju meklēt tur sev patvērumu. Saskaitīts, ka vienpadsmit tūkstoši cilvēku šajā laikā labāk izvēlējušies nāvi nekā paklausījuši pavēlei pārsist olas šaurajā galā. Vairāki simti biezu sējumu publicēti par šo cīņu, bet grāmatas, kas aizstāvēja olu pārsišanu platajā galā, ir jau sen aizliegtas, un ar likumu aizliegts šās partijas biedriem ieņemt valsts amatus. Šais juku laikos Blefusku imperatori bieži caur saviem sūtņiem apvainoja mūs, ka esam radījuši ticības šķelšanos, noziedzoties pret mūsu lielā pravieša Lustroga pamatdoktrīnu, kas izteikta Blundekrala piecdesmit ceturtajā nodaļā, un šī grāmata ir viņu alkorāns. Tomēr mums šķiet, ka tas ir teksta vienkāršs pārspīlējums, jo tur teikts, ka visi patiesi ticīgie pārsit olas šim nolūkam visvairāk atbilstošajā galā, un, kas ir atbilstošais gals, to, pazemīgi atļaujos domāt, atļauts izlemt katra cilvēka sirdsapziņai, vai tas vismaz atstājams valsts galvenā tiesneša noteikšanai.

Bet izraidītie platgalnieki ieguvuši tādu varu Blefusku imperatora galmā un tik daudz slepenas palīdzības un atbalsta no saviem piekritējiem mūsu zemē, ka jau trīsdesmit sešus mēnešus plosās asiņains karš starp abām impērijām - ar mainīgiem panākumiem. Šai laikā esam zaudējuši četrdesmit lielus kuģus un vēl lielāku skaitu sīkāku kuģu kopā ar trīsdesmittūkstoš mūsu labākajiem jūrniekiem un karavīriem, bet mūsu ienaidnieku zaudējumi ir vēl lielāki nekā mūsējie. Taču tagad viņi sagatavojuši varenu floti un grasās izsēdināt mūsu zemē desantu, bet viņa kejzariskā majestāte, stipri paļaudamies uz jūsu drosmi un spēku, pavēlēja man izstāstīt jums šos mūsu valsts apstākļus.»