REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Bet aspirīns?

— Līdz šim tu nekad neesi bijis slims. — Viņa at­kal aizgāja.

— Jā, bet nu esmu. Šovakar uz darbu es neiešu. Piezvani Bītijam.

— Pagājušo nakti tu dīvaini uzvedies. — Viņa nāca atpakaļ dungodama.

— Kur tad aspirīns? — Montegs jautāja, skatoties uz viņas atnesto ūdens glāzi.

— Ā-al — Viņa gāja vēlreiz uz vannas istabu. — Vai kaut kas atgadījās?

— Bija viens izsaukums, vairāk nekas.

— Es lieliski pavadīju vakaru, — viņa no vannas istabas teica.

— Ko tu darīji?

— Skatījos pārraidi.

— Ko rādīja?

— Programmu.

— Kādu?

— Ļoti labu.

— Kas piedalījās?

— Nu, tu jau zini — parastā trupa.

«Parastā trupa, parastā trupa, parastā trupa …» Viņš spieda plaukstas pie sāpošajām acīm, un pēkšņi no petrolejas smakas viņam kļuva nelabi.

Mildreda atgriezās dungodama.

— Kas tad tas? — viņa pārsteigta izsaucās.

Viņš apjucis raudzījās grīdā. — Vakar mēs kopā ar grāmatām sadedzinājām kādu sievieti.

— Labi, ka paklājs ir izmazgājams. — Viņa atnesa lupatu un sāka slaucīt grīdu. — Es vakar vakarā biju pie Helēnas.

— Vai tad pārraides nevar skatīties mājās?

— Var jau, bet man patīk iet ciemos.

Viņa aizgāja uz televīzijas istabu. Viņš dzirdēja, ka viņa dzied.

— Mildred! — viņš sauca.

Viņa nāca atpakaļ, trallinādama un viegli sizdama knipjus.

— Tu nemaz nejautā, kas vakar notika.

— Kas tad? — viņa vaicāja.

— Mēs sadedzinājām tūkstoš grāmatu. Mēs sade­dzinājām sievieti.

— Nu, un tad?

Televīzijas istabā bija tāds troksnis, ka šķita, tur tūliņ pat sabruks sienas.

— Mēs sadedzinājām Danti un Sviftu, un Marku Aurēliju.

— Vai viņš bija eiropietis?

— Laikam gan.

— Radikālis?

— Neesmu lasījis viņa darbus.

— Skaidrs, ka radikālis. — Mildreda knibinājās ap tālruni. — To tu neceri, ka es zvanīšu kapteinim Bīti- jam.

— Tev jāzvana!

— Nekliedz!

— Es nekliedzu. — Viņš acumirklī pietrūkās sēdus, gluži piesarcis, drebot aiz dusmām. Televīzijas istaba karstumā dārdēja. — Pats es nevaru piezvanīt viņam. Nevaru pateikt, ka esmu slims.

— KadēJ?

«Tadeļ, ka baidos,» viņš nodomaja. «Es esmu ka bērns, kurš izliekas slims, un baidos zvanīt, jo labi zinu, ka pēc brīža saruna nobeigsies šādi: «Jā, kap- tein, es jau jūtos labāk. Desmitos vakarā būšu darbā.»»

— Tu nemaz neesi slims, — Mildreda sacīja.

Montegs atkrita atpakaļ gultā. Viņš pabāza roku

zem spilvena. Paslēptā grāmata vēl bija tur.

— Mildred, vai zini… saki, kā būtu, ja es uz laiku pamestu darbu?

— Ko? Pamest darbu? Pēc tik daudziem gadiem? Un tikai tādēļ, ka kāda tur sieviete ar savām grā­matām …

— Millij, ja tu būtu viņu redzējusi!

— Man viņa bijusi nebijusi. Kādēļ turēja mājās grāmatas? Pati vainīga, kādēļ nepadomāja? Es viņu ienīstu. Viņa tev galīgi sajaukusi prātu. Tā vien ska­ties, ka mēs būsim ārā uz ielas — bez mājas, bez darba, bez nekā.

— Tu tur nebiji, tu to neredzēji, — viņš iebilda. — Šais grāmatās noteikti kaut kas ir iekšā, kaut kas tāds, ko mēs nespējam saprast, kas viņai lika paliki degošā mājā. Tajās noteikti kaut kam ir jābūt. Tāpat vien cilvēks neiet nāvē.

— Viņa bija gluži vienkārši nenormāla.

— Viņa bija normālāka par tevi un mani, un mēs viņu sadedzinājām.

— Drīz vien tu visu to aizmirsīsi.

— Nē, savu mūžu to neaizmirsīšu. Vai tu esi redzē­jusi nodegušu māju? Tā gruzd ilgu laiku. Bet manī tas gruzdēs visu mūžu. Ak dievs! Cauru nakti es cen­tos visu to apslāpēt, izdzēst no atmiņas, taču velti. Es gandrīz vai zaudēju prātul

— Par to tev bija jādomā agrāk, pirms tu kļuvi par dedzinātāju.

