REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

KALEIDOSKOPS

REJS BREDBERIJS

Māksliniece M. Muižule

No angļu valodas tulkojuši R. K o k a un O. Sarma

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu

Ar Tetovēto es pirmo reizi tikos siltā pēc­pusdienā septembra sākumā. Sis gājiens pa šoseju bija pēdējais posms manā divi nedē­jas ilgajā ceļojumā pa Viskonsinas štatu. Pie­vakarē es apstājos, ieēdu cūkgaļu ar pupām, smalkmaizīti un dzīros jau atlaisties zemē un palasīt, kad uz pakalna parādījās Teto­vētais un bridi pastāvēja, izslējies pret de­bess fonu.

Tolaik es vēl nezināju, ka viņš ir tetovēts. Es tikai redzēju, ka viņš ir liela auguma un kādreiz bijis muskuļots, bet tagad nez kāpēc kļuvis resnāks. Atceros, rokas viņam bija ga­ras, dūres kā vāles, stāvs masīvs, bet seja gluži kā bērnam.

Šķiet, viņš tikai juta manu klātbūtni, jo uz­sāka valodu, vēl nemaz nepaskatījies uz mani:

— Vai jūs nevarētu pateikt, kur lai dabūju darbu?

— Nezinu vis, — es atteicu.

— Jau četrdesmit gadus esmu bez pastā­vīga darba, — viņš nosūrojās.

Kaut gan laiks šajā pēcpusdienā bija karsts, mugurā viņam bija līdz kaklam cieši aizpogāts vitnas krekls. Pat piedurknes bija norotitas un sapogātas ap resnajām locīta­vām. Sviedri aumaļām plūda pār seju, bet viņš ir nedomāja attaisīt apkaklīti.

— Nekas, — viņš beidzot ierunājās, — vie­ta še nav peļama, pārnakšņot var. Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedrošos?

— Laipni lūdzu, varu piedāvāt šo to ēdamu, — es atbildēju.

Nokrekstēdamies viņš smagi .apsēdās.

— Jūs vēl nožēlosiet, ka uzaicinājāt mani palikt, — viņš teica. — Visi nožēlo. Tādēļ jau es klaiņāju. Redziet, ir septembra sākums. Darba svētku izpriecas iet vaļā pilnā sparā. Es varētu grābt naudu riekšavām, uzstāda­mies katrā mazpilsētiņā, bet es sēžu te bez jebkādām izredzēm.

Viņš noāva milzīgo kurpi un cieši vērās tajā.

— Darbā es parasti noturos labi ja desmit dienas. Tad katrā ziņā kaut kas atgadās, un mani izkorkē laukā. Tagad neviens ceļojošais cirks Amerikā mani nepieņems, nav nemaz ko domāt.

— Kā tad tā? — es apvaicājos.

Par atbildi viņš rāmi atpogāja ciešo ap­kaklīti. Aizmiedzis acis, viņš lēnā garā atpo­gāja kreklu no augšas līdz apakšai. Iebāza roku azotē, lai aptaustītu sevi.

— Savādi gan, — viņš sacīja, vēl arvien neatvērdams acis. — Sataustīt nevar, bet tie ir te. Es joprojām ceru, ka vienā jaukā dienā paskatīšos, un tie būs pazuduši. Karstajās dienās stundām ilgi uzturos saulē, domāju, ka vai izcepšu, cerēdams, ka sviedri tos aiz­skalos vai saule izdedzinās, bet kas tev deva — vakarā tie ir turpat, kur bijuši. — Viņš mazliet pagrieza galvu uz manu pusi un atsila vaļā kreklu. — Vai tie tur vēl ir?

Tikai pēc krietna brīža man izdevās atņemt elpu.

— Jā, — es atbildēju, — tie tur vēl ir.

Zīmējumi.

— Un ir vēl viens iemesls, kādēļ, es pogāju ciet apkaklīti, — viņš teica, atvērdams acļs.

— Tie ir bērni. Tie dzenas man pakaļ, lai eju kur iedams. Bildītes apskatīt grib visi, bet skatīties uz tām nepatīk nevienam.

Viņš novilka un savīstīja kreklu. Viņš bija viss vienos zīmējumos, no zilā ietetovētā gre­dzena ap kaklu līdz jostas vietai.

— Un tālāk uz mata tas pats, — viņš sa­cīja, atminējis manu domu. — Esmu no vie­nas vietas nozīmēts. Paskatieties.

Viņš atvāza dūri. Uz delnas gulēja tikko griezta roze ar kristāldzidrām rasas lāsēm starp maigajām sārtajām ziedlapiņām. Es iz­stiepu roku un pieskāros rozei, taču tas bija tikai zīmējums.

