REJS BREDBERIJS: KALEIDOSKOPS

— Redzat? Tur, uz labās lāpstiņas, nekas noteikts nav uzzīmēts, tāda putra vien ir.

— Nūja.

— Tikko esmu drusku ilgāk pabijis kopā ar kādu cilvēku, šī viqta it kā apmācas un atdzīvojas. Ja esmu kopā ar sievieti, man uz muguras pēc stundas parādās viņas attēls un kļūst redzams viss viņas mūža gājums — kā viņa dzīvos turpmāk, kā nomirs, kāda iz­skatīsies sešdesmit gadu vecumā. Ja tas ir vīrietis, jau pēc stundas man uz muguras ir viņa attēls. Tas parāda, kā viņš nogāžas no kraujas un pakļūst zem vilciena. Un atkal mani dzen prom.

Runādams viņš visu laiku glāstīja savus zīmējumus, it kā sagrieztu taisni to ierāmē­jumus vai noraustu putekļus — uz mata kā mākslas mīļotājs vai lietpratējs. Tad viņš, liels un smagnējs, atgūlās uz muguras mē­ness gaismā. Nakts bija silta un tvanīga. Nepūta ne vēsmiņa. Mēs abi gulējām bez krekliem.

— Tā jūs arī neesat atradis to veceni?

— Nē, neesmu.

— Un jūs domājat, ka viņa bija ieradusies no nākotnes?

— Kā citādi vecene varēja zināt visus šos notikumus, ko viņa uzzīmēja uz manis?

Viņš gurdi pievēra acis. Balss kļuva klu­sāka.

— Dažreiz naktī es jūtu šos zīmējumus.

šķiet, ka pa manu ķermeni ložņā skudras. Tad es zinu, ka tie dara savu darāmo. Es ne­kad vairs neskatos uz tiem. Mēģinu kaut ne­daudz atpūsties. Es taču tikpat kā neguļu. Jūs ari labāk neskatieties, es jūs brīdinu. Ja gribat gulēt, pagriezieties uz otru pusi.

Es gulēju dažas pēdas no viņa. Viņš likās gluži miermīlīgs, un zīmējumi bija tik skaisti. Citādi es laikam gan būtu vairījies no tādas pļāpāšanas. Bet šie zīmējumi… Es nespēju atraut acis no tiem. Katrs mazliet sajuktu prātā, ja tiktu tā izrotāts.

Nakts bija rāma. Es dzirdēju Tetovētā elpu. Kaut kur attālāk gravās nerimās kauki. Es gulēju uz sāniem tā, lai būtu redzami zīmē­jumi. Pagāja apmēram pusstunda. Nevarēju saprast, vai Tetovētais ir aizmidzis, bet pie­peši izdzirdēju viņu čukstam:

— Kustas, vai ne?

Es mirkli pavēroju, tad atbildēju:

— Jā.

Ainas kustējās, katra savu reizi, katra tikai īsu brīdi. Šķita, ka mēnesnīcā cita pēc citas risinās mazas traģēdijas, dzidri skan domas un gluži kā notālas bangas dun balsis. Grūti pateikt, vai drāmas ilga stundu vai trīs stun­das. Zinu tikai to, ka gulēju kā apburts un nekustējos, iekams zvaigznes nebija nostaigā­jušas savu ceļu pie debess juma.

Astoņpadsmit zīmējumi, astoņpadsmit stās­ti. Es tos visus saskaitīju.

Mans skatiens pievērsās zimējumam, kurā bija attēlota liela māja ar diviem cilvēkiem tajā. Es redzēju ērgļus lidojam pie kvēlojo­šām miesas krāsas debesim, es redzēju dzel­tenas lauvas un dzirdēju balsis …

Pirmais zīmējums notrīsēja un atdzīvo­jās .. .

mēneSS G aismā - Viņš grozījās vel… un vel… un vēl.. .

Jau pirmais trieciens uzšķērda raķetei sā­nus gluži kā ar milzīgu konservu nazi. Cil­vēkus izsvieda izplatījumā, un tie peldēja, lo­cīdamies kā sidrabainu zivtiņu puduris.. Viņi atradās tumšā dzelmē, bet gabalu gabalos sadragātais kuģis turpināja ceļu kā meteo­rītu spiets, kas traucas meklēt pazudušo sauli.

— Barklij, Barklij, kur tu esi?

Balsis sasaucās kā saltā ziemas naktī no­maldījušies bērni:

— Vud, Vud!

— Kapteini

— Hoilis, Hollis, tas esmu es — Stouns!

— Stoun, tas esmu es —• Holliss! Kur tu esi?

— Nezinu. Kā lai es to zinu? Kur ir augša, kur apakša? Es krītu. Žēlīgais dievs, es krītu!

