REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

Viņš izdzirdēja sievas balsi.

— Vai atgadījies kaut kas slikts?

— Si. Šoseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi šoseja nebūtu tik tukša.

Viņš lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kur­pēm, kam bija biezas, no autoriepas izgriez­tas pazoles. Viņš labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā jo­ņojošs ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karāja­mies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, mašīnu varēja sa­skatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī — slaida, zema un ļoti ba­gāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.

Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.

Viņš izgāja uz šosejas un stāvēja, ieklau­sīdamies lietus lāšu sanoņā.

Te pēkšņi, ka sauktas, parādījās mašīnas. Jūdzēm gara automašīnu virkne, simtiem mašīnu, kas traucās un traucās viņam ga­rām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- šinas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signa­lizēdamas. Un visu iekšā sēdošo sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņš nogāja malā un skatī­jās, kā garām šaujas mašīnas. Viņš skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūkstoš mašīnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņš varētu pateikt, kas tas īsti ir.

Beidzot atkaļ kļuva kluss un tukšs. Ātrās, garās, zemās automašīnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudušas. Tālumā izdzisa pē­dējais pūtiens.

Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprā­tīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņš tikai papuri­nāja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.

Tad parādījās viena mašīna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patiešām ir pēdējā mašīna. Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lāšu apskalots, kuplos garaiņu mutu­ļos ietinies, ripoja vecs «fords». Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. Šķita, ka tas tūlīt sa­juks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabē­jušais «fords» apstājās, viscaur nošķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti šņācošu dzesi- nātāju.

—■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?

Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņš bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā mašīnā saspiestas tā, ka ne­varēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glī­tas un centās pasargāt sevi un šoferi no lie­tus ar vecām avīzēm. Taču tas neko nelī­dzēja, un meiteņu košās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens nežēlo­jās, un tas bija savādi. Līdz šim visi garām­braucēji bija žēlojušies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.

Ernando pamāja ar galvu.

— Es jums atnesīšu ūdeni.

— Vai, lūdzu, ātrāk! — iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās bažas. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot ga­rāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk šādās reizēs viņš bija gājis tieši lēnāk.

Viņš atnesa mašīnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī šo uzvāci viņam bija dāvājusi šoseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļš un spožs kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudē­jis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgāša­nai un ēdiena vārīšanai; labāku bļodu neva­rēja vēlēties.

Liedams ūdeni kūpošajā dzesinātajā, Er­nando paskatījās jauniešu saspringtajās se­jās.

— Paldies jums, paldies! — teica viena no meitenēm. — Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.

Ernando pasmaidīja.

— Stundas laikā aizbrauca tik daudz ma­šīnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.

To teikdams, viņš nebūt negribēja braucē­jus aizvainot. Bet, kad viņš atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Rau­dāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobāluši, un vi­sas raudāja — dažas pilnā balsī, dažas klu­siņām.

Ernando palika stāvam ar pustukšu uzvāci rokās.

— Es negribēju nevienu aizskart, — viņš taisnojās.

— Nekas, nekas, —• atteica šoferis.

— Kas noticis, senjor?

— Vai tad jūs nezināt? — atjautāja jau­neklis, pagriezdamies, ar vienu roku sažņaug­dams stūri un paliekdamies uz priekšu.

— Tas tomēr ir noticis.

Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdušas, saķērušās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsušas sa„vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.

- Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņš ielēja atlikušo ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūko­jās uz nemierīgo upi. Viņš juta asfaltu zem kājām.

Ernando piegāja mašīnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.

— Nē. — Ernando atdeva naudu atpakaļ.

— Es to nedarīju naudas dēļ.

— Paldies, jūs esat tik laipns, — arvien vēl šņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.

— Ai māmiņ, tēti … Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā … Ai māmiņ, ai tētiņ …

Pārējās apņēma viņas plecus.

— Es neko neesmu dzirdējis, — klusi teica Ernando.

— Karš! — jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. — Klāt ir atomkarš, pasaules gals!

— Senjor, senjor … — sacīja Ernando..

— Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, —- sacīja jauneklis. — Ardievu!

— Ardievu! — caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.

Viņš stavēja, kamēr mašīna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām — pēdējā mašīna ar jaunajām meičām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.

Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vai­giem, pa pirkstiem, pa pašaustajām biksēm. Viņš stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.

Viņš nenovērsa acu -no šosejas, bet tā at­kal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando šau­bījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.

Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vējš atskrēja pie viņa ar meža biezokņa smaržām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Mežs bija koši zaļš, viss dvesmoja spirgtumu. Er­nando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņš palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.

Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:

— Kas noticis, Ernando?

— It nekas, — viņš attrauca.

Viņš nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim: