Stanislavs LEMS - IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

— Jā, sludināt dievticību uz citām planētām ir visai riskanti, — es piezīmēju.

— Bet ko lai mēs iesākam? Baznīca, kā zināms, nesteidzas, Ecclesia non festinat [2] , jo tās valstība nav no šīs pasaules, bet, kamēr kardinālu kolēģija apspriežas un svārstās, uz planētām kā sēnes pēc lietus sāk augt kalvinistu, baptistu, redemptoristu, mariavitu, adventistu un nez kādas vēl misiones! Mums jāglābj, kas vēl glābjams. Bet, dārgo ciemiņ, ja jau es to visu jums esmu izstāstījis, panāciet man līdzi…

Lacimona tēvs ieveda mani savā kabinetā. Vienu tā . sienu aizņēma liela zilgana zvaigžņotās debess karte, kuras labā puse bija aizlīmēta ar papīru.

— Redziet! — viņš norādīja uz aizsegto pusi.

— Ko tas nozīmē?

— Postu un nedienas, mans dārgais. Galēju postu. Šos apvidus apdzīvo neparasti inteliģentas būtnes. Tās sludina materiālismu, ateismu un skubina veltīt visas pūles zinātņu un tehnikas attīstībai, lai uzlabotu dzī­ves apstākļus uz planētām. Nosūtījām pie viņiem mūsu visgudrākos misionārus, salezjaniešu, benediktiniešu, dominikāniešu, jā, pat jezuitu ordeņu tēvus, kvēlus dievvārdu sludinātājus, runātājus, no kuru mutes šķita tekam medus, bet viņi visi, itin visi atgriezās jau kā ateisti!!

Lacimona tēvs nervozi piegāja pie galda.

— Pie mums bija Bonifacija tēvs, atceros viņu kā vienu no visdievbijīgākajiem mūkiem, pie zemes

krustveidā noplacis, dienas un naktis viņš pavadīja lūgšanās, pīšļi un putekļi viņam bija viss, kas no šīs pasaules, viņš nezināja citas nodarbības kā rožukroņa vārstīšana un lielākas līksmības par mesi, bet pēc triju nedēļu ilgas uzturēšanās tur, — teikdams šos vārdus, Lacimona tēvs norādīja uz kartes aizlīmēto daļu, — viņš iestājās Politehniskā institūtā un sarak­stīja, lūk, šo grāmatu! — Lacimona tēvs pacēla un ar riebumu nometa uz galda biezu sējumu. Izlasīju tā virsrakstu: «Par līdzekļiem raķešu lidojumu dro­šības paaugstināšanai».

— Iznīcīgās miesas viņš vērtē augstāk par nemir­stīgās dvēseles glabāšanu?! Nosūtīju trauksmes pil­nus ziņojumus, un šoreiz apustuliskā galvaspilsēta nevilcinājās ar atbildi. Sadarbojoties ar amerikāņu vēstniecības speciālistiem Romā, Vatikāna akadēmija izstrādājusi šos te sējumus, — Lacimona tēvs piegāja pie liela šķirsta un atvēra to — tas bija pilns ar biezām, in quarto* formāta grāmatām.

— Šeit ir ap divi simti sējumu, kuros sīki jo sīki izklāstīti tie varmācības, terora, suģestijas, šantāžas, piespiešanas, hipnozes, saindēšanas, spīdzināšanas un nosacīto refleksu paņēmieni, kādus viņi pielieto, lai izdeldētu ticību dievam. Mati man saslējās stāvus, kad es ar to visu iepazinos. Tur ir fotoattēli, liecības, pro­tokoli, lietišķie pierādījumi, aculiecinieku izteikumi un dievs vien zina kas vēl. Netieku gudrs, kā gan viņi to visu tik žigli paveikuši un kāds varens spēks ir amerikāņu tehnikai, bet, manu dārgo viesi… īste­nība ir daudz briesmīgāka!

Lacimona tēvs pienāca klāt un, apsvilinādams man ausi ar savu karsto elpu, sāka čukstēt:

— Es dzīvoju tepat uz vietas, tāpēc orientējos la­bāk … cienījamais. Viņi nevienu nemoka, nepielieto spaidus, nespīdzina, neieskrūvē galvā nekādas skrū­vītes, tikai vienkārši māca, kas ir Visums, kā radu­sies dzīvība, kā attīstījusies apziņa un kā zinātne pielietojama vispārības labā. Viņi tik skaidri spēj pierādīt visas pasaules tīri materiālo būtību, it kā tā būtu tikpat vienkārša patiesība kā divreiz divi ir četri. No visiem maniem misionāriem ticību dievam saglabāja vienīgi Servacija tēvs, un arī tikai tāpēc, ka viņš ir pilnīgi kurls un nevarēja dzirdēt, ko viņam teica! Jā, tas ir ļaunāks par spīdzināšanu, dārgo cie­miņ! Man šeit bija jauna mūķene no karmelitāniešu ordeņa, apgarots, tikai debesu valstības lietām node­vies bērns; viņa nepārtraukti gavēja, mērdēja miesu, bija apzieģelēta ar tā kunga zieģeli, redzēja parādī­bas, sazinājās ar svētajiem, sevišķi bija iemīļojusi svēto Melāniju un no visas sirds centās tai līdzinā­ties; bet tas vēl nav viss — palaikam viņai parādījās pat ercenģelis Gabriels … Kādu dienu viņa devās u z turieni, — Lacimona tēvs pamāja uz kartes labo pusi. — Es mierīgu prātu to atļāvu, jo viņa bija nabaga garā, bet tādiem pieder debesu valstība; kolīdz cilvēks sāk domāt — kas, un no kurienes, un kā, — tūdaļ atveras ķecerības bezdibeņi. Es biju drošs, ka viņu gudrības argumenti manu mūķeni neietekmēs. Bet kas notika? Tikko viņa tur ieradās, pēc pirmās publiskās svēto parādīšanās, kas bija saistīta ar reliģisku ekstāzi, viņu atzina par neiras- tēniķi vai kā to nu sauc, un sāka ārstēt gan ar pel- dēm, gan ar darbiem dārzā, iedeva viņai kaut kādas tur rotaļlietas, kaut kādas lelles, un, ja jūs zinātu, kādā stāvoklī viņa pēc četriem mēnešiem atgriezās!