Viņi krita. Viņi krita kā akā iemesti oļi, Viņi drāzās, ka no milzu lingas palaisti. Un cilvēku vietā bija vairs tikai balsis — daž­dažādas balsis, nereālas un kaismi satrauk­tas, šausmu pārņemtas un padevīgas.

— Mēs attālināmies cits no cita.

Tas bija taisnība. Holliss, lidodams kūle­niski, saprata, ka tas Ir taisnība. Saprata un gandrīz vai samierinājās. Viņi šķiras, lai ietu katrs savu ceļu, un nekāds spēks tos vairs nesavedīs kopā. Viņi ir ietērpti hermētiskos skafandros, bālās sejas aizsargā caurspīdīgi kupoli, bet neviens nav paguvis pieāķēt sev enerģijas avotu. Ar to izplatījumā katrs pār­vērstos par mazu glābšanas laivu, glābtos pats un palīdzētu glābties citiem, ar to cits citu sameklētu un, atkal sanākuši vienkop, izveidotu cilvēku saliņu un kaut ko izdomātu. Bez enerģijas avota plecos viņi ir izkliedēti meteori, kas bezjēdzīgi traucas pretī savam nenovēršamajam liktenim.

Pēc apmēram desmit minūtēm pirmās bai­les izzuda, un to vietā stājās vēss-miers. Bez­gaisa telpa kā drūmas milzu stelles, te savī- damas, te atšķetinādamas, te atkal krustoda­mas savas dīvās balsis, sāka aust galīgo rakstu.

— Hollis, te Stouns. Cik ilgi mēs vēl varē­sim sarunāties pa radio?

— Atkarībā no tā, ar kādu ātrumu tu lido uz savu pirsi un es uz savu.

— Jādomā, ka vēl kādu stundu.

— Tā laikam gan būs, — vienaldzīgi un mierīgi atsaucās Holliss.

— Bet kas īsti notika? — Holliss pēc mi­nūtes apjautājās.

— Raķete eksplodēja, tas ir viss. Ar raķe­tēm tā gadās.

— Uz kuru pusi tu iedams?

— Rādās, ka es ietriekšos Mēnesi.

— Bet es Zemē. Atgriežos pie sirmās Ze­mes māmuļas ar desmittūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Sadegšu kā sērkociņš, —- Holliss do­māja par to pārsteidzoši vienaldzīgi. Šķita, ka viņš atdalījies pats no sava ķermeņa un nolūkojas, kā tas krīt lejup, krīt tukšumā, no­lūkojas it kā no malas, kā reiz neatminamos laikos ziemā vēroja lidināmies pirmās sniega pārsJas.

Citi klusēja un pārdomāja, kā liktenis ar viņiem izrīkojies, krita, krita un neko nespēja grozīt. Pat kapteinis bija apklusis, jo apzi­nājās, ka nav tādas komandas vai rīcības plāna, ar ko notikušo padarīt par nebijušu.

— O, cik ilgi jākrīt! Cik ilgi, ilgi, ilgi jā­krīt, es negribu mirt, cik ilgi ir jākrīt…

— Kas tas tāds?

— Nezinu.

— Man liekas, Stimsons. Stimson, vai tas esi tu?

— Tas ir tik tālu, tik tālu, man nepatīk. Ak dievs, man tas nepatīk! …

— Stimson, tas esmu es — Holliss. Stim­son, vai tu dzirdi mani?

Atbildes nebija, jo katrs krita uz savu pusi.

— Stimson, turies, mēs visi esam tādā pašā ķezā.

— Man te nepatīk. Es gribu tikt projām no šejienes.

— Iespējams, ka mūs vēl atrod.

— Lai mani atrod, lai mani atrod, — teica

Stimsons. — Es tam neticu, es neticu, ka ta varēja notikt.

— Tas ir jauns sapnis, — kāds piebilda.

— Turi muti! — uzkliedza "Holliss.

— Panāc šurp un aizbāz man muti, — kāds ierosināja. Tas bija Eplgeits. Viņš ne­piespiesti iesmējās, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies. — Panāc šurp un aizbāz man muti.

Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplau­žamā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja ne­gantas dusmas, jo vairāk par visu viņam šo­brīd gribējās piekļūt klāt šim Eplgeitam. Il­gus gadus viņš bija lolojis vēlēšanos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.

Viņi krita, krita, krita …

Te pēkšņi, it kā nupat apjautuši notikušo, divi no krītošajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam ga­rām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.

— Beidz!

Šis vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsnie­dzams, viņš kliedza kā prātu zaudējis. Viņš nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sa­dzirdamas miljoniem jūdžu tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.