Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Divas dienas pēc šā piedzīvojuma imperators deva pavēli armijai, kas atradās galvaspilsētā un tās apkārtnē, būt kaujas gatavībā un izdomāja sev ļoti savādu izpriecu. Viņš vēlējās, lai es stāvētu kā koloss ar iespējami plaši izplestām kājām. Tad viņš pavēlēja ģenerālim (vecam, pieredzējušam karavadonim un manam lielam labvēlim) nostādīt karavīrus slēgtā ierindā un likt tiem maršēt starp manām kājām, kājniekiem pa divdesmit četri rindā, j ātniekiem pa sešpadsmit, bungām rībot, ar plīvojošiem karogiem un paceltiem pīķiem. Pulks sastāvēja no tristūkstoš kājniekiem un tūkstoš jātniekiem. Viņa majestāte izdeva pavēli, piedraudot ar nāves sodu, ka katram kareivim maršējot jāizrāda vislielākā pieklājība pret manu personu, bet tas tomēr neatturēja dažus jaunākos virsniekus, kad tie soļoja zem manis, pacelt acis uz augšu, un, jāsaka patiesība, manas bikses šai laikā bija tik sliktā stāvoklī, ka deva zināmu iemeslu smiekliem un izbrīnai.

Es biju iesūtījis tik daudz lūgumu un atgādinājumu par manu atbrīvošanu, ka viņa majestāte beidzot ierunājās par šo jautājumu, vispirms kabinetā un tad pilnā padomes sēdē, kur pret šo lūgumu neiebilda neviens, atskaitot Skairešu Bolgolemu, kam bez jebkāda iemesla labpatikās būt manam visniknākajam ienaidniekam. Bet padomē ar balsu vairākumu, pret viņa balsi, mans lūgums tika izlemts labvēlīgi, un imperators to apstiprināja. Bolgolems bija galbets jeb ķeizara flotes admirālis, sava valdnieka uzticības persona un savā nozarē liels lietpratējs, bet aukstas un īgnas dabas cilvēks. Tomēr admirāli beidzot pierunāja dot piekrišanu, bet viņš pieprasīja, lai viņam atļautu uzrakstīt manas atbrīvošanas aktu un noteikumus, kurus izpildīt man bija jāapsolās ar zvērestu. Šos noteikumus Skairešs Bolgolems man atnesa personiski, divu apakšsekretāru un dažu augstmaņu pavadīts. Kad noteikumi bija nolasīti, viņi pieprasīja, lai dodu zvērestu, ka tos izpildīšu; vispirms lai es zvērot pēc savas zemes paraduma un vēlāk tā, kā to nosaka liliputu likumi, saskaņā ar kuriem man vajadzēja savu labo kāju turēt kreisajā rokā un uzlikt labās rokas vidējo pirkstu uz galvas virsas un īkšķi uz labās auss augšējās daļas. Bet varbūt lasītājam interesētu iegūt kādu priekšstatu par šīs tautas stilu un izteiksmes veidu un iepazīties ar manas atbrīvošanas noteikumiem, tāpēc es iztulkoju visu rakstu, vārds vārdā, iespējami tuvu oriģinālam, un to tagad šeit nododu atklātībai.

«Golbasto Momarems Evlems Gurdilo Šefins Mullijs Ullijs Gjū, 13 visvarenais Liliputijas imperators, visuma prieks un šausmas, kura valsts piecu tūkstošu blastregu 14 (ap divpadsmit jūdžu apkārtmērā) 15 apjomā izplešas līdz zemeslodes galējām robežām, visu valdnieku valdnieks, lielāks par visiem cilvēku bērniem, kura kājas atbalstās uz zemes centra un kura galva aizsniedz sauli, un kura viens vienīgs rokas mājiens liek trīcēt visu pasaules valdnieku ceļgaliem, jauks kā pavasaris, iepriecinošs kā vasara, bagāts kā rudens, bargs kā ziema. Viņa visaugstākā majestāte uzstāda Cilvēkam Kalnam, 16 kas nesen ieradās viņa debesu valstībā, sekojošus noteikumus, kurus tam ar svinīgu zvērestu jāapsolās izpildīt:

1. Cilvēks Kalns nedrīkst atstāt mūsu valsti bez mūsu ar lielo zīmogu apzīmogotas atļaujas.

2. Viņš neiedrošināsies ienākt mūsu galvaspilsētā bez mūsu sevišķas atļaujas, un iedzīvotāji jābrīdina divas stundas iepriekš, lai tie paliktu savās mītnēs.

3. Tā sauktais Cilvēks Kalns pastaigāsies tikai pa galvenajiem lielceļiem, bet nestaigās un nenogulsies pļavās vai druvās.

4. Pastaigājoties pa minētajiem lielceļiem, viņš ļoti piesargāsies uzmīt uz mūsu mīļoto pavalstnieku ķermeņiem, viņu zirgiem vai ratiem un neņems nevienu mūsu pavalstnieku rokās bez viņu pašu piekrišanas.

5. Ja būtu ārkārtīga vajadzība aizsūtīt steidzamu vēsti, tad Cilvēks Kalns apsolās vienreiz mēnesī aiznest savā kabatā vēstnesi un viņa zirgu sešu dienu ceļojuma attālumā un atkal atgādāt minēto vēstnesi neskartu atpakaļ (ja tas būtu vajadzīgs) pie mūsu ķeizariskās personas.

