Stanislavs LEMS: IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Pēkšņi eksaminētājs pajautāja:

— Vai jūs varētu pierādīt, kāpēc dzīvība uz Zemes nav iespējama?

Viegli paklanījies, jauneklis uzsāka izsmeļošu, loģiski veidotu izklāstu, kurā neapgāžami pierādīja, ka Zemes lielāko daļu klāj auksti, milzum dziļi ūdeņi, kuros pastāvīgi peld ledus kalni un tāpēc to temperatūra ir tuvu nullei; ka ne tikai polāros apvi­dos, bet arī plašā apkaimē valda briesmīgs mūža sals un ka nakts tur ilgst pusgadu bez pārtraukuma; ka pat siltāka klimata joslās, kā tas ar astronomisko instrumentu palīdzību droši noskaidrots, sauszemi ilgus mēnešus klāj sasaluši ūdens tvaiki, tā sauca­mais sniegs, kas biezā kārtā apsedz kalnus un iele­jas; ka Zemes lielais Mēness rada paisumus un bēgu­

mus, kas izraisa kontinentu eroziju; ka bieži vien pla­nētas lielas platības aizsegtas ar mākoņiem un tādēļ tītas pustumsā, kāds fakts novērojams ar spēcīgām optiskām ierīcēm; ka atmosfērā rodas briesmīgi cik­loni, taifūni un vētras, un visi šie apstākļi kopumā neļauj uz Zemes pastāvēt nekādai dzīvības formai. — Bet ja kādas būtnes, — jaunais andrigonietis ska­nīgā balsī pabeidza, — mēģinātu izkāpt uz Zemes, tās nenovēršami tiktu saplacinātas un ietu bojā, jo turienes atmosfēras milzīgo spiedienu, kurš jūras līmeņa augstumā ir viens kilograms uz kvadrātcen­timetru jeb 760 milimetru dzīvsudraba staba, neviens nespētu izturēt.

Tik izsmeļošu atbildi komisija uzņēma ar vispārēju atzinību. Aiz pārsteiguma sastindzis kā sālsstabs, ilgāku laiku sēdēju nekustēdamies un tikai tad, kad eksaminētājs uzdeva jau nākamo jautājumu, es iesaucos:

— Piedodiet, godātie andrigonieši, bet… bet es esmu ieradies tieši no Zemes, jūs taču dzirdējāt, kā tiku jums stādīts priekšā …

Iestājās neērts klusums. Mans netaktiskais izlē­ciens skolotājus bija dziļi aizvainojis, un viņi tikai ar pūlēm apvaldījās, bet jaunieši, kuri vēl neprot tik veiksmīgi noslēpt sašutumu kā vecākā paaudze, nolū­kojās manī ar klaju nepatiku. Beidzot eksaminētājs ledainā balsī paziņoja:

— Piedodiet man, atbraucēj, bet vai tu neizvirzi mūsu viesmīlībai pārlieku augstas prasības? Vai tev nav gana ar tik svinīgu sagaidīšanu, goda azaidu un cieņas apliecinājumiem? Vai tevi vēl neapmierina tas, ka tu tiki pielaists pie Augstās abitūrijas apsklandas, tev tā nepietiek, un tu prasi, lai mēs tevis dēļ tīši izmainītu …skolu programmu?!

— Bet… Zeme patiešām ir apdzīvota … — es apmulsis noburkšķēju.

— Ja arī tas ir tiesa, — eksaminētājs noteica, uz mani noskatīdamies, it kā es būtu caurspīdīgs, — tas runātu pretim dabas likumiem.

Uzskatīju, ka šie vārdi ir apvainojums manai dzim­tajai planētai un tāpēc, ne no viena neatvadījies, tūlīt steidzos prom, uzkāpu mugurā pirmajam ceļā sastap­tajam pidlakam, aizjāju uz kosmodromu un, nokratī­jis no kājām Andrigonas putekļus, startēju, lai tur­pinātu meklēt savu nazīti.

