Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Vairākkārt man vajadzēja bēgt no pilsētas un pa^ slēpties zivju dīķos, bet mani piekritēji tika nežēlīgi vajāti. Pēc tam uz maniem priekšlasījumiem sāka ierasties aizvien vairāk augstāko aprindu pārstāvju, protams, inkognito. Kad Trimons nomira traģiskā nāvē, aiz izklaidības aizmirsis elpot, varu pārņēma Karbagazs Saprātīgais. Viņš bija manas mācības pie­kritējs un pasludināja to par oficiālo valsts ticību. Man tika piešķirts Mahinas pārrauga goda nosau­kums un lepna rezidence pils tuvumā. Biju ļoti aiz­ņemts un pats lāgā neatskārtu, kā tas notika, kā ne, bet man padotie priesteri sāka sludināt mācību par manu dievišķīgo cilmi. Veltīgi es mēģināju tam preto­ties. Šajā laikā uzradās antimahinistu sekte, kas ap­galvoja, ka mikrocefali attīstījušies dabiskā ceļā, bet es esot bijušais vergs, kurš, nobalsinājies ar kaļķiem, blēdīgā kārtā krāpjot tautu.

Sektes vadītājus notvēra, un karalis pieprasīja, lai es kā Mahinas pārraugs piespriestu tiem nāvessodu. Citas izejas neredzēdams, aizbēgu pa pils logu un kādu laiku atkal slēpos pilsētas dīķos. Kādu dienu man kļuva zināms, ka priesteri sludinot Ijona

Bālģīmja uzbraukšanu debesīs, jo viņš, izpildījis savu planetāro sūtību, atgriezies debess mājoklī. Es devos uz Mājieni, lai atspēkotu šīs aplamības, bet pūlis, kurš bija nometies ceļos manu attēlu priekšā, pēc pir­majiem vārdiem, ko paguvu pasacīt, gribēja nomētāt mani ar akmeņiem. Priesteru sardze mani paglāba, bet tikai tāpēc, lai es kā viltvārdis un zaimotājs tiktu ieslodzīts pazemes cietumā. Trīs dienas mani berzēja un rīvēja, lai nokasītu šķietami uzkrāsoto baltumu, kuram pateicoties — tā skanēja apsūdzība — es biju varējis uzdoties par debesīs uzbraukušo Bālģīmi. Tā kā, par spīti visam, es nekļuvu zilganāks, mani nolēma pakļaut spīdzināšanai. No šī posta es izkūlos, pateicoties vienam no apsardzes vīriem, kurš man piegādāja mazliet zilgās krāsas. Cik ātri vien spē­dams, es drāzos uz mežu, kur atradās laika pasteidzi- nātājs, un, ilgāku laiku ap to nopūlējies, vēl vairāk paātrināju tā darbību, cerēdams, ka tādā kārtā es tuvināšu kārtīgas civilizācijas laikmeta iestāšanos, bet pēc tam atkal divas nedēļas noslapstījos pilsētas zivju dīķos.

Pilsētā es atgriezos, kad bija izsludināta republika, inflācija, amnestija un kārtu vienlīdzība. Uz ceļiem jau pieprasīja uzrādīt dokumentus, bet, tā kā man tādu nebija, tad tiku apcietināts par klaidonību. Pēc atbrīvošanas, lai nopelnītu sev dienišķo iztiku, sāku strādāt par kurjeru Izglītības ministrijā. Ministru kabineti mainījās palaikam pat divi reizes dienā, un, tā kā ikviena jauna valdība uzsāka savu darbību ar priekšgājēju dekrētu atcelšanu un jaunu izdošanu, man bija ko nenoskraidīties ar apkārtrakstiem. Galu galā man pietūka kājas, un es iesniedzu atlūgumos, kuru nepieņēma, jo taisni tolaik bija kara stāvoklis. Pieredzējis republikas krišanu, divus direktoriatus, apgaismotās monarhijas restaurāciju, ģenerāļa Pār- niknā autoritatīvo valdību un viņa giljotinēšanu par valsts nodevību, es vairs nevarēju paciest civilizācijas gauso attīstību un vēlreiz sāku knibināties ap savu aparātu, līdz tam nolūza kāda skrūvīte. Es par to sevišķi neraizējos, taču pēc pāris dienām pamanīju, ka notiek kaut kas dīvains.

Saule tagad uzlēca rietumu pamalē, kapsētā bija dzirdama savāda jezga, varēja redzēt staigājam ap­kārt miroņus, turklāt tie izskatījās aizvien mundrāki, pieaugušie cilvēki acīm redzot kļuva sīkāki, bet bērni kaut kur izgaisa.

Atgriezās ģenerāļa Pārniknā valdīšana, apgais­motā monarhija, direktoriāts un, beidzot, republika. Kad es pats savām acīm biju redzējis atmuguriski virzāmies karaļa Karbagaza bēru procesiju, un viņš pēc trim dienām piecēlās no katafalka un tika atbal- zamēts, apjēdzu, ka es būšu sabojājis aparātu, un laiks tagad rit ačgārni. Visļaunākais bija tas, ka arī pats pie sevis pamanīju atjaunošanās pazīmes. No­lēmu nogaidīt, līdz no miroņiem piecelsies Karbagazs I un es atkal būšu kļuvis par Lielo mahinistu, lai tad, izmantojot savu tā laika ietekmi, bez grūtībām varētu piekļūt pie raķetes, kas bija izsludināta par dievekli.

