REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

Здесь есть возможность читать онлайн «REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1966, Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KALEIDOSKOPS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KALEIDOSKOPS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KALEIDOSKOPS
REJS BREDBERIJS
No krājuma «Tetovētais»
Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma …. 13
Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma…………………………………….. 23
Uz šosejas. Tulk. 0. Sarma…………………………………………. 39
Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46
Lapsa un mežs. Tulk. R. Koka…………………………………….. 53
Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma …. 82
Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116
Raķete. Tulk. 0. Sarma……………………………………………. 134
Epilogs. Tulk. O. Sarma………………………………………… 152
No krājuma «Zāles pret melanholiju»
Pūķis. Tulk. 0. Sarma……………………………………………… 155
Sākuma beigas. Tulk. R. Koka…………………………………… 161
Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka … 170
Viņi bija tumšu ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178
Zemeņu logs. Tulk. R. Koka
Māksliniece M. Muižule
No angļu valodas tulkojuši R. K o k a un O. Sarma
Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu
ĪSI PAR AUTORU
Vai Tu, lasītāj, bērnu dienās neesi prie­cājies par kaleidoskopu? Vai neesi grozījis rokā burvju caurulīti, veidodams apbrīno­jamus zvaigžņu rakstus un krāsu harmoni­jas? Ja esi, tad zini, kā priecē acis šī gais­mas rotaJa stikla drumslās. Ja neesi, tad, lasot šo amerikāņu fantasta Reja Bredbe-rija stāstu krājumu, Tu ieraudzīsi kaleido­skopu — domu rakstu un noskaņu krāsu bagātu vārda mākslas kaleidoskopu.
Tūlīt gan jāpiebilst, ka esam izteikušies mazliet neprecīzi.
Pirmkārt, «Kaleidoskops» nav Reja Bred- berija stāstu krājums. Šī grāmata būtībā ir pavisam neliela viņa stāstu izlase, kurā pār­stāvēti krājumi «Tetovētais» un «Zāles pret melanholiju».
Otrkārt, Bredberijs nav «tipisks» fantasts. Drīz iznāks šīs sērijas izdevums — Staņis­lava Lema «Petaura medības». Lūk, kur ir fantastika vistiešākajā, tradicionālajā iz­pratnē: domas lidojums cilvēkam pagaidām tikai teorētiski sasniedzamos augstumos, pa priekšu zinātnes praksei.
R. Bredberija daiļradē šādu fantastikas pārsātinātu lappušu ir mazāk. Tādēļ drīzāk gribas nosaukt šo autoru par dvēse]u fan­tastu. Cilvēka sapņos un rīcības dzinuļos viņš nereti ielūkojas dziļāk nekā Visuma bez­galībā. Bet atvēlēsim dažas rindiņas paša Bredberija izteikumam, kas šo domu apstip­rina: «Zinātniskā fantastika ir brīnumains veseris; esmu nodomājis, kur un kad vien būs nepieciešams, sadot ar to dažiem pa muguru vai belzt pa pieri, lai cilvēki liktu cits citu mierā.» Piebildīsim — ne tikai lai belztu, bet arī lai izcirstu platāku ceļu cilvēka gaišajām domām, cerībām un sapņiem.
Tiesa, R. Bredberijs pieskaitāms pie tiem rakstniekiem, kas ar visu milzīgā talanta spēku nosoda mūsdienu kapitālistiskās pa­saules nejēdzības. Vai viņš pārceļ lasītāju tālu atpakaļ pagātnē, vai, fantāzijas raķetē iesēdinājis, liek aiztraukties nākotnē vai uz citām planētām, Bredberijs vienmēr atceras pasauli, kas ir ap viņu pašreiz, atceras sa­vus laikabiedrus. Viņu galvenokārt interesē, kādas būs rītdienas cilvēku attiecības un kāda izskatīsies rītdienas pasaule. Bet, tā kā rītdienai pamatus liek. šodiena, viņš cīnās par veselīgu atmosfēru cilvēku un tautu attiecī­bās. Ne velti daudzos Bredberija darbos izskan joprojām aktuālais brīdinājums: «Cil­vēki, esiet modri!» Ne tādēļ vien, ka rakstnie­kam pašam ir laimīga ģimene ar piecām at­vasēm. Viņam rūp visu bērnu un pieaugušo laime.