— Jādomā! — viņš iesaucās. — Vai tad man bija izvēle? Mans vectēvs un tēvs bija dedzinātāji. Pat miegā es gāju viņu iemīto ceļu.

Televīzijas istabā skanēja deju mūzika.

— Tev taču šodien ir dienas maiņa! — Mildreda iesaucās. — Un bija jābūt jau darbā. Tikai nupat es atcerējos.

— Nav runa par šīs sievietes nāvi vien, — Montegs turpināja. — Pagājušo nakti es domāju par to, cik petrolejas šais desmit gados esmu izlietojis. Un tāpat par grāmatām. Un pirmo reizi es īsti sapratu, ka aiz katras grāmatas ir bijis cilvēks. Cilvēks domās to izauklējis. Cilvēks veltījis milzum daudz laika, lai to uzrakstītu uz papīra. Kā es līdz šim to nesapratu! — Viņš izkāpa no gultas.

— Vienam otram bijis vajadzīgs varbūt viss mūžs, lai uzrakstītu daļu no tā, ko viņš domājis, jutis un pieredzējis, bet atnāku es, un — švirkt! — dažās minūtēs tas viss pārvēršas pelnos.

— Liec mani mierā, — Mildreda teica. — Es neesmu vainīga.

— Likt tevi mierā? Nu, labi, bet kā lai atstāju mierā pats sevi? Nē, mēs nedrīkstam atstāt sevi mierā. Vajag, lai kaut reizumis mūs kaut kas satrauc. Saki, kad tevi kaut kas ir satraucis? Kaut kas īsti svarīgs, patiesi nozīmīgs?

Tad pēkšņi viņš apklusa, atcerēdamies pagājušo nedēļu un abus blāvos, griestiem pievērstos mēness akmeņus, un sūcējčūsku ar zondējošo aci, un abus vienaldzīgos vīrus ar cigaretēm zobos. Agrāko Mil- dredu vēl kaut kas satrauca, bet šī agrākā bija zudusi, tik dziļi ieslēpta tagadējā, ka starp tām nebija nekā kopīga.

Viņš novērsās.

— Redzi nu, ko tu esi ievārījis, — Mildreda sacīja. — Skaties, kas piebrauca.

— Man viss vienalga.

— «Feniksa» markas mašīna un kāds vīrs melnā jakā ar oranžu čūsku uz piedurknes. Nupat nāk šurp.

— Vai kapteinis Bītijs? — viņš jautāja.

— Jā, kapteinis Bītijs.

Montegs palika nekustīgs stāvam, raugoties salti baltajā sienā sev priekšā.

— Laid viņu iekšā. Pasaki, ka esmu slims.

— Pasaki pats! — Mildreda skraidīja šurpu un turpu, kamēr palika ieplestām acīm, izdzirdot durvju signālu, kas klusi sāka saukt viņas vārdu:

«Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.» Pēc tam viss apklusa.

Montegs paslēpa grāmatu dziļāk zem spilvena, lēni iekāpa atpakaļ gultā un uzvilka segu uz kājām un krūtīm. Pēc brīža Mildreda atvēra durvis, un lieliem soliem, rokas kabatās sabāzis, istabā ienāca kapteinis Bītijs.

— Izslēdziet «radiniekus», — viņš teica, skatīda­mies kaut kur sienā.

Šoreiz AAildreda skrēja, cik jaudas. Kliegšana tele­vīzijas istaba apklusa.

Kapteinis Bītijs ar sarkano seju mierīgi apsēdās atpūtas krēslā. Lēnā garā viņš piebāza un aizkūpināja vara kalumiem rotāto pīpi un izpūta lielu dūmu mutuli.

— Tāpat vien atbraucu aplūkot slimnieku, — viņš teica.

— Kā jūs zinājāt, ka esmu slims?

Bītijs pasmaidīja savu parasto smaidu, kas atsedza koši sārtās smaganas un žilbinoši baltos zobus.

— Es visu redzēju. Es zināju, ka uz vienu nakti taisāties uzdot.

Montegs pietrūkās sēdus.

— Labi, vienu nakti atpūtieties! — Bītijs sacīja. Viņš grozīja rokā savas neiztrūkstošās šķiltavas, uz kuru vāciņa bija uzrakstīts GARANTĒ' MILJONS UZLIESMOJUMU, un sāka tās klikšķināt: uzdedza, nodzēsa, uzdedza, nodzēsa, izmeta kādu vārdu, uzdedza, nodzēsa, brīžiem vērodams mazo liesmiņu, brīžiem — gaistošo dūmu strūkliņu.

— Kad būsiet vesels? — viņš noprasīja.

— Rīt. Vai varbūt parīt. Vai nākamās nedēļas sākumā.