Visļaunākā tomēr bija pārvērtību ātrā norise, jo nevarēju būt drošs, ka sagaidīšu īsto brīdi. Dienu no dienas es pagalmā nostājos zem koka un ar krītu atzīmēju, cik augstu sniedzas mana galva — milzīgā ātrumā es saruku aizvien mazāks un mazāks. Kad Karbagaza valdīšanas laikā es atkal kļuvu par Mahi­nas pārraugu, izskatījos ne lielāks par deviņus gadus vecu zēnu, bet man vēl vajadzēja savākt pārtiku ceļam. Naktīs to nogādāju raķetē, taču tas prasīja lielu piepūli, jo kļuvu aizvien kuslāks. Sev par lielām šausmām, ievēroju, ka laikā, kad biju brīvs no die­nesta pienākumiem pilī, izjutu neatvairāmu patiku parotaļāties sunīšos.

Kad raķete bija jau sagatavota ceļam, es mazā gaismiņā ielavījos tajā un grasījos sniegties pie starta sviras, taču tā bija pārāk augstu. Man vaja­dzēja vispirms uzrausties uz ķeblīša, un tikai tad es varēju to aizsniegt, čribēdams izlamāties, es ar izbailēm konstatēju, ka varu vairs tikai pīkstēt. Starta brīdī es vēl pratu staigāt, bet paātrinātāja impulss acīmredzot kādu laiku vēl darbojās, jo pēc tam, kad biju jau no planētas aizlidojis un tās disks tālumā vizmoja līdzīgi bālganam traipam, man ar pūlēm izdevās četrrāpus aizkūņoties līdz piena pude­lītei ar zīdekli, ko piesardzīgi biju sev sagādājis. Tādā veidā man nācās baroties veselus sešus mēne­šus.

Ceļojums uz Amauropiju, kā jau es sākumā teicu, ilgst ap trīsdemit gadu, tāpēc, atgriezies uz Zemes, es ar savu izskatu nesagādāju draugiem nekādas bažas. Nožēloju tikai, ka man trūkst iztēles spējas, jo tad man nebūtu vajadzējis izvairīties no sastapšanās ar Tarantogu un es varētu, profesoru neapvainojot, izdomāt kādu viņa izgudrotāja talantam glaimojošu pasaciņu.

19. VIII

Nodevu raķeti remontā. Pēdējā braucienā biju no­kļuvis pārāk tuvu Saulei, un tā nosvilinājusi raķetei visu lakojumu. Darbnīcu pārzinis iesaka nokrāsot to zaļu. Vēl neesmu izšķīries. Priekšpusdienā sakārtoju savu kolekciju. Skaistajā gargauna kažokādā kožu kā biezs. Sakaisīju ar naftalīnu. Pēcpusdienā — pie Tarantogas. Rāvām vaļā marsiešu dziesmas. Aizņē­mos no viņa Brizarda grāmatu «Astoņi gadi kurdeļu un ķerstakļu vidū». Lasīju līdz gaismiņai — ārkār­tīgi interesanti.

20. VIII

Piekritu — lai krāso zaļu. Pārzinis cenšas .pierunāt mani, lai nopērku elektronsmadzenes. Viņam pārdo­damas labi uzturētas, maz lietotas, divpadsmit tvaika dvēseļu jaudas. Nopūlas iegalvot, ka bez smadzenēm tagad neviens tālāk par Mēnesi nelaižoties. Nevaru izšķirties, jo izmaksā dārgi. Visu pēcpusdienu lasīju Brizardu — ļoti aizraujoša lasāmviela. Taisni kauns, ka nekad neesmu redzējis kurdeli.

21. VIII

Agri no rīta darbnīcās. Pārzinis man parādīja smadzenes. Patiesi, tīri labas, ar anekdošu akumula­toru pieciem gadiem. Tas atrisinot kosmiskās garlai­cības problēmu. — Jūs vienos smieklos pavadīsiet vis­garāko ceļojumu, — pārzinis centās iegalvot. Pēc akumulatora izlādēšanās var uzstādīt jaunu. Liku stūres nokrāsot sarkanas. Bet par smadzenēm vēl padomāšu. Līdz pusnaktij lasīju Brizardu. Vai neva­jadzētu pamedīt arī pašam?

22. VIII

Beidzot nopirku smadzenes. Liku tās iemontēt raķe­tes sienā. Pārzinis piedeva vēl klāt elektrisko spil­venu. Liekas, viņš pamatīgi būs no manis noplēsis! Pats gan pūlējās man iegalvot, ka ietaupīšu krietnu žūksni. Runa ir par to, ka, ierodoties uz kādas pla­nētas, parasti jāsamaksā iebraukšanas muita. Bet, ja raķete apgādāta ar mākslīgām smadzenēm, to var atstāt brīvi riņķojam ap planētu tikpat kā mākslīgu mēnesi un, ne graša nemaksājot, atlikušo ceļa gabalu