Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Par laimi, pēdējā brīdī es atcerējos laika pagausi- nātāju; ieslēdzu to, un laiks sāka ritēt tik lēni, ka mans kritiens uz planētu ilga trīs nedējas. Sādā veidā izkūlies no ķezas, es palūkojos apkārt.

Raķete bija nolaidusies plašā klajumā, kuru no visām pusēm ieskāva bāli zilgans mežs. Virs receklī- giem kokiem lielā ātrumā virmoja kaut kādi radījumi smaragda krāsā. Mani ieraugot, mēļos krūmos iespruka bars dzīvu būtņu, kas izskatījās apbrīno­jami līdzīgas cilvēkiem, tikai tām bija spīdīga safīra krāsas āda. Šo un to par viņiem biju jau dzirdējis no profesora Tarantogas, taču, ielūkojies kosmo­nauta rokasgrāmatā, guvu krietnu papildu informā­ciju.

Izrādījās, ka planētu — pēc grāmatas ziņām — apdzīvo cilvēkiem līdzīgas, tikai uz nesalīdzināmi zemākas attīstības pakāpes esošas būtnes, ko sauc par mikrocefaliem. Mēģināju ar viņiem sazināties, taču veltīgi. Rokasgrāmatai acīmredzot bija taisnība. Mikrocefali staigāja četrrāpus, brīdi pa brīdim pie- tupdamies, veicīgi ieskājās, bet, kad es tuvojos, blenza uz mani ar savām smaragda acīm un nesaka­rīgi kaut ko burkšķēja. Neraugoties uz pilnīgu saprāta trūkumu, viņi bija labsirdīga un piemīlīga rakstura.

Divas dienas es pētīju zilgano mežu un plašās ste­pes tam apkārt, bet tad, atgriezies raķetē, devos pie miera. Kad jau biju atgūlies, atcerējos laika paātri­nātāju un nolēmu to iedarbināt uz pāris stundām, lai, no rīta pamodies, redzētu, kas noticis. Ar pūlēm izstiepu aparātu no raķetes, uzstādīju zem kokiem, ieslēdzu laika paātrinājumu un, atgriezies savā guļ­vietā, iegrimu nevainīga bērna miegā.

Mani pamodināja spēcīga purināšana. Atvēris acis, ieraudzīju, ka pār mani noliekušies mikrocefali, kuri, jau uz divām kājām stāvēdami, spalgās balsīs sazinājās cits ar citu un ar lielu interesi kustināja manas rokas, bet, kad es mēģināju pretoties, gandrīz tās izmežģīja no locītavām. Vislielākais no viņiem, mēļš milzis, ar varu pavēra man muti un, iegrūdis tajā pirkstus, skaitīja zobus.

Lai kā es spirinājos, mani iznesa laukā un piesēja pie raķetes pakaļgala. Šādā stāvoklī atrazdamies, redzēju, ka mikrocefali visu, kas vien bija kustināms, iznesa no raķetes; lielākos priekšmetus, kurus neva­rēja izdabūt pa raķetes lūku, viņi ar akmeņiem sasita gabalos. Tad pēkšņi uz raķeti un mikrocefaliem, kas rosījās ap to, nobira akmeņu krusa, no kuriem viens trāpīja man pa galvu. Tā kā biju sasiets, nevarēju paskatīties uz to pusi, no kurienes lidoja akmeņi. Dzirdēju tikai kautiņa kņadu. Beidzot mikrocefali, kuri bija mani sasaistījuši, metās bēgt. Man klāt pie­skrēja citi, atraisīja saites un, izrādīdami vislielā­kās godbijības pazīmes, uz pleciem ienesa meža biezoknī. „

Gājiens apstājās pie kupla koka. No tā zariem, liānās iestiprināts, nokarājās kaut kas līdzīgs vieg­lam slietenim ar mazu lodziņu. Pa šo lodziņu mani iestūķēja iekšā, bet zem koka sapulcējušos mikroce- falu pūlis nokrita ceļos, izgrūzdams lūgsnām līdzī­gas gaudas. Procesijā sakārtojušies mikrocefali kā upuri nolika man priekšā ziedus un augļus. Nākama­jās dienās es kļuvu par vispārējas pielūgsmes objektu; priesteri pēc manas sejas izteiksmes pareģoja nākotni un, kad tā viņiem šķita drūma, apkvēpināja mani ar dūmiem, tā ka es gandrīz vai nosmaku. Par laimi, tajā laikā, kad svilināja man nestos upurus, priesteris šūpoja svētbūri, kurā biju iesprostots, un tāpēc laiku pa laikam varēju maķenīt atvilkt elpu.

Ceturtajā dienā maniem godinātājiem uzbruka ar milnām bruņojušos mikrocefalu nodaļa, ko komandēja tas pats milzis, kurš man bija skaitījis zobus. Kaujas laikā pāriedams no vienu rokām otrās, es pārmaiņus kļuvu gan par pielūgsmes, gan arī par nozākājumu objektu. Cīņā uzvaru guva uzbrucēji, kurus vadīja jau minētais milzis, vārdā Cērmonis. Savā apmetnē viņi atgriezās triumfālā gājienā, un arī es tajā pie­dalījos — piesiets pie garas kārts, kuru nesa barveža radinieki. Tas kļuva par tradīciju, un es kopš šā laika biju savdabīgs karogs, kuru stiepa līdzi visos karagā­jienos. Tas bija apgrūtinoši, taču deva zināmas priekšrocības.

