Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Sadusmots apklusu, jo domāju, ka mani izzobo. Laukumā iebrauca liela cisterna. No tās izlēja lipīgu,

rubīna krāsā mirdzošu recekli, kas sakrājās prāvā kaudzē; šajā biezeņveida kvēlojošā masā sasprauda caurules un pa tām sāka sūknēt iekšā gaisu. Biezenis pārvērtās pūslī, kas strauji auga augumā. Pēc minū­tes tas pārvērtās jau pārsteidzošā iepriekšējās teātra celtnes kopijā, tikai ar to atšķirību, ka jaunā bija vēl pavisam mīksta un vēja brāzmās līgojās. Pēc minū­tēm piecām jaunizpūstā celtne bija jau sacietējusi, bet tieši šajā mirklī meteorīts sadragāja tai daļu no jumta. Tūlīt tika uzpūsts jauns jumts, un pa plaši atvērtajām divviru durvīm teātrī ieplūda skatītāju straume. Apsēzdamies savā vietā, sajutu, ka tā ir vēl silta, bet tas arī bija vienīgais, kas liecināja par nule notikušo katastrofu. Apjautājos kaimiņam, kas tas par biezeni, no kura uzpūta teātri, un uzzināju, ka tā ir slavenā ardrītu gmaza.

Izrāde sākās ar vienas minūtes nokavēšanos. Gon­gam skanot, skatītāju zāle satumsa un kļuva līdzīga kurtuvei ar plēnošām oglēm, toties jo spilgti uzdzirk­stīja aktieri. Tika izrādīta simboliski vēsturiska luga. Patiesību sakot, es no tās maz ko sapratu, jo vairāk tāpēc, ka daudz kas bija ietverts krāsainās pantomī­mās. Pirmā cēliena darbība norisinājās svētnīcā; jaunas ardrietes ar vainagiem rotāja Drūma statuju, dziedādamas par saviem iemīļotajiem.

Pēkšņi parādījās dzintarkrāsas priesteris, kurš aiz­trenca meitenes, atstādams tikai vienu, visdaiļāko, kas bija tik dzidra kā avota ūdens lāse. Priesteris to ieslēdza Drūma tēlā. Ieslodzītā ar dziesmu aicināja savu iemīļoto, kurš iebruka svētnīcā un izdzēsa veco priesteri. Šajā mirklī meteors sašķaidīja jumtu, daļu no dekorācijām un mīlētāja lomas tēlotāju, bet no sufliera būdas tūlīt izvirzīja rezerves, un tas tika izdarīts tik raiti, ka tie skatītāji, kuri bija ieklepoju­šies vai pamirkšķinājuši acis, vispār neko nepama­nīja. Turpmākajā darbības gaitā mīlētāji nolēma

dibināt ģimeni. Cēliena beigās priesteris tika nogrūsts bezdibenī.

Kad pēc starpbrīža priekškars atkal pacēlās, ierau­dzīju laulātos draugus un viņu pēcnācējus, saskāvu­šos mirdzošā lodē, kas, mūzikai skanot, līgojās šurpu turpu. Tad parādījās kalpotājs un paziņoja, ka nezi­nāms labvēlis laulātajam pārim atsūtījis veselu klēpi sepulu. Tūlīt arī uz skatuves uzstiepa milzīgu saini, un es ar aizturētu elpu vēroju, kā to atraisa. Kad sainis jau pavērās, kaut kas man spēcīgi iebelza pa sprandu, un es zaudēju samaņu. Drīz vien atžirgu. Taču par sepulām uz skatuves vairs nebija runas, bet starp traģiski mirgojošiem bērniem un viņu vecākiem, drausmīgus lāstus izgrūzdams, skraidelēja izdzēs­tais priesteris. Pataustīju galvu — puna nebija.

— Kas ar mani notika? — čukstus apjautājos kai­miņienei.

— Ko lūdzu? A, jūs nosita meteors, taču no izrādes jūs neko neesat zaudējis, jo duets bija pavisam vājš. Tikai nejēdzīgi tas, ka pēc jūsu rezerves vajadzēja sūtīt uz Galaksu, — laipnā ardriete man atčukstēja.

— Pēc kādas rezerves? — es atjautāju, juzdams, ka acīs man satumst.

— Nu, pēc jūsu pašu …

— Bet kur es atrodos?

— Kā — kur? Taču teātrī. Vai jūs nejūtaties labi?

— Tātad es esmu rezerve?

— Nu, protams.

— Bet kur ir tas mans «es», kurš nupat bija šeit?

Mums priekšā sēdošie skatītāji sāka skaļi kurnēt,

un mana kaimiņiene apklusa.

