REJS Bredberijs: 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

R.Bredberijs

Pateicībā veltīts Donam Kongdonam

451 grāds pēc Fārenheita — temperatūra, pie kuras uzliesmo papīrs …

Ja tev liek rakstīt uz līniju papīra, raksti šķērsam.

Huans Ramons Himeness

Dedzināt — tā bija bauda.

Tā bija visīstākā bauda — redzēt, kā uguns visu pārņem un aprij, kā padara melnu un iznīcina. Milzī­gais pitons spļāva pasaulei pāri indīgu petroleju, un viņš pats ar šļūtenes uzgali rokā bija brīnumains diriģents, kurš, asinīm dobji pulsējot deniņos, izpilda uguns simfoniju, lai noslaucītu no zemes virsas vēs­tures skrandas un paliekas. Uzlicis dedzinātāja ķiveri ar simbolisko skaitli 451, acīm degot ar oranžu liesmu, domās jau redzēdams, kas tūlīt notiks, viņš nospieda aizdedzinātāja slēdzi, un acumirklī māju aprija lies­mas, iemetot vakara debesīs sārtu, dzeltenu un melnu atblāzmu. Viņš brida pa ogļu jāņtārpiņu spietu. Vai­rāk par visu viņš tobrīd vēlējās izspēlēt vecuveco bērnu dienu joku — iegrūst ugunī cukurgailīti, kamēr grāmatas, sizdamas spārnus kā baloži, mira uz lie­veņa un mājas priekšā, kamēr tās dzirkšu vērpetēm cēlās gaisā un izzuda sodrējainajā vējā.

Pēkšņi Montegs atsprāga atpakaļ, skaudri savieb­dams seju, kā jau cilvēks, kurš apdedzinājies.

Taču viņš, uguns dievs, skaidri zināja, ka, atgrie­zies dedzinātāju depo, spogulī atkal varēs pamirkšķi­nāt savai apsvilušajai sejai. Bet vēlāk, tumsā, laiz­damies miegā, viņš vēl arvien sajutīs tajā stingo, smaidam līdzīgo grimasi. Cik vien viņš spēja atcerē­ties, tā viņa sejā nenozuda.

Montegs rūpīgi nospodrināja un pakāra savu spīdīgi melno ķiveri un ugunsdrošo jaku, dušā ar baudu nomazgājās un tad, svilpodams, rokas kaba­tās sabāzis, devās pāri dedzinātāju depo augšējā stāva zālei un iemetās griestu lūkā. Pašā pēdējā brīdī, kad šķita, tūliņ pat notiks nelaime, viņš izrāva rokas no kabatām, satvēra zeltīto kārti un, tai čīkstot, nobremzēja mirkli pirms tam, kad kājas skāra pirmā stāva cementa grīdu.

Izgājis ārā uz naksnīgās ielas, viņš devās uz metro, kur pneimatiskais vilciens, klusi, bez skaņas slīdot pa pazemes tuneļa cauruli, aizrāva viņu līdz priekš­pilsētai un līdz ar spēcīgu silta gaisa šalti izgrūda uz krēmkrāsas eskalatora.

Svilpodams viņš brauca augšup, pretim nakts klu­sumam. Pēc tam, neko īpašu nedomādams, devās uz tuvāko pagriezienu. Bet tad pēkšņi palēnināja soli, it kā spējš pretvējš būtu iebrāzies sejā, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.

Jau vairākas naktis pie šī pagrieziena, no kura ietve zvaigžņu gaismā veda uz viņa māju, Montegu pār­ņēma dīvaina sajūta. Viņam šķita, ka mirkli pirms tam, kad viņš sasniedza ielas stūri, pie tā kāds būtu stāvējis. Gaisā juta sasprindzinātu klusumu, it kā te kāds būtu klusi gaidījis, bet, tiklīdz viņš bija klāt, kļuvis par ēnu un izlaidis viņu sev cauri. Varbūt viņš sajuta vieglu aromātu, varbūt grādus desmit aug­stāku temperatūru tai vietā, kur stāvēja neredzamais, izstarodams ķermeņa siltumu. Tas bija kaut kas neiz­protams. Ik nakti, ceļā uz māju nogriezdamies gar šo ielas stūri, viņš neredzēja neko citu kā vienīgi tukšo, balto, līkumoto ietvi. Reiz gan viņš pamanīja kādu ēnu, bet, pirms paguva ieskatīties, tā jau aiz- trauca pāri mauriņam.

Bet šoreiz pirms pagrieziena viņš tā palēnināja soli, ka gandrīz apstājās. Domās jau atrazdamies aiz stūra, viņš dzirdēja klusu čukstu. Vai varbūt tā bija cilvēka elpa? Vai tik tikko manāma gaisa vibrācija, kas radās, kādam tur stāvot un gaidot?

Viņš nogriezās gar stūri.

