REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

5. Jābūt gatavam jaunam trauksmes signā­lam.»

Visi skatījās Montegā. Viņš stingi raudzījās notei­kumos.

Atskanēja trauksmes signāls.

Griestu zvans noskandināja divsimt reižu. Četri krēsli acumirklī bija tukši. Kārtis novirpuļoja zemē kā sniegs. Misiņa kārts nodrebēja. Vīri pazuda.

Montegs palika sēžot. Lejā sāka sprauslot oran­žais pūķis.

Montegs kā sapnī nolaidās lejā pa kārti.

Mehāniskais Suns zaļi degošām acīm savā būdā uzlēca kājās.

— Monteg, jūs aizmirsāt ķiveri!

Montegs paķēra no sienas ķiveri, izmetās ārā, ielēca mašīnā, un tā klandot aizdārdināja, kamēr nakts vējš pārtvēra sirēnas kaucienu.

Tā bija kāda trīsstāvu māja vienā no pilsētas veca­jiem kvartāliem, laika zoba sagrauzta, noplukuši, droši vien savu gadsimtu veca, bet, tāpat kā visas pārējās celtnes, to klāja ugunsdrošs plastmasas slānis, un šķita, ka tikai šī aizsargčaula spēja to vēl kaut cik saturēt kopā.

— Esam klāt.

Mašīna ar spēju grūdienu apstājās. Bītijs, Stoun- inens un Bleks, resni un kroplīgi savos platajos, ugunsdrošajos kombinezonos, metās uz durvīm. Mon­tegs sekoja viņiem.

Vīri ielauzās iekšā un sagrāba kādu sievieti, kura nemēģināja ne slēpties, ne bēgt. Viņa tikai stāvēja grīļodamās, kā baismīga sitiena apdullinata, un stingi raudzījās sienā. Gan viņas mēmi kustošās lūpas, gan acu skatiens liecināja, ka viņa kaut ko pūlas atcerē­ties, un tad, patiešām atcerējusies, sieviete noskai­tīja:

•— «Esiet vīrišķīgs, master Ridlij. Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tadu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsīs.»

— Pietiek! — Bītijs nokliedza. — Kur tās ir?

Ar pārsteidzošu vienaldzību viņš iesita viņai pa seju un atkārtoja savu jautājumu. Vecā sieviete pagrieza galvu pret viņu.

— Ja jūs reiz esat atbraukuši, tad arī zināt, kur tās ir, — viņa atbildēja.

Stounmens izvilka telefonogrammu ar ziņojumu.

«Radušas aizdomas. Parbaudiet bēniņus Elmstrītā, numur vienpadsmit.

E. B.»

— Ta būs bijusi mana kaimiņiene misis Bleika, — sieviete sacīja, uzmetusi acis iniciāļiem.

— Vīri, pie darba!

— O-hol Hei-dāi — Pēc mirkļa, kliegdami, auro­dami un grūstīdamies kā aušīgi puikas, viņi bija augšā pa stāvajām kāpnēm sasmakušajā pustumsā un ar saviem sudraba cirvjiem saka lauzt vaļā bēniņu durvis, kuras nemaz nebija aizslēgtas. Kamēr Mon­tegs drebēdams kāpa tiem pakaļ, pār viņu saka grūt grāmatu lavīna. Cik nejēdzīgi viss bija iznācisl Līdz šim to nostrādāt bija tikpat viegli kā nopūst sveci. Vispirms ieradās policisti, sasēja upuri un, aizlīmē­juši tam muti, aizveda spīdīgajā automašīnā, un tad, kad atbrauca dedzinātāji, māja bija tukša. Viņi nevie­nam nedarīja pāri, viņi darīja pāri vienīgi lietām. Bet, tā kā lietām nevar nodarīt pāri, tā kā tās neko nejūt un nekliedz, un nevaimanā, kā var sākt kliegt un vaimanāt šī te sieviete, sirdsapziņu pēc tam nekas nemocīja. Tā bija gluži vienkārša tirīšana. īstenībā — sētnieka darbs. Prom visu lieko un nevajadzīgo! Žigli šurp petroleju! Kuram ir sērkociņi?

Bet šodien kādam kaut kas bija sameties. Šī sieviete visu sabojāja. Vīri pārāk skaļi smēja, trieca un trok­šņoja, lai pārmāktu viņas klusēšanu, kas pauda bais­mīgu apsūdzību. Viņa lika sienām kaukt aiz nosodī­juma un apbērt vīrus, kuri šaudījās apkārt, ar smal­kiem vainas putekļiem, kas līda viņiem acīs un degunā. Tā bija brēcoša netaisnība! Montegu pārņēma svētas dusmas. It kā tāpat jau nebūtu diezgan, te vēl jāsastop arī šī sieviete!