Daži kritiķi apgalvo, ka Bredberijs raugās uz dzīvi loti pesimistiski. Tāds spriedums ir pārsteidzīgs. Bredberijs ir redzīgs māksli­nieks. Viņš nedzīvo, ieslēdzies savrupmājas omulības lokā. Viņš vēro pasaules attīstības soli, biedina cilvēci no atomkara briesmām un neprātīgas dzīšanās pēc absolūti meha­nizēta komforta. Šie viņa uzskati (un pat tas, ka Bredberijs ikdienā dod priekšroku nevis modernajam automobilim, bet velosipēdam) neliecina par aizspriedumiem pret tehnikas progresu. Rakstnieks nenostājas pret to. Bredberijam ir cits mērķis: aicināt cilvēku saudzēt prāta radītās vērtības, attīstīt tās ar apdomu, akli netiecoties pēc materiāliem labumiem un ērtībām. Tai pašā laikā autors nožēlo, ka mūsdienu tehnikas pārsteidzošais progress nav saistīts ar līdzvērtīgu sociālo progresu.
Izlasījis kaut vai šo apjomā necilo grāma­tiņu vien, Tu saoratīsi — pesimists uz dzīvi tā nelūkotos. Vēl netici? Tad brīvākā brīdī izlasi krievu valodā tulkoto lielisko noveli «Smaids», ko caurvij pārliecība, cik ļoti cil­vēkam vajadzīgs patiesas mākslas skaistums. Rakstnieks tic, ka pat pēc atomkara, ja tāds piemeklētu pasauli, atrastos puisēni, kas svēti glabātu un zagšus apskatītu audekla gabalu ar Monas Lizas smaidu. Un nav mazums tādu stāstu, kas pauž Bredberija ticību cil­vēkam, cieņu pret viņa darbu un dziļu viņa centienu izpratni.
Cilvēku dvēse|u tulks, progresa un gais­mas draugs — lūk, kas ir šis staltais cilvēks ar pelēkajām acīm, taisno degunu un sa­kniebtajām lūpām. Vai citādi miera draugi sauktu viņu par «Amerikas cerību un slavu»? Vai citādi fašistiskās organizācijas sūtītu viņam anonīmas vēstules ar piedraudējumiem nonāvēt, ja rakstnieks nemainīs savu sabied­risko nostāju?
Patlaban Bredberijam ir četrdesmit pieci gadi. Viņa literārās darbības stāžs — div­desmit četri gadi. Sajā laikā sarakstīti seši zinātniski fantastisku stāstu krājumi, utopisks romāns, bērnības atmiņu stāsts «Pie­neņu vīns», alegorisks romāns «Nelaime tu­vojas», luga «Pļavas», scenārijs filmai «Mo- bijs Diks». R. Bredberijs divreiz saņēmis O'Henri prēmiju — atzinību, ko pat vienu reizi izpelnījies retais rakstnieks. Jau ceturto reizi amerikāņu zinātniskās fantastikas rakst­nieku biedrība ievēlējusi viņu par savu pre­zidentu.
Bet ne jau grāmatu skaits vai sabiedriskie nopelni vispilnīgāk raksturo vārda mākslas meistaru. Tādēļ, godātais lasītāj, šķir tālāk šīs grāmatas lappuses, un Tev radīsies kaut aptuvens priekšstats par Reja Bredberija daiļradi. Katrs viņa stāsts ir nebijusi situā­cija, jauns fantastiskā sižeta pavērsiens, ne­dzirdēta vai svaigi pateikta doma.
Ja Tu, lasītāj, esi kādreiz turējis rokā ka­leidoskopu, daži tumšie stikliņi taču neno­māca Tavu gaišo prieku. Optimistisko krāsu tajā bija daudz daudz vairāk, vai nē? Tāda ir visa izcilā amerikāņu rakstnieka dai]ra,de, tāds arī šis krājums, kam nosaukumu devis paša Bredberija stāsts.
0. Sarma

