REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

— Bur-rro, aiziet!

Un abi sāka sojot pa lekno zemi; debesis virs viņu galvām kļuva aizvien skaidrākas, un viņi dzina vagu dziļas upes krastā iekop­tajā tīrumā.

,— «Pasaules gals»? — Ernando skaļi prā­toja. — Ko gan viņi ar to gribēja teikt?

— Ko tu darītu, ja zinātu, ka rīt pasaule ies bojā?

— Ko es darītu? Vai tu nejoko?

— It nemaz ne.

— Nezinu. Neesmu domājusi.

Viņš ielēja sev kafiju. Aizmugurē uz pa­klāja divas meitenes spuldžu zaļganajā gais­mā rotaļājās ar klucīšiem. Viesistabā vaka­rīgi tīkami smaržoja tikko vārītā kafija.

— Tad padomā par to, — viņš sacīja.

— Tu runā nopietni?

Viņš pamāja ar galvu.

— Karš?

Viņš papurināja galvu.

—■ Taču ne ūdeņraža vai atoma bumba?

— Nē.

— Bakterioloģiskais karš?

— Ne viens, ne otrs, — viņš atbildēja, lēni maisīdams kafiju. ■— Vienkārši, kā lai to saka, laiks pielikt punktu.

— Nudien nesaprotu.

— Patiesību sakot, es arī nesaprotu. Man tikai ir tāda sajūta. Dažbrīd tā mani biedē, bet dažbrīd man nemaz nav bail un sirds ir mierīga.

Viņš palūkojās uz meitenēm, uz viņu zeltainajiem matiem, kas vizēja spuldžu gaismā.

— Es tev sākumā neteicu. Tas notika pirms četrām dienām.

— Kas?

— Es redzēju sapni. Balss man sapni teica, ka drīz visam būs gals; kāda pavisam sveša balss, vienkārši balss, un tā teica, ka zemes virsū visam būs beigas. Otrā rītā es to gandrīz jau biju piemirsis, aizeju uz darbu, skatos — Stens Villiss x gaišā dienas laikā veras logā. Es viņam saku: «Ko tu tā aiz­domājies, Sten?» — bet viņš atbild: «Es pa­gājušajā naktī redzēju sapni.» — Un viņš nepaguva izstāstīt līdz galam, kad es jau sapratu, kas tas bijis par sapni. Es pats būtu varējis pastāstīt viņam, bet viņš sāka stāstīt pirmais, un es klausījos.

— Tas bija tas pats sapnis?

— Tas pats. Es* sacīju Stenam, ka esmu redzējis to pašu sapni. Viņš nelikās izbrīnē­jies. Pat kļuva tā kā mierīgāks. Tad mēs iz­staigājām visu kantori, jupis to rāvis. Tā ne­bija domāts. Mēs neteicām: «Iesim mazliet pastaigāt.» Gājām tikai un redzējām, ka visur cilvēki aplūko vai nu savu galdu, vai rokas, vai arī skatās pa logu. Ar dažiem es aprunā­jos. Stens tāpat.

— Un visi bija redzējuši to pašu sapni?

— Visi kā viens. Uz mata to pašu.

— Un tu tam tici?

— Ticu. Esmu pārliecināts vairāk ka jeb­kad.

— Un kad tas notiks? Kad pasaule ies bojā?

— Cikos, nezinu, bet mums — šonakt, pēc tam ari citās pasaules daļās, kad tur pienāks nakts. Divdesmit četrās stundās visam būs beigas.

Kādu laiku viņi sēdēja, nepieskardamies kafijai. Tad viņi lēni pacēla tasītes pie lūpām un dzēra, lūkodamies viens uz otru.

—■ Ar ko mēs esam to izpelnījušies? — viņa vaicāja.

— Nav svarīgi, esam vai neesam izpelnī­jušies. Vienkārši nekas nav iznācis. Es skatos, tu ir nedomā strīdēties. Kādēļ tā?

— Laikam ir savs iemesls, — viņa atbil­dēja.

— Tas pats, kas visiem kantorī?

Viņa viegli pielieca galvu.

— Es negribēju tev neko teikt. Tas notika pagājušajā naktī. Un mūsu kvartāla sievietes spriedelēja par to visu dienu. Viņas redzēju­šas to sapni. Es domāju, ka tā ir sagadī­šanās.

Viņa paņēma vakara avīzi

— Te nekas nav rakstīts.

— Nav nekāda vajadzība, visi tik un tā zina.

Viņš atlaidās krēslā, vērīgi raudzīdamies uz sievu.

— Tev bail?

• — Nē. Es Vienmēr domāju, ka būs. bail, bet nav vis.

— Kur nu paliek pašaizsardzības in­stinkts, par kuru tik daudz runā?