Tā es pēc kārtas nolaidos uz piecām Lindenblada grupas, kā arī stereopropiešu un melacjaniešu planē­tām, uz Kasiopejas saules planetārās sistēmas septi­ņiem lieliem debess ķermeņiem, apmeklēju Osteriliju, Averanciju, Meltoniju un Laternīdu, visus Lielā spi­rālveida miglāja atzarojumus Andromēdā, Plezjo- maha, Gastroklancija, Eitrēmas, Simenoforas un Paralbīdas sistēmas, bet nākamajā gadā rūpīgi pār­meklēju visus Saponas un Melenvagas zvaigznājus, kā arī Eritrodonijas, Arenoidas, Eodocijas, Artenūri- jas un Stroglona planētas ar visiem tā astoņdesmit pavadoņiem, kuri reizēm ir tik mazi, ka grūti uz tiem nosēdināt raķeti; Mazajos Greizajos Ratos es neva­rēju izkāpt, tāpēc ka tur tieši tajā laikā bija inventa­rizācija, bet pēc tam pienāca kārta Cefeidām un Arde- nidām, un tik tiešām man nolaidās rokas, kad aiz pār­skatīšanās vēlreiz ierados Lindenbladā. Tomēr meklējumus es nepārtraucu, bet gan, kā tas pienākas īstam pētniekam, lidoju tālāk. Pēc trim nedēļām pamanīju kādu planētu, kura ārkārtīgi atgādināja manis meklēto Satelīnu; sirds man iepukstējās strau­jāk, kamēr aizvien šaurākā spirālē es riņķoju ap to, veltīgi meklēdams pazīstamo kosmodromu. Jau gri­bēju pagriezt raķeti atpakaļ Visuma tālēs, kad ievē­roju, ka lejā kāda sīka būtne māj man ar rokām. Izslēdzis dzinēju, es ātri noplanēju un nosēdināju raķeti pie gleznaina klintāja, uz kura pacēlās prāva, no tēstiem akmeņiem būvēta ēka. Man pretim skrēja liela auguma sirmgalvis baltā dominikāņu mūka tērpā. Kā izrādījās, tas bija Lacimona tēvs, kurš pār­zināja visas misiones tuvējos zvaigznājos seši simti gaismas gadu rādiusā. Sajā apvidū ietilpst aptuveni pieci miljoni planētu, no tām divi miljoni četri simti tūkstoši ir apdzīvotas. Uzzinājis, kāpēc esmu iegrie­zies šajā pusē, Lacimona tēvs apliecināja man savu līdzjūtību, vienlaikus izteikdams prieku par manu ierašanos, jo, pēc viņa vārdiem, es biju pirmais cil­vēks, kurš šeit parādījies pēdējo septiņu mēnešu laikā.

— Es tā esmu pieradis pie šajā planētā dzīvojošo meodracitiešu paražām, — viņš teica, — ka vairākas reizes gadījies sevi notvert pie kādas viņu dīvainī­bas: ja gribu vērīgāk ieklausīties, tad paceļu rokas augšup, kā to dara viņi… (meodracitiešiem, kā zināms, ausis atrodas padusē).

Lacimona tēvs izrādījās ļoti viesmīlīgs; abi kopā mēs ieturējām pusdienas, kas sastāvēja no vietējiem ēdieniem (sautētas švukstenes drebenī un uztercēti drumļi, bet saldajā ēdienā liesenes — sen es kaut ko tādu nebiju baudījis), un pēc tam izgājām misiones nama lievenī.

Mēļa saule izstaroja tīkamu siltumu, krūmos dzie­dāja pterodaktiļi, no kuriem planēta mudžēt mudž, bet dominikāniešu preors stāstīja man par savām nedienām, sūrodamies par grūtībām, ar kurām misio­nes darbs saduras šajos apvidos. Tā, piemēram, piec- metieši, svelmīgās Antilēnas iedzīvotāji, kuriem salst jau 600 grādu temperatūrā, ne dzirdēt negribot par paradīzi, toties elle ar tās ērtībām (verdoša darva, uguns liesmas) viņos izraisot dzīvu interesi. Turklāt nekādi neesot noskaidrojama problēma, kurus no viņiem varētu uzņemt priesteru kārtā, jo piecmetieši iedaloties nevis divos, bet gan piecos dzimumos, un ar šo sarežģīto jautājumu teologi nevarot tikt nekādā galā.

Es izteicu savu līdzjūtību. Lacimona tēvs paraus­tīja plecus.

— Tas jau vēl ir nieks. Bžutieši, piemēram, uzskata piecelšanos no miroņiem par tikpat ikdienišķīgu parā­dību kā apģērbšanos un neparko negrib atzīt to par brīnumu. Dartridiešiem Egilijā nav ne roku, ne kāju, un pārkrustīties viņi varētu tikai ar asti, bet es pats neko šajā ziņā nevaru izlemt un tāpēc gaidu atbildi no apustuliskās galvaspilsētas, bet Vatikāns klusē jau otro gadu … Un vai jūs esat dzirdējis par draus­mīgo likteni, kāds piemeklējis nabaga Oribazija tēvu no mūsu misiones?

Es neko par to nebiju dzirdējis.

— Tad paklausieties. Jau Urtamas pirmatklājēji nezināja, kā vien sacildināt tās apdzīvotājus, varenos memnogiešus. Valda uzskats, ka šīs saprātīgās būt­nes pieder pie visatsaucīgākiem, vislaipnākiem, vis- labsirdīgākiem un visnesavtīgākiem radījumiem visā Kosmosā. Tādēļ cerēdami, ka šādā augsnē mestā ticī­bas sēkla lieliski sazels, mēs nosūtījām pie memnogie- šiem Oribazija tēvu, piešķirdami viņam bīskapa nosaukumu in partibus infidelium [1]kad oribazija tēvs ieradās Urtamā, memnogieši viņu uzņēma tā, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties; viņi sirsnīgi par to rūpējās, cienīja, uzklausīja katru viņa vārdu, katru vēlmi nolasīja no acīm un tūdaļ izpildīja, dieva vārdu uztvēra kā iztvīkusi zeme ūdens lāsi, ar vārdu sakot, pilnīgi paļāvās viņam. Vēstulēs, kuras Oriba­zija tēvs man rakstīja, viņš, nabadziņš, nevarēja vien tos gana cildināt… .