6. Viņš būs mūsu sabiedrotais pret mūsu ienaidniekiem Blefusku salā 17 un darīs visu iespējamo, lai iznīcinātu viņu floti, kas gatavojas mums uzbrukt.

7. Minētais Cilvēks Kalns apņemas savā brīvajā laikā palīdzēt mūsu strādniekiem pacelt dažus lielus akmeņus, izbūvējot galvenā parka sētas mūrus un citas mūsu ķeizariskās celtnes.

8. Minētajam Cilvēkam Kalnam divu mēnešu laikā sīki jānosaka mūsu valsts apkārtmērs, izskaitot savus soļus gar piekrasti.

Visbeidzot, kad Cilvēks Kalns būs devis svinīgu zvērestu, ka ievēros šos minētos noteikumus, viņš katru dienu saņems gaļu un dzērienu tādā daudzumā, kas pietiktu 1724 mūsu pavalstnieku uzturam 18 , viņam būs brīva pieeja pie mūsu ķeizariskās personas, un viņš saņems vēl citas mūsu labvēlības zīmes. Rakstīts mūsu pilī Belfaborakā, 19 mūsu valdīšanas deviņdesmit pirmā mēneša divpadsmitajā dienā.»

Es ar vislielāko prieku un apmierinātību devu zvērestu un parakstīju šos noteikumus, lai gan daži no tiem nebija tik goda pilni, kā es to būtu vēlējies; par to vainojama tikai lieladmirāļa Skaireša Bolgolema ļaunprātība; pēc tam man tūlīt noņēma važas un es atguvu pilnīgu brīvību. Pats imperators personiski mani pagodināja šajā ceremonijā ar savu klātieni. Pateicībā es nokritu pie viņa majestātes kājām, bet valdnieks pavēlēja man piecelties un pēc daudziem labvēlīgiem vārdiem, kurus negribu atkārtot, lai neizpelnītos lielībnieka slavu, viņš piebilda, ka cerot manī atrast noderīgu kalpu, kas būtu pelnījis visu to labvēlību, ko viņš man jau esot izrādījis un vēl izrādīšot nākotnē.

Lai lasītājs ir tik laipns un iegaumē, ka manas atbrīvošanas noteikumu pēdējā punktā imperators nosaka, lai man izsniegtu gaļu un dzērienu tādā daudzumā, kas pietiktu 1724 liliputu uzturam. Kad vēlāk kādam draugam galmā vaicāju, kāpēc tie minējuši tik noteiktu skaitli, viņš atbildēja, ka viņa majestātes matemātiķi izmērījuši ar kvadrantu mana ķermeņa garumu un atraduši, ka tas pārsniedz viņu garumu samērā divpadsmit pret vienu, tie nosprieduši, ka mana ķermeņa apjoms atbilst vismaz 1724 liliputu apjomam, un secinājuši, ka man vajadzīgs tikpat daudz barības kā šim skaitam liliputu. No tā lasītājs var gūt priekšstatu par šīs tautas saprātīgumu un par tās lielā valdnieka gudro un stingro taupību.

Atguvis brīvību, es vispirms lūdzu atļauju apskatīt galvaspilsētu Mildendo, un to imperators man labprāt deva, bet ar stingru brīdinājumu neaizskart ne iedzīvotājus, ne viņu mājas. Ar sevišķu proklamāciju ļaudīm paziņoja manu nodomu apciemot pilsētu. Galvaspilsētai apkārt ir mūris, divarpus pēdas augsts un vismaz vienpadsmit collas plats, tā ka pa to var pavisam droši braukt kariete ar iejūgtiem zirgiem. Mūra stūros paceļas stipri torņi desmit pēdu atstatumā cits no cita. Es pārkāpu pār lielajiem rietumu vārtiem un ļoti piesardzīgi, sagriezies sāniski, virzījos pa divām galvenajām ielām, atstājis mugurā tikai savu īso vesti, jo baidījos iedragāt jumtus un māju dzegas ar sava kamzoļa garajām apmalēm. Soļoju ar vislielāko uzmanību, lai nesamītu dažus gājējus, kas vēl būtu palikuši ielās, kaut gan bija izdota ļoti stingra pavēle, ka visiem iedzīvotājiem savas drošības dēļ jāpaliek mājās. Augšējo stāvu logos un uz māju jumtiem bija sapulcējušies tik daudz skatītāju, ka, manuprāt, nevienā savā ceļojumā nebiju redzējis tik apdzīvotu vietu. Pilsētai ir taisnstūra forma, katra pilsētas mūra mala ir piecsimt pēdu gara. Divas galvenās ielas, kas to krusteniski šķērso un sadala četrās daļās, ir piecas pēdas platas. Sānielas un alejas, kur es nevarēju ieiet, bet kuras tikai apskatīju garām ejot, ir divpadsmit līdz astoņpadsmit collu platas. Pilsētā var dzīvot piecsimt tūkstošu cilvēku; mājas ir trīsstāvu līdz piecstāvu, veikali un tirgi pārpilni precēm.