Lacimona tēvs nodrebēja.

— Kas viņai bija noticis? — es līdzjūtīgi apvaicā­jos.

— Viņa mitējās redzēt parādības, iestājās raķešu pilotu kursos un ar pētnieku ekspedīciju aizlidoja uz

Galaktikas centru, nabaga bērns! Nesen dzirdēju, ka viņai esot parādījusies svētā Melānija, un sirds man ietrīsējās līksmā cerībā, bet tad izrādījās, ka viņa sapnī redzējusi tikai savu krustmāti. Patiesi es jums saku: posts, bēdas un pagrimums. Ir gan vientiesīgi šie amerikāņu speciālisti, atsūtīdami man piecas ton­nas grāmatu un citādu literatūru, kurā aprakstīti ticības ienaidnieku briesmudarbi. O, ja vien viņi gribētu vajāt reliģiju, slēgtu dievnamus un izklīdi­nātu dievlūdzējus, bet diemžēl nekas tāds nenotiek, viņi atļauj visu: gan noturēt dievkalpojumus, gan atvērt garīgās skolas, tikvien, ka paši izplata savas atziņas un teorijas. Kādu laiku izmēģinājām šo metodi, — Lacimona tēvs uzmeta skatienu kartei, — bet tā nedeva rezultātus.

— Piedodiet, kādu metodi?

— Nu, aizlīmējām šo Visuma daļu ar papīru un ignorējām tās pastāvēšanu, bet tas neko nelīdzēja. Pašlaik Romā runājot par krusta kara sarīkošanu, lai aizstāvētu reliģiju.

— Un ko jūs par to domājat?

— Vispār, nebūtu jau par ļaunu, jā uzspridzinātu planētas, nopostītu pilsētas, sadedzinātu grāmatas, bet pašus izdeldētu, līdz pēdējam, tad varbūt izdotos glābt mācību par sava tuvākā mīlestību, bet kas gan dosies šādā krusta karā? Memnogieši? Varbūt arpe- tuzieši? Taisni smiekli nāk, bet kļūst arī baigi!

Iestājās mēms klusums. Dziļā līdzjūtībā uzliku roku uz izmocītā priestera pleca, lai viņu stiprinātu drau­dzīgā apskāvienā, bet šajā mirklī kaut kas man izslī­dēja no piedurknes, iezibējās un nokrita uz grīdas. Kas gan spētu aprakstīt manu prieku un pārsteigumu, kad pazinu savu nazīti. Izrādījās, ka tas visu laiku mierīgi glabājies aiz jakas iedrēbes, kur bija ieslī­dējis no caurās kabatas.

Profesora Tarantogas pazīstamajā grāmatā «Kosmozooloģija» es izlasīju par planētu, kas griežas ap Erpejas dubultzvaigzni un ir tik maza, ka, ja visi tās iedzīvotāji reizē izietu no mājām, viņi citādi neva­rētu novietoties uz tās, kā tikai paceļot vienu kāju. Lai gan profesoru Tarantogu uzskata par atzītu auto­ritāti, šis apgalvojums man likās pārspīlēts, un es nolēmu to pārbaudīt.

Ceļā man atgadījās dažādi piedzīvojumi — pie 463. maiņzvaigznes man sabojājās dzinējs, un raķete sāka krist lejup uz zvaigzni; tas mani uztrauca, jo šās cefeīdas temperatūra ir apmēram 600 000 grādu Celsija. Svelme pieauga ar katru mirkli un beidzot kļuva tik neizturama, ka varēju strādāt, tikai ierau­sies mazajā ledusskapī, kur parasti glabāju pārtikas produktus. Tā patiešām bija dīvaina apstākļu sagadī­šanās, jo man nekad nebija ne prātā nācis, ka es varētu atrasties līdzīgā situācijā. Laimīgi novērsis defektu, es jau bez šķēršļiem aizlidoju līdz Erpejai. Šī dubultzvaigzne sastāv no divām saulēm: viena ir liela, sarkana kā krāsns spelte, ar ne visai augstu temperatūru, bet otra — zilgana un izstaro šausmīgu karstumu. Pati planēta patiešām bija tik maza, ka atradu to tikai ar lielām grūtībām, kad krustām šķēr­sām biju pārmeklējis visu apkārtējo izplatījumu. Pla­nētas iedzīvotāji bžutieši mani uzņēma ļoti viesmī­līgi.