REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Bet, ja padomā, vai starp viņu un Mildredu vienmēr nav bijusi siena? Un nevis viena, bet, vārda tiešā no­zīmē, — trīs! Turklāt tās'izmaksājušas bargu naudul Un tad vēl šie tēvoči, krustmātes, māsīcas, brālēni, kuri dzīvoja šajās sienās, šis buldurējošais mērkaķu bars, kas skaļi, skaļi, skaļi tarkšķēja tukšu, tukšu, tukšu. Kopš pirmās dienas viņš tos sauca par radinie­kiem. «Kā klājas tēvocim Luisam?» — «Ko?» — «Un kā krustmātei Modai?»

Mildreda runājošās istabas vidū viņam atgādināja

mežā apmaldījušos bērnu (bet, brīnums, — šai mežā nebija koku!) vai, pareizāk, — nevis mežā, bet līdze­numā, kur kādreiz auguši koki (to apveidi vēl arvien it kā vīdēja apkārt). «Runājošā» istaba! Cik trāpīgs nosaukums! Vienalga kad viņš tanī iegāja, sienas vienmēr runāja ar Mildredu.

— Kaut kas jādara!

— Jā, tiešām jādara!

— Ko mēs stāvam un neko nedarām?

— Nu, tad darisim\

— Es esmu tik nikna, ka varētu spļauū

Par ko viņi runāja? To Mildreda nezināja. Kurš bija nikns uz kuru? Arī to viņa nespēja pateikt. Ko viņi grasījās darīt? Pagaidi, viņa teica, tad redzēsi.

Reiz viņš apsēdās un tiešām gaidīja.

No sienām sāka grūt dārdoša skaņu lavīna. Tā bom­bardēja ar tādu spēku, ka viņam vibrēja visa miesa, gandrīz vai atdaloties no kauliem, žoklis drebēja, acis dobuļos lēkāja. Tā bija īsta kontūzija. Kad tas viss beidzās, viņš jutās kā cilvēks, kurš nosviests no klints, griezts centrifūgā un iemests ūdenskritumā, un krīt un krīt tukšumā, galīgā tukšumā, un pamata nav… pa­mata… nav un nav… un tāds ātrums… ka nekur nevar pieķerties … nav nekā … it nekā … vienīgi tukšums.

Pērkons noklusa. Mūzika aprima.

— Satriecoši labi, — Mildreda noteica.

Tas patiesi bija satriecoši. Kaut kas bija noticis, lai gan cilvēki uz istabas sienām tikpat kā nebija pakus­tējušies un starp viņiem nekas nebija norisinājies. Klausītājam bija tāda sajūta, ka tas izlaists caur veļas mašīnu vai izrauts cauri milzīgam putekļsūcējam. Tas slīka nost šajā kakofonijā.

Montegs nosvīdis, tuvu ģībonim atstāja televīzijas istabu. Mildreda palika savā krēslā, un «radinieki» runāja tālāk.

— Nu viss būs labi, — «krustmāte» teica.

— Tas vēl nav sacīts, — «brālēns» atmeta.

— Nu, nedusmojies!

— Kurš tad te dusmojas?

— Tu!

— Es, vai?

— Tu esi dusmīgs!

— Kāpēc lai es būtu dusmīgs?

— Tāpēc — un cauri!

— Nu, labi, — Montegs sauca, — bet par ko viņi dusmojas? Kas tie par cilvēkiem? Kas ir šis vīrietis un šī sieviete? Vīrs un sieva, šķirteņi vai saderinātie? Ak dievs, tas taču ir tīrais murgojums!

— Viņi ir…— Mildreda iesāka. — Tas ir… re­dzi, viņi… ir saķildojušies. Viņi briesmīgi bieži ķildo­jas. Nu, paklausies. Man šķiet, ka viņi ir vīrs un sieva. Jā, vīrs un sieva. Kādēļ tu jautā?

Un, ja Mildreda nesēdēja starp šīm trim runājoša­jām sienām, kurām — kā viņa sapņoja — drīz vien lī­dzās būs arī ceturtā, tad joņoja pa pilsētu vaļējā auto­mašīnā ar simts jūdžu ātrumu stundā, un viņš, sēžot blakus, kaut ko kliedza, un viņa kaut ko atkliedza pretī, un ne viens, ne otrs neko nedzirdēja, jo visu pār­māca motora rēkoņa. «Piebremzē līdz minimumam!» viņš sauca. «Ko?» viņa kliedza. «Līdz piecdesmit pieci, līdz minimumam!» viņš auroja. «Ko?» viņa bļāva. «Ātrumu!» viņš sauca. Un viņa uzdzina ātrumu līdz simt piecām jūdzēm stundā, un viņam galīgi aizrāvās elpa.

Kad viņi izkāpa, Mildredai ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas».

Klusums. Tikai aiz loga šalc vējš.

— Mildred! — Viņš gultā pagriezās.