Bet ko nu runāt par delnu! Nav vārdos iz­sakāms, kā es sēdēju un blenzu: uz viņa ādas čumēja un mudžēja raketes, strūklakas un cilvēciņi, un tas viss bija tik sīki izzīmēts, tik spilgts, ka likās — nudien tu dzirdi šo viņa ķermeņa apdzīvotāju paklusās, apslāpē­tās balsis. Līdzko viņš pakustējās, mazās mutītes noraustījās, mazās zaļās actiņas ar zelta dzirksti samirkšķinājās, mazās sārtenās rociņas savēcitiājās. Pāri viņa krūtīm aiz­vijās Piena Ceļš ar zeltainām pļavām, ar zi­lām upēm un kalniem, ar saulēm un planē­tām uz tā. Cilvēciņi spiedās kopā pa divdes­mit vai vairāk atsevišķos bariņos uz viņa rokām, pleciem, muguras, sāniem, pat uz vē­dera. Tie maldījās matu mežā, slēpās vasaras raibumu zvaigznājos, glūnēja no padusu alām, acis tiem mirdzēja kā dārgakmeņi. Katrs bija aizņemts ar kaut ko savu, katrs bija kā portrets gleznu galerijā.

— Cik tie skaisti! — es iesaucos.

Kā lai aprakstu viņa zīmējumus? Ja El Grēko sava talanta plaukumā būtu gleznojis viņam ~ parastajos zaļgandzeltenajos toņos plaukstas lieluma miniatūras, kas būtu izstrā­dātas līdz pēdējam sīkumam un rādītu dīvaini izstieptus augumus un sejas, gandrīz vai va­rētu domāt, ka viņam par audeklu noderējis šā cilvēka ķermenis. Krāsas kvēloja trīs di­mensijās. Tās bija kā uz liesmojošu īstenību atvērti logi. Te, uz vienas sienas sakopots, acis priecēja viss izplatījuma krāšņums; šis virs bija staigājoša šedevru galerija. Un to visu nebija zīmējis kaut kāds iereibis gada tirgus tetovētājs, kas nepazīst vairāk par trim krāsām. Nē, tas bija īstena ģēnija roku darbs, ņirbošs, dzidrs un daiļš.

— Jā gan, — sacija Tetovētais. — Es tā lepojos ar saviem zīmējumiem, ka miļp'rāt iz­dedzinātu tos ar uguni. Esmu jau mēģinājis gan ar smilšpapīru, gan ar skābi, gan ar nazi…

Saule rietēja. Austrumos jau bija uzlēcis mēness.

— Saprotiet jel, — teica Tetovētais, — šie zīmējumi pareģo nākotni.

Es klusēju.

— Dienas gaismā vēl nekas, — viņš tur­pināja. — Es varu uzstāties balaganā. Bet nakti… zīmējumi kustas. Tie pārvēršas.

Es laikam nevilšus pasmaidīju.

— Vai sen jau esat tā nozīmēts?

— Tūkstoš deviņsimtajā gadā, kad man bija divdesmit gadu un es strādāju ceļojošā cirkā, es pārlauzu kāju. Cirkam pateicu ardie­vas, bet kaut ko darīt taču vajadzēja, un es izlēmu — likšu sevi tetovēt.

— Bet kas tad jūs tetovēja? Kur tas meis­tars palika?

— Atgriezās atpakaļ nākotnē, — cilvēks atbildēja.

— Bez jokiem. Zīmētāja bija kāda vecene, viņa dzīvoja nelielā mājelē Viskonsinas štata vidienē, kaut kur netālu no šejienes. īsta ra­gana, kas izskatījās te tūkstoš gadu veca, te atkal — divdesmit gadu, ne vairāk, bet viņa teica, ka protot ceļot laikā. Toreiz es iesmē­jos. Tagad man smiekli vairs nenāk.

— Kā jūs ar viņu iepazināties?

Viņš pastāstīja. Ceļa malā ieraudzījis spilgtu izkārtni:

— Jau piecdesmit gadus ik vasaru es mek­lēju viņu, — teica mans jaunais paziņa un pakratīja dūri. — Tiklīdz dabūšu to raganu rokā, nositīšu.

Saule bija norietējusi. Dzirkstīja pirmās zvaigznes, pār pļavām un kviešu druvām lija mēness gaisma. Taču zīmējumi uz dīvainā cilvēka auguma vēl joprojām kvēloja kā og­les mijkrēsli, kā izkaisīti rubīni un sma­ragdi, un tur bija gan Ruo un Pikaso krāsas, gan El Grēko gari izstieptie plakanie ker meņi.

— Un tā nu cilvēki dzen mani prom, kad zīmējumi sāk kustēties. Viņiem nav pa prā­tam tajos attēlotās šausmas. Katrs zīmējums ir neliels stāsts. Pavērojiet tos dažas minū­tes — un tie jums daudz ko pavēstīs. Ja ska­tīsieties trīs stundas, jūs ieraudzīsiet uz mana ķermeņa risināmies savus astoņpadsmit vai divdesmit notikumus, jūs saklausīsiet balsis, un jums nāks prātā dažādas domas. Tas viss ir te un tikai gaida, lai jūs skatītos. Bet gal­venais — uz manas ādas ir kāda īpaša vie­ta. — Viņš pagriezās pret mani ar muguru.