Pa mēness gaismas pielieto ietvi vējš tā dzenāja rudens lapas, ka pretim nākošā meitene, kājām viegli skardama zemi, tām it kā lidoja līdzi. Mazliet pie­liektu galvu viņa vēroja, kā kurpju purngali skar lapu virpuļus. Viņai bija šaura, pienbalta seja, kas vērās pasaulē alkainā izziņas tieksmē. Viņas skatiens pauda tādu kā izbrīnu, un tumšās acis tik vērīgi raudzījās apkārt, ka tām nekas nepaslīdēja garām. Viņai bija baltas, viegli čaukstošas drānas. Montegam gandrīz vai šķita, ka viņš dzirdētu viņas soļu ritmā šūpoto roku kustību un tās ausij neuztveramās trīsas, kas pārslīdēja gaišajai sejai, kad viņa, paceļot acis, ierau­dzīja sev priekšā ietves vidū stāvošu vīrieti.

No kokiem, kas šalkoja viņiem virs galvām, čabē­dams lija sauss lapu lietus. Meitene bija tik pār­steigta, ka šķita — tūliņ pat atrausies atpakaļ, taču viņa palika stāvam un cieši raudzījās Montegā, un viņas tumšās acis tā iemirdzējās, it kā viņš būtu patei­cis viņai kaut ko neizsakāmi skaistu. Bet viņš zināja, ka bija izteicis tikai visparastāko «helou». Redzot, ka meitene kā hipnotizēta raugās salamandrā uz viņa piedurknes un diskā ar feniksu uz viņa krūtīm, Mon- tegs ierunājās:

— Jūs laikam esat mūsu jaunā kaimiņiene?

— Bet jūs, kā redzams … — meitene pacēla acis no viņa profesijas emblēmas, — …dedzinātājs. — Viņas balss pamira.

— Cik dīvaini jūs to pateicāt.

— To es … to es varētu uzminēt aizvērtām acīm, — viņa klusi sacīja.

— Pēc petrolejas smakas, vai? — viņš smējās.

— Mana sieva vienmēr par to žēlojas. Berz, cik gribi, tikpat nevar nomazgāt.

— Nē, to nevar nomazgāt, — viņa bijīgi teica.

Lai gan meitene nekustējās, Montegam šķita, ka tā iet viņam apkārt, viegli parausta viņu, groza uz visām pusēm un izpurina viņa kabatas.

— Petrolejas smaka … — viņš atsāka, lai pār­trauktu ilgstošo klusumu, — … man tā ir tikpat kā smarža.

— Vai tiešām?

— Jā gan. Kādēļ jūs brīnāties?

Viņa brīdi padomāja.

— Es nezinu, — viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu ielai, kas veda gan uz viņas, gan Montega māju.

— Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es ietu atpakaļ kopā ar jums? Mani sauc Klarisa Maklelāna.

— Ak Klarisa. Bet mani — Gajs Montegs. Nāciet vien. Kādēļ jūs tik vēlu staigājat apkārt? Cik jums ir gadu?

Siltajā, vējainajā mēness naktī viņi gāja pa sudrabā mirdzošo ietvi, un gaisā bija jūtama viegla aprikožu un meža zemeņu smarža, tā ka Montegs izbrīnā pavē­rās apkārt, līdz atskārta, ka ir maldījies, jo rudenī taču nekā tāda nav.

Nē, nekā tāda nebija, tikai līdzās viņam soļoja mei­tene, kuras seja mēness gaismā mirdzēja kā sniegs, un apsvēra viņa jautājumu, cenzdamās atrast visla­bāko atbildi.

— Esmu septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Mans tēvocis saka, tas vienmēr tā sakrītot. Ja kāds jautā, cik veca tu esi, viņš saka, tad atbildi, ka esi septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Vai nav jauki šādā naktī paklaiņot? Man patīk visu vērot un ieelpot smaržas, un reizēm līdz rītausmai klejot apkārt un noskatīties, kā uzlec saule.

Tad atkal viņi gāja klusēdami, līdz beidzot meitene domīgi teica: — Bet zināt, es no jums it nemaz nebaidos.

— Kādēļ tad jums būtu jābaidās? — viņš brīnījās.

— Daudzi baidās no jums. Tas ir — baidās no dedzinātājiem. Bet, galu galā, jūs taču esat tāds pats cilvēks kā citi…

Viņas acīs kā divās mirdzošās ūdens lāsēs viņš ieraudzīja savu atspulgu — mazu un tumšu, bet ļoti skaidru, pat katru sīkāko mutes rieviņu —, it kā šīs acis būtu divi brīnumaini violeti dzintari, kuros iemū­žināts viņa attēls. Pret viņu pavērstā meitenes seja nu bija līdzīga trauslam, matētam kristālam, kas izstaro maigu un mūžīgu gaismu. Tā nebija skaudri spoža kā spuldzei, bet dīvaini glāstoša un mierinoša, kādu izstaro sveces liesma. Reiz, kad viņš bija vēl bērns, mājās nodzisa elektrība un māte sameklēja un uzdedza pēdējo sveci, un pa to laiku, kamēr tā dega, viņiem atklājās jauna pasaule, kas vairs nebija neap­tverama, bet mājīgā lokā kļāvās viņiem apkārt, un viņi abi — māte un dēls — pilnīgi pārvērtušies šajā gaismā, klusībā vēlējās vienīgi to, lai elektrības tik drīz vēl nebūtu …