— Nezinu. Saprotot, ķa viss ir pareizi, cil­vēks pārāk neuztraucas. Ja labi padomā, kā esam dzīvojuši, tā varētu notikt.

— Vai tad mēs esam bijuši tik slikti?

— Nē, bet arī ne pārāk labi. Manuprāt, tur jau ir tā nelaime — nekā sevišķa mūsos nav bijis, kamēr ļoti daudzi pasaulē darījuši die­zin kādas briesmu lietas.

Viesistaba smējās meitenes.

— Man vienmēr ir licies, ka tādā brīdī cil­vēki vaimanādami izskries ielās.

— Es tā nedomāju. Ko līdz vaimanāt, ja nekas nav vairs grozāms.

— Zini, man žēl šķirties vienīgi no tevis un mazajām. Savu mūžu man nav patikusi ne pilsēta, ne mans darbs, nekas, vienīgi jūs trīs esmu mīlējis. Un es neko nenožēlotu, var­būt tikai vēlētos pieredzēt kaut vienu jauku , dieniņu, iedzert malku ledaini auksta ūdens un iemigt. Kā mēs varam tā sēdēt un runāt par to?

— Tāpēc, ka nav nekā cita ko darīt.

— Jā, patiešām. Ja būtu, tad mēs darītu. Es domāju, ka tas ir pirmais gadījums pa­saules vēsturē, kad katrs skaidri zina, ko darīs nākamnakt.

— Bet interesanti, ko kurais darīs tagad, šovakar, tuvāko stundu laikā.

— Ies uz kino, klausīsies radio, skatīsies televizoru, spēlēs kārtis, liks gulēt bērnus, ies gulēt paši — kā vienmēr.

— Droši vien ar to var lepoties — ka viss ir kā vienmēr.

Viņi brīdi pasēdēja, tad ielēja vēl ka­fiju.

— Kādēļ tu domā, ka tieši šonakt?

— Tādēļ.

— Kādēļ ne kādu citu nakti pagājušajā gadsimtā vai pirms piecsimt vai tūkstoš ga­diem?

— Varbūt tādēļ, ka nekad agrāk nav bijis tāda datuma — 1969. gada 19. oktobra, bet tagad tas ir pienācis, un cauri; tādēļ, ka šis datums nozīmē vairāk nekā jebkurš cits kād­reiz ir nozīmējis; tādēļ, ka šai gadā pasaulē viss ir tā un ne citādi, tādēļ arī visam ir beigas.

— Abpus okeānam gatavi izlidot šodien stāv bumbvedēji, un tie nekad vairs nesa­sniegs zemi.

— Daļēji arī tādēļ.

— Nu, — viņš sacīja pieceldamies, — ko darīsim? Nomazgāsim traukus?

Viņi nomazgāja traukus un rūpīgāk nekā parasti nolika vietā. Pusdeviņos nolika gulēt meitenes, noskūpstīja un novēlēja ar labu nakti, uzdedzināja nelielas naktslampiņas pie bērnu gultiņām un izgāja, atstādami durvis nedaudz pavērtas.

— Nezinu … — teica virs, ar pīpi rokā iznācis no guļamistabas un palūkojies atpa­kaļ.

— Ko tu nezini?

— Taisīt durvis pavisam ciet vai atstāt mazu spraudziņu, lai Būtu gaišāks …

— Varbūt bērni zina.

— Ne, protams, nezina.

Viņi sēdēja, lasīja avīzes, sarunājās, klau­sījās mūziku, tad apsēdās pie kamīna, skatī­jās, kā gail ogles, un pulkstenis nozvanīja pusvienpadsmit, tad vienpadsmit, tad pusdiv- padšmit. Viņi domāja par cilvēkiem visā pa­saulē, kā katrs pēc sava prāta pavada šo vakaru.

— Tā, — viņš beidzot sacīja un cieši no­skūpstīja sievu.

— Tomēr mums abiem bija labi.

— Vai tev gribas raudāt? — viņš jautāja.

— Nebūt nē.

Viņi izgāja cauri visai mājai, nodzēsa gaismu, guļamistabā izģērbušies pastāvēja vēsajā tumsā un atsedza gultas.

— Cik patīkami atlaisties tīros palagos!

— Esmu nogurusi.

— Mēs visi esam noguruši.

Viņi apgūlās.

— Acumirkli, — viņa sacīja.

Viņš dzirdēja, ka sieva pieceļas un iziet virtuvē. Pēc brīža viņa atgriezās.

— Biju piemirsusi aizgriezt krānu, — viņa teica.

Tas viņam izlikās tik jokaini, ka viņš ne­vilšus iesmējās.

Viņa arī iesmējās, saprazdama, cik tas bijis jokaini. Tad abi apklusa un gulēja vēsajos palagos, sadevušies rokās, piespieduši vaigu pie vaiga.

— Ar labu nakti, — viņš pēc brīža sacīja.

— Ar labu nakti.