REJS Bredberijs: 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Es vēl arvien esmu nenormāla. Cik jauki just lietus lāses uz sejas. Man patīk staigāt pa lietu.

— Man gan droši vien nepatiktu, — viņš teica.

— Ja pamēģinātu, varbūt patiktu …

— Es nekad neesmu mēģinājis.

Viņa nolaizīja lūpas.

— Lietum pat garša ir brīnišķīga.

— Ak- visu jums vajag pamēģināt? Kaut reizi izjust vai nobaudīt? — viņš jautāja.

— Dažkārt pat vairākas reizes. — Viņa paskatījās uz kādu nieciņu, ko turēja savā plaukstā.

— Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.

— Kā liekas, pēdējā šī gada pienene. Nudien nebiju cerējusi tik vēlu kādu vēl atrast. Vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka vajag ar pieneni paberzēt zodu. Lūk„šādi. — Viņa smiedamās pavilka ziediņu sev gar zodu.

— Kādēļ?

— Ja paliks dzeltenas pēdas, tas nozīmēs, ka es kādu mīlu. Vai palika?

Viņam cits nekas neatlika kā paskatīties.

— Nu, kā? — viņa jautāja.

— Zods ir dzeltens.

— Lieliski! Bet tagad izmēģināsim ar jums.

— Ar mani tur nekas nesanāks.

— Nu, paskatīsimies. — Viņš nepaguva ne attap­ties, kad viņa pavilka pieneni viņam gar zodu. Viņš atrāvās atpakaļ, un viņa iesmējās. — Stāviet nu mie­rīgi! — Tad paskatījās zem viņa zoda un sarauca pieri.

— Nu? — viņš jautāja.

— žēl gan, — viņa novilka. — Nevienu pašu jūs nemīlat.

— Mīlu gan!

— To nevar redzēt.

— Es mīlu, pat ļoti! — Viņš centās atcerēties kāda tuva cilvēka seju, taču veltīgi. — Mīlu gan!

— Lūdzu, neskatieties manī tādām acīm!

— Pie visa vainīga šī jūsu pienene, — viņš īgņojās. — Tai visi putekšņi jau bija notraukti. Un tādēļ man nekas nepalika.

— Jā, jums laikam taisnība. Ak vai, kā esmu jūs satraukusi! Nē, nu patiešām. Man ļoti žēl! — Viņa viegli aizskāra viņa elkoni.

— Nē, nē, — viņš aši atbildēja. — Ar mani viss kārtībā.

— Man nu ir jāiet, tādēļ sakiet, ka jūs man piedo­dat. Negribu, ka jūs būtu dusmīgs uz mani.

— Es neesmu dusmīgs. Vienīgi satraukts.

— Es eju pie sava psihiatra. Man liek iet pie viņa. Es viņam stāstu visādus brīnumus. Nezinu, ko viņš domā par mani. Viņš saka, es esot īsts sīpoliņš. Nekādi nevarot tikt man pie kodola.

— Man arī šķiet, ka jums vajadzīgs psihiatrs, — Montegs sacīja.

— Jūs tā nemaz nedomājat.

Viņš dziļi ievilka elpu un tad teica:

— Nē, es tā nedomāju.

— Psihiatrs grib izdibināt, kādēļ es klīstu apkārt pa mežiem un vēroju putnus un ķeru tauriņus. Kādreiz parādīšu jums savu kolekciju.

— Labi.

— Viņi grib zināt, kā es pavadu laiku. Es atbildu, ka reizēm gluži vienkārši sēžu un domāju. Bet es nesaku viņiem, par ko. Lai paši lūko tikt gudri. Un reizēm es stāstu, ka man patīk atliekt atpakaļ galvu — lūk, šādi — un ar lūpām tvert lietus lāses. Lietus patiešām garšo pēc vīna. Vai esat kādreiz pamēģi­nājis?

— Nē, es …

— Jūs taču esat man piedevis, ja?

— Jā. — Viņš mirkli padomāja. — Jā, esmu piede­vis. Dievs vien zina, kādēļ. Jūs esat tik neparasta un aizdodat dusmas, taču jums nav grūti piedot. Jūs sakāt, ka jums ir septiņpadsmit gadu?

— Jā, nākamo mēnesi paliks.

— Cik savādi. Patiešām dīvaini. Manai sievai ir trīsdesmit gadu, bet jūs reizēm šķietat daudz vecāka. Nevaru saprast, kādēļ.

— Jūs pats esat neparasts, mister Monteg. Brī­žiem es pat pilnīgi aizmirstu, ka jūs esat dedzinātājs. Vai drīkstu jūs vēlreiz nokaitināt?

— Nu, nu?

