Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Pie šiem vārdiem dominikāniešu tēvs ar mūka tērpa piedurkni norausa no acīm asaru.

— Tik labvēlīgā vidē Oribazija tēvs nenogurstoši, dienu un nakti sludināja tā kunga vārdu. Izskaidro­jis memnogiešiem Veco un Jauno derību, Parādīšanās grāmatu un Apustuļu vēstules, viņš pievērsās svēto dzīves pārstāstiem, ar īpašu dedzību attēlodams svēto mocekļu ciešanas. Nabadziņš … tā allaž bijusi viņa aizraušanās …

Pārvarēdams satraukumu, Lacimona tēvs drebošā balsī turpināja:

— Tālab viņš stāstīja tiem par svēto Jāni, kurš iemantoja mūžīgu svētlaimi pēc tam, kad bija dzīvs izvārīts eļļā, par svēto Agnesi, kura ticības dēļ ļāva nocirst sev galvu, par daudzām bultām caururbto svēto Sebastjanu, kurš pacieta šaušalīgas mocības, lai pēc tam paradīzē viņu sveiktu eņģeļu dziedāšana, par svētajām jumpravām, kuras sacirstas gabalos, nožņaugtas, saraustītas uz rata un cepinātas uz lēnas uguns. Bet viņi pacieta visas mocības ar sajūsmu, saprazdami, ka šādā kārtā iemanto sev vietu pie pes­tītāja labās rokas. Kad viņš bija tiem izstāstījis daudz tamlīdzīgu atdarināšanas cienīgu svēto dzīves stāstu, memnogieši, kas visu laiku klausījās ar lielu aizrau­tību, savā starpā saskatījās, bet vislielākais no viņiem bikli pavaicāja:

— Diženo priesteri, sludinātāj un cienījamo tēv, pasaki mums, lūdzams, ja vien tev labpatiksies paze­moties līdz taviem grēcīgajiem kalpiem, vai debesu valstībā nonāk visu to dvēseles, kuri gatavi izciest mocības?

— Par to nevar būt šaubu, mans dēls! — Oribazija tēvs atbildēja.

— Tā-ā-ā? Tad jau labi… — memnogietis gari novilka. — Bet vai tu, mūsu dvēseļu tēv, arī gribētu nokļūt debesu valstībā?

— Tā ir mana viskvēlākā vēlēšanās, mans dēls.

— Un svēto kārtā arī tev gribētos tikt? — memno­gietis tincinājis tālāk.

— Mans labais dēls, kurš gan to negribētu, bet kur nu man, grēciniekam, iekļūt tādā augstā godā; mums visiem spēkiem jāpūlas un nerimtīgi vislielākajā sirds pazemībā jātiecas, lai nonāktu uz šā ceļa …

— Tātad tu vēlētos iekļūt svēto kārtā? — memno­gietis vēlreiz gribēja pārliecināties, paskubinoši nolū­kodamies uz saviem biedriem, kuri pamazītēm jau sarosījās, lai pieceltos.

— Nu, protams, mans dēls!

•— Tad mēs tev palīdzēsim!

— Kādā vīzē, manas mīļās avis? — Oribazija tēvs smaidīdams vaicājis, jo viņu iepriecinājusi uzticīgā ganāmpulka vientiesīgā dedzība.

Tad memnogieši smalkjūtīgi, bet stingri satvēruši viņu zem padusēm un teikuši:

— Tādā vīzē, dārgo tēv, kādu tu mums nule mācīji!

Vispirms viņi Oribazija tēvam nodīrājuši no mugu­ras ādu un jēlo vietu apzieduši ar darvu, kā to Īrijā darījis bende svētajam Hiacintam, tad nocirtuši viņam kreiso kāju, kā pagāni izrīkojušies ar svēto Pafnuciju, pēc tam uzšķērduši vēderu un tur iegrū­duši salmu vīkšķi, kā tas bija atgadījies svētlaimīga­jai Normandijas Elizabetei, vēlāk uzsprauduši viņu uz mieta kā emalkitieši svēto Hugo, salauzuši viņam visas ribas kā sirakuzieši svētajam Padujas Heinri- ham un cepinājuši uz lēnas uguns kā burgundieši Orleānas jaunavu. Pēc visa tā viņi atpūtušies, nomaz­gājušies un sākuši liet kvēlas asaras par savu nomo­cīto dvēseļu ganu. Tieši šajā brīdī es, apbraukādams visas savas diecēzes zvaigznes, ierados viņu draudzē. Kad uzzināju par notikušo, mati man saslējās stāvus. Rokas lauzīdams, es iesaucos:

— Nelietīgie ļaundari! Elles soda jums ir par maz! Vai jūs saprotat, ka esat iegrūduši savas dvēseles mūžīgā pazušanā?!

— Kā nu ne, — viņi šņukstēdami atbildēja, — saprotam gan!