— Vēl tikai vienu vārdiņu, lūdzu, — es klusi čuk­stēju, — kur palika tās … nu … jūs zināt…

— Klusu! Kas tas ir! Lūdzu netraucēt! — tagad vēl skaļāk šņāca no visām pusēm. Aiz dusmām kļuvis oranžs, mans kaimiņš sauca kārtībniekus. Pusneprātā es izskrēju no teātra, ar pirmo eboretu atgriezos vies­nīcā un rūpīgi aplūkoju sevi spogulī. Sāku jau mazliet nomierināties, jo izskatījos uz mata tāpat kā agrāk. Tomēr, vērīgāk papētījis, atklāju kaut ko briesmīgu. Krekls man bija uzvilkts uz kreiso pusi un sapogāts otrādi — skaidra liecība, ka tie, kuri mani apģērbuši, neko nav sajēguši no zemiešu veļas. Turklāt no zeķes man vēl izbira steigā tur atstātā iesaiņojuma draza. Man pietrūka elpas, bet tieši šajā mirklī ietrinkšķē- jās tālrunis.

— Zvanu jums jau ceturto reizi, — ierunājās jau­niņā sekretāre no KKSK, — profesors Razuls gribētu ar jums šodien tikties.

— Kas? Profesors? — es atkārtoju, ar vislielāko piepūli sakopodams domas. — Labi. Bet cikos?

— Kad jūs vēlaties, kaut vai tūlīt.

— Braucu pie viņa nekavējoties, /— es pēkšņi izlēmu, — un … un lūdzu sagatavot man aplēsi!

— Vai tad jūs jau aizbraucat? -4- brīnījās sekre­tāre.

— Jā, nevaru vairs uzkavēties. /Jūtos slikti, — es paskaidroju un noliku klausuli. /

Pārģērbies nogāju lejā. Pēdējie notikumi bija mani tā ietekmējuši, ka pat nenodrebēdams nosaucu pro­fesora adresi, lai gan tieši tajā brīdī, kad iekāpu eboretā, meteors sagrāva viesnīcu gabalu gabalos. Viņš dzīvoja pilsētas nomalē, patīkamā, sudrabaini mirdzošā paugurainā apvidū. Eboretam liku pieturēt krietnu gabalu no profesora mājas, jo pēc nervu sasprindzinājuma, ko biju piedzīvojis pēdējās stun­dās, man gribējās pastaigāties kājām. Iedams pa ceļu, ieraudzīju maza auguma pavecu ardrītu, kurš lēnām stūma pārsegtus rateļus. Viņš laipni sveicināja mani, es atbildēju. Kādu brīdi gājām blakus. Aiz ceļa līkuma parādījās dzīvžogs, kas apjoza profesora māju — no turienes cēlās pret debesīm dūmu stabs.

Ardrīts, kas soļoja man blakus, paklupa, bet zem rateļu pārvalka atskanēja balss:

— Vai esam jau klāt?

— Vēl ne, — vecais ardrīts atbildēja.

Mazliet pabrīnījos, taču neko neteicu. Kad pienā- cām tuvāk dzīvžogam, mani pārsteidza, ka dūmi paceļas tieši no tās vietas, kur vajadzētu būt profe­sora mājai. Ieminējos par to rateļu stūmējam. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jā, pirms kāda stundas ceturkšņa tur nokrita meteors.

— Ko es dzirdu!!! — šausmās iesaucos. — Cik briesmīgi!

— Tūlīt atvedīs gmazas mašīnu, — vecais ardrīts paskaidroja. — Ziniet, šeit pilsētas nomalē viņi nesteidzas. Ne tā kā mēs.

— Vai esam jau klāt? — zem pārvalka atkal atska­nēja tā pati ķērkstošā balss.

— Vēl ne, — rateļu stūmējs atbildēja un pievērsās man: — Varbūt jūs būsiet tik laipni un atvērsiet man vārtiņus?

Neapzināti izpildīju viņa lūgumu un apjautājos:

— Vai jūs arī pie profesora …?

— Jā, atvedu rezervi, — ardrīts atbildēja, pacel­dams pārvalku. Elpu aizturējis, es noskatījos uz lielu, rūpīgi pārsietu aizsaini. Vienā vietā papīrs bija ieplēsts — no turienes manī vērās dzīva acs.

— Jūs pie manis … a-ā … tas esat jūs … — no saiņa ieķērkstējās vecišķa balss, — es tūdaļ … tūdaļ … pagaidiet, lūdzu, lapenē …

— Jā … jā .. . steidzos turp … — es izdvesu. Vecais ardrīts ripināja savu nastu tālāk, bet es pagriezos sāņus, pārlēcu pāri žogam un, ko kājas nes, aizjozu uz kosmodromu. Pēc stundas jau traucos zvaigžņotajās tālēs. Ceru, ka profesors Razuls neļau­nojas uz mani.

Pašreiz man daudz darba, kārtoju retumus, ko esmu pārvedis no maniem ceļojumiem uz vistālāka­jiem Visuma nostūriem. Jau sen esmu nolēmis šo savā ziņā vienreizējo kolekciju nodot muzejam, un aizvakar fondu glabātājs man paziņoja, ka šim nolū­kam iekārtojot veselu zāli.