REJS BREDBERIJS: KALEIDOSKOPS

Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņš sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu klie­dzēju. Viņš satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.

Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties iz­misīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.

«Vai nu tā, vai citādi,» nodomāja Holliss. «Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?»

Viņš zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Hol­liss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attā­linājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojoša klu­suma apņemti.

— Holis, vai tu vēl tepat?

Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.

— Tas atkal esmu es, Eplgeits.

— Dzirdu, Eplgeit.

— Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.

Kapteinis viņu pārtrauca:

— Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.

— Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? — iejautājās Eplgeits.

— Ko?

— Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūkstoš jūdžu attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.

— Paklausieties, Eplgeit!…

— Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.

— Pavēlu jums klusēt!

— Turpini vien tādā pašā garā! — Epl­geits pasmaidīja desmittūkstoš jūdžu attālu­mā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:

— Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerē­jos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.

Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.

— Gribu tev kaut ko pastāstīt, — turpi­nāja Eplgeits. — Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Ra­ķešu kompānijā.

Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūko­jās uz leju — kreisās rokas delna bija no­rauta. Izšļācās asinis. Tai pašā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņš ar labo roku savilka sprādzi zem krei­sās rokas elkoņa, cieši nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplūšanu. Viss bija norisi­nājies tik ātri, ka viņš nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pār­steigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņš apturēja stei­dzīgo asins straumi, sažņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.

Sais baismajos mirkļos viņš neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis — dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Kriz­dams pretī nāvei, viņš parcilāja atmiņā zudu­šās laimes dienas.

Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūk­stošiem jūdžu izplatījuma, un tajā — balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.

— Vai tu esi dusmīgs, Hollis?

— Nē.

Viņš patiešām nebija dusmīgs. Viņš atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist ne­būtībā.

— Visu mūžu tu gribēji tikt uz augšu, Hol­lis. Un allaž brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pašu izlidināja pa durvīm.

— Tas arī nekas, — atteica Holliss.

Un viņš teica taisnību. Tas viss bija pa­gājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, — visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priekšā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: «Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā — jauka seja,» — no filmas pāri palikuši pelni, un ekrāns jau satumsis.

Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņš nožēloja tikai vienu — ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tiešām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši? Vai tiešām dzīve ir tik īsa — neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tiešām visiem tā šķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vie­nīgajam te, izplatījumā, kad atlikušas vēl dažas stundas pārdomām un apcerei?

Lespirs pa to laiku runāja vienā runā­šanā.

— Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūkstošus dolāru.

«Bet nu tu esi sprukās,» nodomāja Holliss. «Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidī­jos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sieviešu, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neap­skaužu tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.»

Holliss palieca galvu uz priekšu un iz­kliedza mikrofonā:

— Visam beigas, Lespir!

Klusums.

— .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!

— Kas tur runā? — jautāja Lespirs dre­bošā balsī.

— Runā Holliss.

Viņš rīkojās zemiski. Viņš saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņš gribēja no­darīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums — abi viņam bija nodarījuši sāpes.

— Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam bei­gas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?

— Nē.

— Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko šobrīd tava dzīve ir labāka par manējo? Šai mirklī — tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?

— Jā, ir labāka.

— Ar ko?.

— Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! — Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.

Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata — Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sap­ņiem ir atšķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņš bija gribējis paveikt, turpretim

Lespiram — atmiņas par darīto un līdz ga­lam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.

— Bet kāds tev pašreiz no tā labums? — viņš jautāja Lespiram. — Pašreiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.

— Es mirstu mierīgi, — atbildēja Les­pirs. — Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.

— Par nelieti? — Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams šo vārdu uz mēles. Cik vien viņš spēja atcerēties, savu mūžu viņš nebija pastrādājis nelietību. Viņš nekad to nebija iedrošinājies. Tātad zemiskumu viņš visus šos gadus bija taupījis šim brīdim. «Nelietis». Holliss paslēpa šo vārdu apziņas vistumšā­kajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.

— Mieru, Hollis!

Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņš bija juties kā īsts drosminieks, taču izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satri­cinājums un satricinājuma radīta vienal­dzība. Tagad viņš pūlējās ar visu mūžu sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atli­kušās minūtes.