— Kā tas viss iesākās? Kā jūs tur iekluvāt? Kādēļ jūs izvēlējāties šo darbu, kādēļ kļuvāt par dedzinā­tāju? Jūs neesat tāds kā tie citi. Esmu vienu otru redzējusi. Es zinu. Kad runāju, jūs skatāties manī. Kad vakar ieminējos par mēnesi, jūs pacēlāt acis uz augšu. Citi nekad to nedarītu. Tie aizietu un nemaz neklausītos. Vai arī sāktu man draudēt. Nevienam vairs nav laika uzklausīt otru. Bet jūs kaut kā samie­rināties ar mani. Tieši tādēļ man liekas tik savādi, ka jūs esat dedzinātājs. Tas jums kaut kā nepiestāv, neatbilst.

Montegs juta, ka sašķeļas divās daļās — karstā un aukstā, maigā un cietā, iejūtīgā un nežēlīgā —, kas trinās viena gar otru.

— Tad nu skrieniet, ka nenokavējat, — viņš teica.

Un meitene aizskrēja, atstājot viņu lietū uz ietves. Ilgi viņš stāvēja nekustēdamies.

Pēc tam, paspēris pāris soļus, viņš atlieca galvu un uz mirkli pavēra lūpas …

Mehāniskais Suns, kas gulēja viegli dūcošajā, viegli vibrējošajā, vāji apgaismotajā būdā dedzinātāju depo tumšajā kaktā, bija un reizē nebija dzīvs, bija un reizē nebija aizmidzis. Pa lielo kvadrātveida logu plūda iekšā blāva mēness gaisma, ievizoties gan šur, gan tur uz misiņa un vara, un tērauda detaļām, no kurām bija veidots viegli trīsošais zvērs. Brīžiem iemirdzējās rubīna sarkanās stikla acis, brīžiem jutīgo nāšu smalkie neilona matiņi, kamēr pats zvērs vieglī- tiņām drebēja uz savām zirnekļa kājām, kas balstījās uz gumijas ķepām.

Pa misiņa kārti Montegs nobrauca lejā un izgāja pamest acis uz naksnīgo pilsētu. Mākoņi bija pilnīgi izklīduši. Viņš aizdedza cigareti, ienāca atpakaļ un noliecās un ieskatījās Suņa būdā. Suns atgādināja milzīgu biti, kas pārlidojusi stropā no lauka, kur pie­sūkusies saldi skurbīgu indi, murgainu sapņu un ārprāta nektāru, un nu centās izgulēt reibumu.

— Ei, tu, — Montegs nočukstēja, kā vienmēr ar bijīgu interesi vērojot nedzīvo un reizē dzīvo zvēru.

Naktīs, kad kļuva garlaicīgi — un tā tas bija katru nakti —, vīri pa misiņa kārtīm nolaidās lejā un, iedar­binājuši Suņa ožas tikšķošo mehānismu, palaida gai­tenī žurkas, cāļus vai kaķus, kurus tikpat būtu jāno­slīcina, un slēdza derības, kuru Suns notvers pirmo. Pāris aekundēs spēle biļa cauri: žurka, cālis vai kaķis, neticis necik tālu, jau bija sažņaugts Suņa mīkstajās ķepās, un četrcollīga tērauda adata, izlēkdama no Suņa purna, iešļircināja upurim krietnu devu morfija vai prokaīna. Pēc tam to iemeta dedzinātavā. Spēle sākās no jauna.

Montegs parasti palika augšā un nepiedalījās šais izpriecās. Pirms diviem gadiem viņš bija noslēdzis derības ar pašu lielāko azartnieku un pazaudējis nedēļas algu, un Mildreda toreiz tik briesmīgi pār­skaitās, ka viņas seja pārklājās plankumiem un uz pieres izspiedās dzīslas. Tagad naktīs viņš gulēja uz savas lāviņas, pagriezis seju pret sienu, un klausījās augšup plūstošajos smieklu dārdos, žurku nadziņu žiglajā skripstēšanā, peļu smalkajā pīkstēšanā un sasprindzinātajā klusumā, kas iestājās brīdī, kad Suns kā ēna, kā milzīgs naktstauriņš izlēca spilgtajā gaismā, lai satvertu upuri, iecirstu tajā adatu, atgriez­tos būdā un atkal pamirtu, it kā atvienots no elek­trības.

Montegs pielika roku Sunim pie purna.

Suns ierūcās.

Montegs atlēca atpakaļ.

Suns mazliet piecēlās savā būdā, un tā acīs ieplaik- snījās zili zaļas neona ugunis. Tad vēlreiz ierūcās ņerkstošā balsī, kurā dīvaini sajaucās elektrības vadu dūkšana, cepešpannas čurkstēšana un metāla džerk- stoņa, kāda rodas, kad sāk darboties vecs, rūsas saēsts mehānisms.

— Nē, nē, vecīt, — Montegs izdvesa, jūtot, cik dobji sāk sisties sirds.

Viņš redzēja, ka sudraba adata sāk šaudīties iekšā, ārā, iekšā un ārā. Suns rūca arvien niknāk un niknāk, draudīgām acīm skatoties viņā.