Tad piecēlās vislielākais memnogietis un sacīja man šādus vārdus:

— Godājamo tēv, mēs labi apzināmies, ka tiksim pazudināti un cietīsim lielas mokas līdz pasaules galam, un arīdzan mums vajadzēja izcīnīt šaušalīgu dvēseles cīniņu, iekams apņēmāmies to izdarīt, taču Oribazija tēvs mums allažiņ atgādināja, ka nav nekā tāda, ko krietns Kristus kalps neizdarītu sava tuvākā labā, ka savam tuvākajam jāatdod viss un viņa dēļ uz visu jābūt gatavam, un tā mēs ar vislielāko izmisumu sirdī atsacījāmies no atpestīšanas, raizēdamies tikai par to, lai Oribazija tēvs iemantotu mocekļa kroni un tiktu iecelts svēto kārtā. Nespēju tev izsacīt, cik grūti mums tas nācās, jo pirms Oribazija tēva ierašanās neviens no mums pat mušai nebija nodarījis pāri. Mēs aizvien un aizvien no jauna lūdzām viņu apžēlo­ties, ceļos nometušies pūlējāmies panākt, lai viņš kaut nieciņu mīkstinātu un atlaistu no ticības baušļu bar­guma, bet Oribazija tēvs uz visstingrāko apgalvoja, ka mīlamā tuvākā labā jādara viss, ne uz ko nerau­goties. Un tad jau mēs vairs nespējām viņam atteikt. Mēs pilnīgi apjēdzām, ka salīdzinājumā ar šo svēto vīru esam niecīgi un nenozīmīgi radījumi un ka viņa labā mums jābūt gataviem uz vislielāko pašaizlie­dzību. Un tikpat kvēli mēs ticam, ka viss ir izdarīts labi un Oribazija tēvs tagad uzkāpis debess valstībā. Teitan, cienījamo tēv, mums ir maisiņš ar naudu, ko esam savākuši kanonizācijas procesam, jo Oribazija tēvs, atbildot uz mūsu jautājumiem, sīki paskaidroja, ka tā tas esot vajadzīgs. Mums jāapliecina, ka esam pielietojuši tikai viņa iemīļotos spīdzināšanas paņē­mienus, par kuriem viņš pats mums tik aizrautīgi tika stāstījis. Domājam, ka Oribazija tēvam tie būs tīkami, bet viņš ietiepīgi spirinājās un sevišķu pretes­tību izrādīja tad, kad vajadzēja rīt izkausētu svinu. Taču mēs nepielaižam tādu iespēju, ka godājamais dieva vīrs mums būtu mācījis vienu, bet domājis ko citu. Brēka, kādu viņš sacēla, liecināja tikai par viņa būtības zemākās, miesīgās daļiņas nepatiku, un mēs, paturēdami prātā mācību, ka miesa jāpazemo, lai toties jo augstāk paceltos dvēsele, neuzdrīkstējāmies to ņemt vērā. Vēlēdamies Oribazija tēvu atbalstīt, mēs viņam atgādinājām paša sludinātos principus, bet viņš mums atbildēja ar kādu gluži nesaprotamu un neizskaidrojamu vārdu; mēs nezinām, ko tas nozīmē, jo neatradām to ne dievvārdu grāmatās, kuras viņš mums bija izsniedzis, ne svētajos rakstos.

Beidzis savu stāstījumu, Lacimona tēvs norausa no pieres lielas sviedru lāses, un mēs abi ilgāku laiku sēdējām klusēdami, līdz sirmais dominikānietis bei­dzot atkal ierunājās:

•— Sakiet nu, kā šādos apstākļos lai strādā dvēseļu gans?! Vai atkal šāds gadījums! — Lacimona tēvs ar delnu uzplāja vēstulei, kas bija izklāta uz galda. — Hipolita tēvs ziņo no Arpetūzas, nelielas planētas Svaru zvaigznājā, ka turienieši esot pilnīgi pārstājuši doties laulībā, nedzemdinot vairs bērnus, un viņiem draudot pilnīga iznīcība!

— Kāpēc tā? — es izbrīnījies jautāju.

— Tāpēc, ka, izdzirdējuši par miesīgas satuvināšanās apgrēcību, viņi sāka tik nevaldāmi alkt pēc atpes­tīšanas, ka visi zvērēja saglabāt šķīstību un to arī dara! Jau divi tūkstoši gadu baznīca sludina, ka dvē­seles glābšana ir svarīgāka par pasaulīgajām vaja­dzēšanām, taču neviens, pasargi dievs, to neuztvēra burtiski! Bet šie arpetuzieši visi kā viens izjutuši ta kunga aicinājumu un bariem vien iestājas klosteros;

viņi priekšzīmīgi izpilda visus reglamenta punktus, lūdz dievu, gavē un mērdē miesu, bet rūpniecība un lauksaimniecība tajā pašā laikā panīkst, sācies bads, un planētai draud iznīcība. Es par to aizrakstīju uz Romu, bet, kā jau parasti, atbildes nav …