Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Lidlaukā liela rosme. Atstāju raķeti izplatījumā, lai nevajadzētu maksāt muitu, paņēmu līdzi tikai degvielas kannas. Pirms tam ar mākslīgo smadzeņu palīdzību aplēsu kustības koordinātes pa elipsi. Pēc stundas atgriezos ar pilnām kannām, bet no raķetes ne vēsts. Sāku meklēt. Domāju, ka izpūtīšu pēdējo dvašu, taču kaut kā nomeimuroju kājām ap četri tūk­stoši kilometru. Smadzenes, protams, bija kļūdīju- šās. Kad atgriezīšos, tad gan es šim darbnīcu pārzi­nim sadošu sutu.

2. X

Ātrums tik liels, ka zvaigznes pārvērtušās ugunī­gās svītriņās, it kā tumšā istabā kāds kustinātu mil­joniem kvēlojošu cigarešu. Smadzenes stostās. Vis­sliktākais tas, ka sabojājies slēdzis un es tās nevaru apklusināt. Muld vienā muldēšanā.

3. X

Smadzenes, cik var spriest, izlādējas, jo sākušas burtot. Pamazām pierodu pie tā. Cik ilgi vien iespē­jams, sēžu ārā, tikai kājas nolaižu raķetē, jo pamatīgi salst.

7. X

Dienas vidū sasniedzu Enteropijas ielidojumu sta­ciju. Raķete bremzējot stipri pārkarsusi. Pietauvoju to mākslīgā mēness augšējā klājā (tur atrodas stacija) un iegāju iekšā, lai nokārtotu formalitātes. Spirāļveida gaitenī neiedomājama kņada: atbraucēji no vistālākajiem Galaktikas nostūriem staigā, drūz­mējas un lēkā no viena lodziņa pie otra. Nostājos rindā aiz gaišzila algolanieša, kurš ar laipnu žestu brīdināja mani nepienākt pārāk tuvu viņa aizmugures elektriskajam orgānam. Tūlīt aiz manis nostājās kāds jauns saturnietis bēža krāsas šlaulonā. Ar trim piesū­cekņiem viņš turēja ce]a somas, bet ar ceturto — no­rausa sviedrus. Patiesi, bija ļoti karsts. Kad pienāca mana rinda, ierēdnis — kā kristāls caurspīdīgs ar- drīts — pētījoši palūkojās uz mani, vērtās zaļš (ardrīti pauž savas jūtas, izmainot krāsu: zaļā atbilst smaidam) un jautāja:

— Vai jūs esat mugurkaulnieks?

— Jā.

— Ar divējādu elpošanu?

— Nē, elpoju tikai gaisu …

— Pateicos, lieliski. Pārtika jaukta?

— Jā.

— Vai drīkstu uzzināt, no kadas planētas?

— No Zemes.

— Tad, lūdzu, pie nākamā lodziņa.

Aizgāju pie tā un palūkojies ieraudzīju, ka tur ir tas pats ierēdnis, vai pareizāk, viņa turpinājums. Ierēdnis šķirstīja kādu biezu sējumu.

— A-ā, atradu! — viņš ierunājās. — Zeme … hm, ļoti labi. Jūs kā tūrists vai komersants?

— Kā tūrists.

— Tad atļausiet.. .

Ar vienu taustekli viņš izpildīja kādu veidlapu, bet ar otru vienlaikus pasniedza man citu parakstīšanai un piebilda:

— Metplūss sāksies pēc nedēļas. Sajā sakarā pa­lūgšu jūs ieiet 116. istabā, tur atrodas rezervju darb­nīca, kura jūs apkalpos. Pēc tam, lūdzu, iegriezieties 67. istabā, tā ir farmaceitiskais kabinets. Tur jūs saņemsiet eifrugliuma tabletes; tās vajadzēs ieņemt ik pa trim stundām, lai neitralizētu jūsu organismam kaitīgo musu planētas radioaktivitāti… Vai jums, uzturoties Enteropijā, patiktos spīdēt?

— Pateicos, nē.

— Kā vēlaties. Lūdzu, šeit jūsu dokumenti. Jūs esat zīdītājs, vai ne?

— Jā.

— Nu tad veiksmīgu zīšanu!

Atvadījies no laipnā ierēdņa, es gāju, kā man bija norādīts, uz rezervju darbnīcu. Olveida telpa, kā man pirmajā acu uzmetienā šķita, bija tukša. Tur atradās tikai daži elektriski aparāti, bet pie griestiem kā dimants zaigoja kristāla spuldze. Izrādījās tomēr, ka tas bija ardrīts, dežurējošais tehniķis, kurš tūlīt nolaidās no griestiem zemē. Nosēdos atzveltņa krēslā, bet viņš, īsinādams man laiku ar tērzēšanu, izdarīja vajadzīgos mērījumus, bet pēc tam paziņoja:

— Pateicos, jūsu iedīgli mēs nosūtīsim visiem pla­nētas inkubatoriem. Ja metplūsa laikā jums kas gadītos, varat neraizēties… tūlīt piegādāsim rezervi!

