REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Mon­tegs jautāja.

— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelek­tuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vien­mēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atce­raties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlī­dzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg! Grāmata ir pielādēta šau­tene. To vajag sadedzināt. Ierocim vajag izņemt lādiņu. Vajag atbruņot cilvēka prātu. Kas zina, kurš būs nākamais grāmatu lasītāja upuris? Varbūt es? Nudien nespēju paciest šo publiku! Un, kad beidzot visas mājas bija ugunsdrošas, ugunsdzēsējus vairs nevajadzēja (vakar jums bija taisnība par uguns dzēšanu). Viņiem tika dots gluži cits uzdevums — būt mūsu miera sargātājiem, atvairīt mūsu bažas — tik dabiskas un saprotamas —, lai citi nebūtu par mums pārāki, būt mūsu oficiālajiem uzraugiem, ties­nešiem un soda izpildītājiem. Tas esat jūs, Monteg, un tas esmu es.

Televīzijas istabas durvis atvērās, un tajās stāvēja Mildreda, skatoties Bītijā un pēc tam Montegā. Uz sienām viņai aiz muguras sprāga zaļas, dzeltenas un oranžas raķetes kara bungu, tamtamu un šķīvju dār­doņas pavadījumā. Viņa pavēra muti un kaut ko teica, bet troksnis pārmāca viņas vārdus.

Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāat­šifrē.

— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzir­dat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka. Un domā­jat, ka viņi nav laimīgi? Vai mēs viņiem neliekam mūžīgi steigties, vai nepiedāvājam viņiem izpriecas? Cilvēks taču tādēļ vien dzīvo! Jautrām izpriecām, asām izjūtām. Un šai ziņā — to nu jūs nevarat noliegt — mūsu kultūra paver visplašākās iespējas.

— Jā.

Pēc Mildredas lūpu kustības Montegs saprata, ko viņa, stāvēdama durvīs, saka. Viņš centās neskatīties uz viņu, jo baidījās, ka tad arī Bītijs pagriezīs galvu un nolasīs vārdus viņai no lūpām.

— Krāsainajiem nepatīk Mazais melnais Sambo. Sadedzināt! Baltajiem nepatīk Krusttēva Toma būda. Sadedzināt! Kāds uzrakstījis grāmatu par smēķēšanu un plaušu vēzi. Tabakas fabrikanti ir izmisuši. Sade­dzināt šo grāmatu! Mums vajag pilnīgu bezrūpību. Nekādu problēmu. Tās visas — ugunī! Apbedīšana dara mūs nomāktus! Pagānu ieraša, nost arī to! Pie­cas minūtes pēc nāves cilvēks jau ceļo uz Lielo Dūmeni. Krematorijas apkalpo helikopteri. Desmit minūtes pēc nāves cilvēks ir tikai melnu putekļu šķipsniņa. Nav ko raudāt par mirušajiem. Vajag tos aizmirst. Dedzināt visu iespējamo. Uguns ir gaiša, un uguns ir tīra.

Raķetes uz televīzijas sienām blakus istabā nodzisa. Mildredas lūpas — kā par laimi — pārstāja kustēties. Montegs aizturēja elpu.

— Seit blakus mājā dzīvoja meitene, — viņš lēni iesāka. — Viņas vairs nav, kā liekas — mirusi. Pat lāgā neatceros viņas seju. Bet viņa nebija tāda kā citi. Kā gan … kā gan tas izskaidrojams?

Bītijs pasmaidīja.

— Šur tur jau reizumis gadās kāds savādnieks. Klarisa Maklelāna, vai ne? Sī ģimene mums ir zināma. Mēs to jau labi sen novērojam. Iedzimtība un vide ir dīvaini faktori. Nav viegli tikt vaļā no savād­niekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģime­nes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cen­

šas dot skola. Tieši tādēļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. Par Maklelāniem mēs saņēmām trauksmes signālus jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Čikāgā. Taču grāmatas pie viņiem neatradām. Tēvoča reputācija nav spoža. Nesabiedrisks. Bet meitene bija bumba ar laika degli. Kā liecina skolas raksturojums — atra­dās pilnīgā ģimenes iespaidā. Viņu interesēja nevis tas, kā viss notiek, bet kādēļ. Tas ir briesmīgi apgrū­tinoši. Ja cilvēks sāk jautāt, kāpēc un kādēļ, tas viņam var bēdīgi beigties. Nabaga meitenei labāk, ka viņa ir mirusi.