Kaut cik ielauzījies mikrocefalu dialektā, es nopū­lējos Cērmonim ieskaidrot, ka par savu straujo attīs­tību viņam un viņa pavalstniekiem jāpateicas man. Tas neveicās viegli, bet man radās iespaids, ka viņš jau sāka šo to apjēgt. Diemžēl drīz vien viņu noindēja paša brāļadēls Atrīmis, kas apvienoja līdz šim sav­starpēji naidīgos meža un lauku mikrocefalus, appre­cēdams meža iemītnieku priesterieni Mastozimazu.

Kad Mastozimaza kāzu dzīru laikā ieraudzīja mani (es tur biju ēdienu nobaudītājs — šādu amatu bija nodibinājis Atrīmis), viņa līksmi iesaucās: «Bet tev taču ir tik balta ādiņa!» Tas manī viesa drūmu nojausmu, kura drīz vien piepildījās. Mastozimaza nožņaudza savu laulāto draugu, kad tas bija aizmi­dzis, un stājās ar mani morganātiskā laulībā. Tagad savukārt es viņai mēģināju ieskaidrot, kādu pateicību mikrocefali man ir parādā, bet Mastozimaza mani saprata aplam, jo tūlīt pēc pirmajiem vārdiem iespie­dzās: «Ak tā, es tev jau esmu apnikusi!», un man ilgi vajadzēja viņu mierināt.

Kārtējā galma apvērsuma laikā Mastozimaza tika nogalināta, bet es izglābos, aizbēgdams pa logu. No mūsu laulības laikiem saglabājās vienīgi valsts ka­roga balti mē|ās krāsas. Pēc aizbēgšanas es meža klajumā sameklēju laika paātrinātāju un gribēju to izslēgt, bet tad man ienāca prātā, ka prātīgāk būtu pagaidīt, līdz mikrocefali radīs demokrātiskāku civi­lizāciju.

Kādu laiku es nodzīvoju mežā, pārtikdams no sak­nēm, un tikai naktīs aizgāju līdz apmetnei, kas ātri pārveidojās ar pāļu sētu apjoztā pilsētā.

Lauku mikrocefali apstrādāja zemi, bet pilsētā dzī­vojošie tiem bieži uzbruka, izvaroja viņu sievas, bet pašus apkāva un aplaupīja. Drīz vien strauji attīstī­jās tirdzniecība. Šajā pašā laikā nostiprinājās arī reliģiskie ticējumi, kuru rituāls ar katru dienu kļuva bagātāks. Man par lielu sarūgtinājumu, mikrocefali raķeti no meža klajuma aizvilka uz pilsētu un novie­toja galvenajā laukumā kā sava veida dievekli, uzcel­dami tai apkārt mūri un izveidodami apsardzi. Vai­rāk reižu laukos dzīvojošie mikrocefali apvienojās un kopējiem spēkiem uzbruka Mēļienei (tāds bija pilsē­tas nosaukums), to līdz pamatiem nopostīdami, taču aizvien tā ātri tika uzcelta no jauna.

Kariem galu darīja karalis Sarcepans, kurš node­dzināja ciemus, izcirta mežus un apkāva lauciniekus, bet dzīvajos palikušos kā kara gūstekņus nometināja uz laukiem turpat pie pilsētas. Tā kā man nebija kur palikt, es devos uz Mēļiem. Pateicoties maniem saka­riem (pils kalpotāji mani pazina vēl no Mastozimazas laikiem), es tiku iecelts galma masiera amatā. Karalis Sarcepans mani iemīlēja un gribēja paaug­stināt valsts bendes palīga amatā par vecāko spīdzmani. Izmisumā es aizsteidzos uz meža klajumu, kur darbojās laika paātrinātājs, un noregulēju to uz pilnu jaudu. Un patiesi, tajā pašā naktī Sarcepans nomira no pārēšanās un tronī nāca armijas pavēl­nieks Trimons Zilgais. ViņŠ nodibināja birokrātisku hierarhiju, ieviesa nodokļus un izdeva likumu par obligāto kara klausību. No kara dienesta mani pa­glāba ādas krāsa. Es tiku atzīts par albinosu, un kā tādam man nebija tiesības tuvoties karaļa miteklim. Dzīvoju kopā ar vergiem, kuri mani iesauca par Ijonu Bālģīmi.

Tad es sāku sludināt vispārēju vienlīdzību un izskaidroju savu lomu mikrocefalu sabiedriskajā attīstībā. Drīz vien manai mācībai radās daudz pie­kritēju, kurus dēvēja par mahinistiem. Sākās nemieri un jukas, kuras Trimona Zilgā gvarde asiņaini apspieda. Mahinismu aizliedza, piedraudot ar nāves­sodu nokutinot.