KALEIDOSKOPS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KALEIDOSKOPS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņš izdzirdēja sievas balsi.

— Vai atgadījies kaut kas slikts?

— Si. Šoseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi šoseja nebūtu tik tukša.

Viņš lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kur­pēm, kam bija biezas, no autoriepas izgriez­tas pazoles. Viņš labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā jo­ņojošs ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karāja­mies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, mašīnu varēja sa­skatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī — slaida, zema un ļoti ba­gāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.

Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.

Viņš izgāja uz šosejas un stāvēja, ieklau­sīdamies lietus lāšu sanoņā.

Te pēkšņi, ka sauktas, parādījās mašīnas. Jūdzēm gara automašīnu virkne, simtiem mašīnu, kas traucās un traucās viņam ga­rām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- šinas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signa­lizēdamas. Un visu iekšā sēdošo sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņš nogāja malā un skatī­jās, kā garām šaujas mašīnas. Viņš skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūkstoš mašīnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņš varētu pateikt, kas tas īsti ir.

Beidzot atkaļ kļuva kluss un tukšs. Ātrās, garās, zemās automašīnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudušas. Tālumā izdzisa pē­dējais pūtiens.

Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprā­tīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņš tikai papuri­nāja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.

Tad parādījās viena mašīna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patiešām ir pēdējā mašīna. Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lāšu apskalots, kuplos garaiņu mutu­ļos ietinies, ripoja vecs «fords». Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. Šķita, ka tas tūlīt sa­juks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabē­jušais «fords» apstājās, viscaur nošķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti šņācošu dzesi- nātāju.

—■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?

Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņš bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā mašīnā saspiestas tā, ka ne­varēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glī­tas un centās pasargāt sevi un šoferi no lie­tus ar vecām avīzēm. Taču tas neko nelī­dzēja, un meiteņu košās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens nežēlo­jās, un tas bija savādi. Līdz šim visi garām­braucēji bija žēlojušies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.

Ernando pamāja ar galvu.

— Es jums atnesīšu ūdeni.

— Vai, lūdzu, ātrāk! — iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās bažas. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot ga­rāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk šādās reizēs viņš bija gājis tieši lēnāk.

Viņš atnesa mašīnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī šo uzvāci viņam bija dāvājusi šoseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļš un spožs kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudē­jis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgāša­nai un ēdiena vārīšanai; labāku bļodu neva­rēja vēlēties.

Liedams ūdeni kūpošajā dzesinātajā, Er­nando paskatījās jauniešu saspringtajās se­jās.

— Paldies jums, paldies! — teica viena no meitenēm. — Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.

Ernando pasmaidīja.

— Stundas laikā aizbrauca tik daudz ma­šīnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.

To teikdams, viņš nebūt negribēja braucē­jus aizvainot. Bet, kad viņš atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Rau­dāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobāluši, un vi­sas raudāja — dažas pilnā balsī, dažas klu­siņām.

Ernando palika stāvam ar pustukšu uzvāci rokās.

— Es negribēju nevienu aizskart, — viņš taisnojās.

— Nekas, nekas, —• atteica šoferis.

— Kas noticis, senjor?

— Vai tad jūs nezināt? — atjautāja jau­neklis, pagriezdamies, ar vienu roku sažņaug­dams stūri un paliekdamies uz priekšu.

— Tas tomēr ir noticis.

Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdušas, saķērušās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsušas sa„vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.

- Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņš ielēja atlikušo ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūko­jās uz nemierīgo upi. Viņš juta asfaltu zem kājām.

Ernando piegāja mašīnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.

— Nē. — Ernando atdeva naudu atpakaļ.

— Es to nedarīju naudas dēļ.

— Paldies, jūs esat tik laipns, — arvien vēl šņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.

— Ai māmiņ, tēti … Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā … Ai māmiņ, ai tētiņ …

Pārējās apņēma viņas plecus.

— Es neko neesmu dzirdējis, — klusi teica Ernando.

— Karš! — jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. — Klāt ir atomkarš, pasaules gals!

— Senjor, senjor … — sacīja Ernando..

— Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, —- sacīja jauneklis. — Ardievu!

— Ardievu! — caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.

Viņš stavēja, kamēr mašīna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām — pēdējā mašīna ar jaunajām meičām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.

Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vai­giem, pa pirkstiem, pa pašaustajām biksēm. Viņš stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.

Viņš nenovērsa acu -no šosejas, bet tā at­kal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando šau­bījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.

Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vējš atskrēja pie viņa ar meža biezokņa smaržām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Mežs bija koši zaļš, viss dvesmoja spirgtumu. Er­nando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņš palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.

Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:

— Kas noticis, Ernando?

— It nekas, — viņš attrauca.

Viņš nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim:

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KALEIDOSKOPS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KALEIDOSKOPS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
REJS BREDBERIJS
Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS
REJS BREDBERIJS
Отзывы о книге «KALEIDOSKOPS»

Обсуждение, отзывы о книге «KALEIDOSKOPS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x