REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Bet vairāk par visu, — viņa turpināja, — man patīk vērot cilvēkus. Reizēm es cauru dienu braucu ar metro un raugos cilvēkos un klausos viņu sarunās. Es gribu zināt, kas viņi ir un ko vēlas, un uz kurieni dodas. Reizēm es pat eju uz Izpriecu parku vai braucu ar raķešu automašīnām, kas pusnaktī drāžas pa nomales ielām. Policiju tas nepavisam neuztrauc, ja vien šīs mašīnas apdrošinātas. Ja cilvēkam kabatā apdrošināšanas polise par desmittūkstoš dolāriem, tad viss ir kārtība. Bet reizēm es klīstu pa metro sta­cijām vai klausos cilvēkos pie gāzētā ūdens fontāniem, un, vai zināt, ko es jums teikšu?

— Nu, nu?

— Cilvēki vispār ne par ko nerunā.

— Tas nevar būt!

— Nudien, nerunā. Viņi tikai izmet kādu vārdu — automašīnu marku, modes terminu vai peldbaseina nosaukumu un nokliedz: «Kolosāli!» Un visi atkārto vienu un to pašu, atkal un atkal vienu un to pašu. Bet kafejnīcās iedarbina jautrības aparātus un klausās sen nodrāztas asprātības vai ieslēdz visās krāsās ņir­bošās mūzikas sienas, uz kurām nav nekā saprotama. Un gleznu galerijās … Vai jūs kādreiz esat tur bijis? Arī tur viss ir abstrakts. Tāpat kā visur. Bet tēvocis saka, reiz bijis citādi. Agrāk gleznām esot bijis saturs un dažkārt tajās pat atveidots cilvēks.

— Tēvocis saka to un tēvocis šito. Jūsu tēvocis lai­kam ir neparasts cilvēks.

— Jā. Patiešām. Bet nu man jāiet. Uz redzēšanos, mister Monteg.

— Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos …

Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, se­šas, septiņas. Dedzinātāju depo.

Pirmā diena.

— Monteg, jūs uzspurdzāt augšā pa kārti kā putns, glābdamies kokā.

Trešā diena.

— Monteg, jūs ienācāt pa sētas durvīm. Vai Suns atkal nedod jums miera?

— Nē, nē.

Ceturtā diena.

— Monteg, vai zināt pārāko joku? Nupat šorīt to dabūju dzirdēt. Sietlā kāds dedzinātājs pats noregulē­jis Mehānisko Suni uz savu ķīmisko kompleksu un palaidis vaļā. Ko jūs sakāt par šādu pašnāvību?

Piektā, sestā, septītā diena.

Un tad Klarisa pazuda. Montegs kādu vakaru, iedams uz darbu, pēkšņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Maurs bija tukšs, koki tukši, iela tukša, un, iekams viņš sasniedza metro, iekams aptvēra, kā viņam trūkst, un sāka raudzīties apkārt pēc meitenes, viņu pārņēma neskaidrs nemiers. Kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti pierasts zudis un izgaisis. Kaut kas šķie­tami nesvarīgs, tāds, kas ildzis nedaudzas dienas, un tomēr…

Viņš gandrīz gribēja griezties atpakaļ, lai noietu vēlreiz no mājām līdz metro. Viņš bija cieši pārlieci­nāts, ka tad noteikti sastaptu Klarisu un viss atkal būtu pa vecam. Bet bija jau vēls un nāca vilciens, un tas viņa iecerei pārvilka svītru.

Kāršu švīkstoņa, roku un acu zibēšana, runājošā pulksteņa monotonā balss pie depo dežūrtelpas gries­tiem: «… viens un trīsdesmit sešas minūtes … viens un trīsdesmit septiņas minūtes…» Kāršu plakšķē- šana uz taukainā galda. Montegs visu to skaidri dzir­dēja, lai gan bija aizvēris acis, cenzdamies kaut uz brīdi norobežoties. Un tomēr viņš sajuta visu, kas apkārt — gan klusumu, gan to, kā laistās bronza un varš un spīguļo zelta un sudraba monētas. Aiz galda sēdošie vīri, kurus viņš tobrīd neredzēja, reizēm nopū­tās, blenza kārtīs, gaidīja. «… viens un četrdesmit piecas …,» runājošais pulkstenis apbedīja drūmā gada drūmās nakts stundas vēl drūmākās minūtes.

— Kas jums lēcies, Monteg?

Montegs atvēra acis.

Kaut kur čerkstēja radio: «…kuru katru brīdi var sākties karš. Mūsu zeme ir gatava aizstāvēt savas …»

Depo ēka nodrebēja: ar spiedzīgu kaucienu pāri melnajām debesīm aiztrauca reaktīvo lidmašīnu eskadrija.

Montegs pamirkšķināja. Bītijs raudzījās viņā kā muzeja eksponātā. Kuru katru brīdi tas varēja pie­celties, pienākt viņam klāt, pielikt roku, uztaustīt viņa pārkāpumu, viņa bažu iemeslu. Pārkāpumu? Bet vai tas maz bija pārkāpums?

— Jūsu kārta, Monteg.

Montegs raudzījās šajos vīros, kuru sejas bija apdedzinājuši tūkstoši īstu un desmit tūkstoši domās skatītu ugunsgrēku, vīros, kuru darbs vērta sejas sarkanas un acis spīdošas, vīros, kuri spēja bez mirk­šķināšanas skatīties platīna šķiltavu liesmā, aizdedzi­not savas melnās, vienmēr kūpošās Mpes. Ogļu melni mati, sodrēju krāsas uzacis, iezilgan. it kā pelniem notriepti skūtie vaigi — visur bija saredzams profe­sijas zīmogs. Pēkšņi, kādas domas iztrūcināts, Mon­tegs palika pavērtu muti. Vai vispār bija kāds dedzi­nātājs, kuram nebūtu melni mati, melnas uzacis, sar­kana seja un tērauda zilganums skūtajos vaigos? Šie vīri bija mats matā līdzīgi viņam! Vai tiešām dedzi­nātāju komandas sastāda, vadoties ne vien pēc viņu noslieces, bet arī pēc ārējā izskata? Ap viņiem bija pelnu un sodrēju krāsa un mūždien kūpošo pīpju smaka.

Tad no tabakas dūmu mākoņa kājās piecēlās kap­teinis Bītijs. Viņš atplēsa jaunu tabakas paciņu, saburzot celofānu, kas sprakšķēja kā ugunskura liesma.

Montegs paskatījās kārtīs, ko turēja rokā.

— Es … es biju aizdomājies. Atcerējos pagājušās nedēļas ugunsgrēku. Un to viru, kura grāmatas sade­dzinājām. Ko ar viņu izdarīja?

— Aizvāca uz trako namu. Šis bļāva kā vājprātīgs.

— Viņš nepavisam nebija jucis!

Bītijs klusēdams pārgrupēja kārtis.

— Ikviens cilvēks ir jucis, kurš domā apvest ap stūri valdību un mūs.

— Es tikai centos iztēloties, kā mēs paši justos viņu vietā, — Montegs piebilda. — Diez, ko mēs teiktu, ja citi sāktu dedzināt mūsu mājas un mūsu grāmatas.

— Mums nav grāmatu.

— Bet ja nu būtu?

— Varbūt jums ir?

Bītijs lēni pacēla acis.

— Nē, — Montegs raudzījās viņiem garām uz sienu, ko rindu rindām klāja aizliegto grāmatu sarak­sti. Šo darbu virsraksti lēkāja liesmās, kad zem viņa cirvja un petrolejas šļūtenes gadsimti tika pārvērsti pelnos.

— Nē, — viņš atkārtoja, bet domās sajuta vieglu vēja pūsmu, kas nāca no viņa mājas ventilācijas režģa, atvēsinādama kaistošo seju. Un viņš atkal atradās zaļajā parkā un sarunājās ar kādu vecu, vecu vīru, un arī tur vējš bija vēss.

Pēc brīža Montegs iejautājās:

— Vai vienmēr … vai tas tā vienmēr ir bijis? Mūsu darbs un dedzinātāju depo? Tas ir, vai agrāk, sense­nos laikos …?

— Sensenos laikos? — Bītijs izsaucās. — Kas tas par izteicienu?

«Ak dievs, ko es runāju,» Montegs atjēdzās. «Tā jau es pats sevi nodošu.» Pēdējā dedzināšanas reizē viņš bija nejauši ieskatījies kādā pasaku grāmatā un izlasījis vienu rindu.

— Es gribēju sacīt, vai agrāk, kad ēkas vēl nebija ugunsdrošas… — viņš atsāka. Un pēkšņi viņam šķita, ka to saka cita, daudz jaunāka balss. Ar viņa muti runāja Klarisa Maklelāna: — Vai agrāk mūsu amata brāļi nav bijuši uguns dzēsēji, nevis dedzinā­tāji?

— Tas tik ir numurs! — Stounmens un Bleks ka pēc komandas izvilka savas dedzinātāja statūtu grā­matiņas līdz ar īsu Amerikas dedzinātāju darbības vēsturi un atšķīra Montega priekšā viņam tik labi zināmo lappusi.

«Dedzinātāju komandas dibinātas 1790. gadā, lai kolonijās iznīcinātu angļu iespaidā radušās grāmatas. Pirmais dedzinātājs — Bendžamins Franklins.

Noteikumi:

1. Pēc trauksmes signāla steidzīgi jāizbrauc.

2. Aši jāpielaiž uguns.

3. Jānodedzina viss līdz pamatiem.

4. Steidzīgi jāatgriežas depo.