Grāmatas krita lejā viņam uz pleciem, uz rokām, uz augšup pavērstās sejas. Viena kā balts balodis, plivinot spārnus, pati ielaidās viņa rokās. Ņirbošajā puskrēslā atvērtā lappuse iemirdzējās kā spoži balta spalva, uz kuras uzvilkts smalks vārdu raksts. Tra­kajā steigā un satraukumā Montegs paguva tikai tik daudz kā uzmest skatienu vienai rindiņai, bet tā pēk­šņi uzliesmoja viņa smadzenēs, paliekot tur kā iede­dzināta. «Un laiks bija aizsnaudies pusdienas tveicē.» Montegs nosvieda grāmatu zemē. Tūlīt viņa rokās iekrita cita.

— Monteg! Šurpu!

Montega roka sažņaudza grāmatu, un dīvainā glāb­šanas tieksmē, pats nemaz neapjēgdams, ko dara, viņš cieši piespieda to pie krūtīm. No augšas, griezdami putekļu mākoņus, vīri sāka gāzt zemē žurnālus. Tie krita lejup kā nošauti putni un nedzīvi palika guļot uz grīdas, un sieviete .stāvēja viņu vidū mierīgi kā maza meitenīte.

Nē, viņš, Montegs, to nebija darījis. To bija darījusi viņa roka. Viņa roka, kam bija pašai savas smadze­nes, sava sirdsapziņa un trīcoši, ziņkāres pilni pirksti, bija kļuvusi zagle. Re, kā tā iegrūda grāmatu padusē, piespieda nosvīdušajai miesai un iznira tukša ar tik veiklu žestu kā burvju mākslinieks! Lūdzu! Skatieties! Man nekā nav!

Montegs pārsteigts vēroja savu roku — te pastiepa uz priekšu, kā būdams tālredzīgs, te pacēla pie acīm, kā būdams akls.

— Monteg!

Viņš apcirtās.

— Ko jūs stāvat, idiots gatavais!

Grāmatas gulēja milzīgās kaudzēs kā krastā izmes­tas zivis. Vīri klupdami krizdami lēca tām pāri. Virs­rakstu mirdzošās zelta acis pazibēja un nodzisa.

— Petroleju!

No vīru pleciem piestiprinātajām bākām, uz kurām bija skaitlis 451, izšāvās saltas petrolejas strūklas. Viņi aplēja katru grāmatu, piešļāca pilnas bēniņu tel­pas.

Tad viņi metās lejā pa kāpnēm, un, petrolejas tvai­kos slāpdams vai nost, Montegs streipuļoja viņiem pakaļ.

— Ārā, nu, žigli! — viņi uzkliedza sievietei.

Viņa, nometusies ceļos pie grāmatu kaudzes, glās­tīja aplietos vākus, taustīja zelta burtiem iespiestos virsrakstus, bet viņas acis pārmetoši raudzījās Mon- tegā.

— Manas grainatas jus tikpat nedabūsiet, — viņa sacīja.

— Jūs zināt likumu! — Bītijs uzbrēca. — Nu, kur jūsu veselais saprāts? Šīs grāmatas ir viens vienīgs pretrunu mudžeklis. Bābeles tornis, kur bijāt ieslēgta! Sūtiet tās visas pie velna! Šie cilvēki, par kuriem tur rakstīts, taču nekad nav dzīvojuši. Nāciet!

Sieviete papurināja galvu.

— Māja tūliņ tiks aizdedzināta, — Bītijs sacīja. Vīri neveikli devās uz durvīm. Tad atskatījās uz

Montegu, kurš stāvēja sievietei līdzās.

— Tā taču nevar viņu šeit atstāt! — Montegs sašu­tis iesaucās.

— Viņa nenāk.

— Tad viņa jāpiespiež!

Bītijs pacēla roku ar šķiltavām.

— Mums laiks atgriezties dedzinātāju depo. Starp citu, šie fanātiķi vienmēr cenšas izdarīt pašnāvību. Tas ir viņu parastais gājiens.

Montegs satvēra sievietes elkoni.

— Iesim.

— Nē, — viņa teica. — Taču — paldies jums.

— Es skaitīšu līdz desmit, — Bītijs turpināja. — Viens. Divi.

— Lūdzu, nāciet, — Montegs neatlaidās.

— Ejiet vien, — sieviete sacīja.

— Trīs. Četri.

— Nu, lūdzu, — Montegs pavilka viņu aiz rokas.

— Es gribu palikt, — sieviete klusi noteica.

— Pieci. Seši.

— Tālāk jūs varat neskaitīt, — viņa sacīja un mazliet pavēra plaukstu: tajā bija tievs skaliņš.

Parasts virtuves sērkociņš.

To ieraugot, dedzinātāji metās ārā pa durvīm. Kap­teinis Bītijs, cenzdamies saglabāt cieņu, kāpās atpakaļ lēni un nosvērti, un viņa spidīgi sarkanajā sejā laistī­jās tūkstoš ugunsgrēku un nakts trauksmju atspī­dums. «Ak dievs, nu patiešām!» Montegs pēkšņi iedo­mājas. «Trauksmes signāli pienāk vienīgi nakti. Bet nekad dienā! Vai tādēļ, ka nakti ugunsgrēks izskatās skaistāks? Daudz gleznaināks, jūtami iespaidīgāks?»