— Jā, mirusi.

— Laimīgā kārtā tādi kā viņa sastopami diezgan reti. Mēs viņus parasti nokniebjam pumpurā. Māju nevar uzcelt bez naglām un dēļiem. Ja negribi, ka to uzceļ, noslēp naglas un dēļus. Ja negribi, ka cilvēku uztrauc politika, nerādi viņam tās abas puses. Rādi vienu vai, vislabāk, — nevienu. Liec viņam aizmirst, ka uz zemes ir karš. Ja valdība ir slikta, nestabila, ja uzliek nesamērīgus nodokļus, tā vēl nav necik liela nelaime. Lai tikai cilvēki neuztraucas. Bezrūpība, Monteg, ir galvenais. Rīkojiet cilvēkiem kaut kādus konkursus — lieciet atminēt populāru dziesmu tek­stus vai galvaspilsētu nosaukumus vai pateikt, cik graudu ievākts Aiovas štatā pagājušajā gadā. Pie­bāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nela­bumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitis, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā. Un viņi jutīsies laimīgi, jo šie skaitļi būs nemainīgi. Tikai nedodiet viņiem tik bīstamu vielu kā filozofiju vai socioloģiju. Sāks vēl izdarīt secinājumus! Tas noved pie melanholijas. Mūsu dienās katrs, kas var atļauties iekārtot televīzijas sienas — un to var lielais vairums cilvēku —, ir daudz laimīgāks nekā tas, kurš cenšas pētīt, aptvert, izzināt Visumu, jo to nevar ne aptvert, jie izzināt, neizjūtot savu niecību un vientulību. Es zinu, es esmu mēģinājis. Pie velna to visu! Mums vajag izpriecas, akrobātus, burvju māksliniekus, dros­miniekus, reaktīvās automašīnas, gaisa motociklus, pornogrāfiju un narkotiku, visu to, kas rada automā­tiskus refleksus. Ja luga ir slikta, filma — bezsatu­rīga, komēdija — tukša, dodiet man dārdošu mūziku! Man šķitīs, ka es reaģēju uz lugu, lai gan tā būs tikai reakcija uz vibrāciju. Bet man tas gluži vienalga. Lai tikai izdrebina līdz kaulam.

Bītijs piecēlās.

— Bet nu man jāiet. Lekcija beigusies. Ceru, ka jums šis tas kļuvis skaidrāks. Galvenais, Monteg, neaizmirstiet, ka mēs esam Laimes sargi, Diksi zēni — jūs, es un pārējie mūsu vīri. Mēs sargājam cilvēci no tās ļaužu saujiņas, kas ar savām pretrunī­gajām idejām un teorijām grib visus padarīt nelai­mīgus. Mēs esam sargi uz aizsargvaļņa. Turieties, Monteg! Nedrīkst pieļaut, ka pasaule noslīkst melan­holijā un drūmā filozofijā. Mēs ļoti ceram uz jums. Jūs, liekas, pats nemaz neapzināties, cik ļoti jūs, cik ļoti mēs visi esam vajadzīgi laimīgajai mūsdienu pasaulei.

Bītijs paspieda Montega roku, kura bez spēka atkrita atpakaļ. Montegs vēl arvien sēdēja gultā, it kā māja grūtu viņam uz galvas un viņš nespētu pakustēties. Mildredas durvīs vairs nebija.

— Jā, un vēl kas, — Bītijs atsāka. — Vismaz reizi katru dedzinātāju pārņem ziņkāre. Kas īsti šais grā- mātās rakstīts? Tik briesmīga ziņkāre, ka nav spēka pretoties. Tad nu, Monteg, varat man ticēt, — savā laikā esmu daudz lasījis, lai izpētītu, kas tur ir iekšā, un es jums teikšu — tur nav it nekā\ It nekā tāda, kam varētu ticēt vai ko varētu mācīt citiem. Beletris- tika ir tikai fikcija, tīrā izdoma, vairāk nekas. Bet