Es maz ko sapratu no viņa vārdiem, taču ilgajos ceļojumos biju pieradinājies neko lieku nejautāt, jo zināju, ka vietējiem iedzīvotājiem nekas nav nepatī­kamāk kā svešam atbraucējam izskaidrot uz planētas valdošās ieražas un tradīcijas. Farmaceitiskajā kabi­netā atkal nostājos rindā; tomēr tā ātri virzījās uz priekšu, un tikpat aši ņipra, fajansa abažūrā tērpu­sies ardriete izsniedza man tabletes. Vēl nelielas mui­tas formalitātes (šoreiz es vairs negribēju paļauties uz elektronsmadzenēm), un ar vīzu rokās es atgriezos uz klāja.

Turpat aiz mēness sākās labā kārtībā uzturēta kos- motrase ar lieliem reklāmas plakātiem ceļa abās pusēs. To burti izvietoti vairāku tūkstošu kilometru attalumā cits no cita, taču, braucot normālā ātrumā, tie saplūst vārdos tik ātri, it kā tie būtu iespiesti avīzē. Kādu laiku es tos lasīju ar lielu interesi, pie­mēram: «Mednieki! Lietojiet tikai MLIN medību pastu!» vai arī: «Ja tu vēlies priecīgs justies, tvarstīt ķerstakļus tad kusties!» — u. tml.

Septiņos vakarā es nolaidos Totentamas kosmo­dromā. Zilā saule tikko kā bija norietējusi. Sarkanā saule vēl stāvēja diezgan augstu, un tās purpura sta­ros viss kvēloja kā ugunsgrēka liesmās. Ainava bija neparasta. Blakus manai raķetei majestātiski nolai­dās galaktiskais laineris. Zem tā lejasgala risinājās aizkustinošas sastapšanās scēnas. Ardrīti, kuri ilgus mēnešus bijuši šķirti, krita viens otra apkampienos ar sajūsmas saucieniem, bet pēc tam visi, tēvi, mātes un bērni, maigi saskāvušies saules staros sārti mir­dzošās lodēs, steidzās uz izeju. Es devos nopakaļ saskanīgi ripojošām ģimenēm; turpat aiz kosmo­droma vārtiem atradās glambusu pietura, un es iesē­dos vienā no tiem. Sī braucamā ierīce, virs kuras zelta burtiem rotājās uzraksts: «RAUŠA PASTA PATI MEDI!» kaut kādā mērā atgādina Šveices sieru — tā lielākās porās novietojas pieaugušie, bet mazajās satupstas bērni. Tikko biju iekāpis, glambuss sakustējās. Tā kristāliskā mīkstumā iekļāvies, es virs sevis, zem sevis un visapkārt redzēju tīkamā, caur­spīdīgā mirdzumā zaigojošus braucēju apveidus da­žādās krāsās. Iebāzu roku kabatā, lai sameklētu Bedekera sējumiņu, jo bija pats pēdējais laiks iepazī­ties ar tajā sniegtajām ziņām, un biju neizsakāmi pārsteigts, ieraugot, ka man rokā ir Enteropijai vel­tītā grāmatiņa, bet šī planēta atrodas trīs miljoni gaismas gadu attālumā no tās vietas, kur es atrados. Man vajadzīgo uzziņu biju atstājis mājās. Sasodītā izklaidība!

Nekas cits neatlika, kā doties uz pazīstamā astro- nautiskā biroja «Galax» Totentāmas pārstāvniecību. Laipnais konduktors, pie kura es griezos, tūlīt apstā­dināja glambusu un ar taustekli noradīja uz milzīgu celtni, pats sirsnīgi izmainīdams sejas krāsu.

Kādu brīdi stāvēju, priecādamies par neparasto ainavu, kādu uzbūra mijkrēslī iegrimstošais .pilsētas centrs. Pamalē tikko bija norietējusi sarkanā saule. Ardrītiein mākslīgs apgaismojums nav vajadzīgs, jo viņi paši spīd. Mrudru aleja, kur es atrados, zaigoja daudzo gājēju mirdzumā; kāda jauna ardriete, man garām paiedama, koķeti iedzirkstījās zem sava aba- žūra zeltainā starojumā, taču, pamanījusi, ka esmu svešzemnieks, kautrīgi nodzisa.

Tuvu un tālu visos namos zaigoja un laistījās gaisma, ko izplatīja mājup nākošie iemītnieki; svētnī­cās margoja lūgsnās iegrimušie ardrītu pūļi; pārgal­vīgā ātrumā kā ņirbošas varavīksnes kāpņu telpās atplaiksnījās bērni, — tas viss izskatījās tik krāšņi un svētdienīgi, ka man vienkārši negribējās nekur iet, taču bija jāpasteidzas, tāpēc ka Galaksu varēja slēgt.

Ceļojuma biroja vestibilā mani lūdza uzbraukt div­desmit trešajā stāvā, kur atradās perifēriju nodaļa. Diemžēl tā ir bēdīga, bet nenoliedzama patiesība: Zeme atrodas mazpazīstamā, tālā un atpalikušā Kos­mosa nostūrī!