Viņš pastiepa roku un izvilka mazo radio lapseni viņai no auss.

— Mildred. Mildred!

— Jā? — Viņa klusi atsaucās.

Pēkšņi Montegam šķita, ka viņš pats ir viens no šiem «radiniekiem», kas dzīvo televīzijas sienās, un viņa balss netiek stikla barjerai cauri. Viņš var vienīgi žestikulēt, cerot, ka Mildreda pagriezīsies un ieraudzīs viņu. Šīs stikla sienas dēļ viņi nespēja viens otram pieskarties.

— Mildred, vai tu atceries meiteni, par kuru tev

stāstīju?

— Kādu meiteni? — viņa miegaini jautāja.

— Meiteni no blakus mājas.

— Kas par meiteni no blakus mājas?

— Nu, tā, kura mācās skolā. Viņu sauc Klarisa.

— Ā-a, jā.

— Neesmu viņu redzējis vairakas dienas… precīzi sakot, veselas četras. Varbūt tu esi vinu redzējusi?

— Nē.

— Es gribēju pastāstīt tev par šo meiteni. Viņa ir liela savādniece.

— Ā, nu es zinu, par kuru tu runā.

— Tā jau es domāju, ka tu zināsi.

— Viņa… — Mildreda tumsā iesāka.

— Kas ir ar viņu? — Montegs jautāja.

— Es gribēju pateikt. Bet aizmirsu. Aizmirsu.

— Nu, runā. Ko tu gribēji teikt?

— Viņas, kā liekas, vairs nav.

— Kā — nav?

— Visa ģimene kaut kur aizbraukusi. Bet viņas vairs nav. Man šķiet, ka viņa ir mirusi.

— Varbūt tu runā par kādu citu?

— Nē. Par to pašu. Maklelāna. Maklelāna. Pakļu- vusi zem automašīnas. Pirms četrām dienām. Droši gan nezinu. Taču man šķiet, ka viņa ir mirusi. Visa ģimene kaut kur aizbrauca. Es nezinu. Bet man šķiet, ka viņa ir mirusi.

— Bet tu taču neko noteiktu nezini!

— Nē, nezinu. Un tomēr zinu.

— Kādēļ tu man to neteici agrāk?

— Biju aizmirsusi.

— Pirms četrām dienām!

— Biju to galīgi aizmirsusi.

— Pirms četrām dienām, — viņš klusi atkārtoja.

Viņi abi nekustēdamies gulēja tumšajā istabā.

— Ar labu nakti, — viņa sacīja.

Viņš dzirdēja vieglu čaboņu. Mildreda kaut ko taus­tīja, meklēja. «Gliemežnīca», viņas rokas bīdīta, kā kukainis rāpačoja pa spilvenu. Un atkal jau atradās viņas ausī, kur dūca tālāk.

Montegs klausījās, kā viņa sieva dungo tai līdz.

Aiz loga pazibēja kāda ēna. Rudens vējš iekaucās un atkal noklusa. Bet šai klusumā bija dzirdama kāda skaņa. Šķita, ka aiz loga kāds elstu. Tad pāri mauri­ņam aizvirpuļoja tāda kā milzīga rudens lapa, tālumā izgaisa zaļgana, fosforescējoša dūmu strūkla.

«Suns,» Montegs nodomāja. «Tas šonakt ir vaļā. Tas ložņā ap māju. Ja atvērtu logu …»

Logu viņš tonakt neatvēra.

No rīta viņam bija drudzis.

— Nevar būt, ka tu esi slims, — Mildreda sacīja.

Viņš aizvēra kaistošās acis.

— Slims, jā.

— Bet vakarnakt tu biji vesels.

— Nē, es nebiju vesels. — Viņš dzirdēja, kā vies­istabā auro «radinieki».

Mildreda pienāca pie Montega gultas un pētoši rau­dzījās viņā. Viņš, pat neatdarījis plakstus, skaidri re­dzēja viņu sev lidzās — no diētas izkaltušu kā buti, ar taukaini blāvu ādas krāsu, viegli lūstošiem, pārba- linātiem salmu krāsas matiem, nespodram, kā ar ka- taraktu pārvilktām acīm, krāsotām, pikti uzmestām lūpām. Citādu viņš viņu neatcerējās.

— Iedod man aspirīnu ar ūdeni.

— Laiks celties augšā, — viņa sacīja. — Ir jau pusdiena. Tu tāpat esi nogulējis piecas stundas ilgāk nekā parasti.

— Izslēdz, lūdzu, televīzijas istabu, — viņš teica.

— Tie ir mani «radinieki».

— Bet ja slims cilvēks tevi lūdz?

— Es nogriezīšu klusāk.

Viņa aizgāja un, nepielikusi slēdzim ne pirksta, at­kal ienāca guļamistabā.

— Vai nu ir labāk?

— Paldies.

— Tā ir mana iemīļotā programma, — viņa pieme­tināja.