REJS BREDBERIJS: KALEIDOSKOPS

— Saprotu, kā tu jūties, Hollis, — atraz­damies divdesmittūkstoš jūdžu tālu, dzies­tošā balsi teica Lespirs. — Es nedusmojos uz tevi.

«Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?» vaicāja sev Holliss. «Lespirs un es? Te, šajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par la­bumu? Jāmirst tik un *tā.» Taču viņš pats apzinājās, ka tā ir tukša spriedelēšana, cen­šanās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks atšķiras no miruša. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda no­slēpumaina netverama vēsma, bet otrā — tās nav.

Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņš tagad atšķīrās no Hollisa, turpretī viņš, Hol­liss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris. Viņi bija tuvojušies nāvei pa dažādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves atšķirsies kā diena no nakts. Acīmre­dzot mirt, tāpat kā dzīvot, var dažādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņš var sagaidīt no pēdējās nāves?

Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņš gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafan­dra atkal bija izplūdis. Viņš aši noliecās — tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pašai potītei. Jā, mirt izplatī­jumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņš turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņš izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.

— Hollis!

Nāves gaidās nogurušais Holliss miegaini pamāja ar galvu.

— Te atkal Eplgeits, — ierunājās kāda balss.

— Dzirdu.

— Es šo to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Rie­bīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?

— Jā.

— Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, same­loju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju. Droši vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs taču vienmēr ķīvējāmies. Droši vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini — es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!

Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sa­jūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asi­nis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinā­jums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, šausmu un vientulības satricinājums. Viņšļ jutās kā no aukstas rīta dušas iznācis, ga­tavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.

— Paldies, Eplgeit.

— Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!

— Hei! — atskanēja Stouna balss.

— Tas esi tu? — Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.

— Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.

— Kas tie par meteorītiem?

— Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pašā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir dažda­žādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!

Klusums.

— Lidoju kopā ar tiem, — turpināja Stouns. — Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!

Viņš iesmējās.

Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un sma­ragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mūžīgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jau­nus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.

— Uz drīzu tikšanos, Hollis! — Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. — Uz drīzu tikšanos!

— Laimīgi! — atsaucās Holliss trīsdesmit- tūkstoš jūdžu attālumā.

— Netaisi jokus! — sacīja Stouns un no­zuda.

Zvaigznes sastājās visapkārt.

Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju — dažs uz Marsu, dažs kaut kur vēl tālāk. Bet viņš, Holliss … Viņš paskatījās lejup. Viņš vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.

— Uz drīzu tikšanos!

—• Neuztraucies!

— Uz drīzu tikšanos, Hollis!

Tas bija Eplgeits.

Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atva­das. Un tad milzīgās, vairs vienā galvas­kausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Sma­dzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izpla­tījumam, raķeškuģa galvaskausa kārbā ie­slēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbo­jušās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga. LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodēju­šas, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās šķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Hol­liss krita viens.

Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu bal­sis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdi­beņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie — kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidojuši domājošu rakstu, bet tagad izsvai­dīti kur kurais.

«Bet es?» domāja Holliss. «Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku šo drausmīgo un tukšo dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu iz­pirkt savu zemiskumu, kas visus šos gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi gluži viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzīšos Zemes atmo­sfērā.»

«Es sadegšu,» viņš domāja, «un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam ne­liels labums, taču pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.»

Viņš krita strauji kā lode, kā akmentiņš, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mie­rīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņš …

«Kad es iedrāzīšos atmosfērā, es sadegšu kā meteors.»

— Es gribētu zināt, — viņš sacīja skaļi, — vai kāds mani redzēs?

Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:

— 1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krītošā zvaigzne!

Žilbinoši spoža zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.

— Vēlies kaut ko,- — sacīja māte. — Vē­lies kaut ko.

/

Dienā pār ieleju iešalcās vēsa lietus gāze, saslapēdama iekoptajās nokalnēs kukurūzu un čabinādama pa būdas salmu jumtu. No lietus viss bija kļuvis tumšs, bet sieviete vaiga sviedros mala starp diviem sastingušas lavas ripuļiem kukurūzas graudus. Kaut kur valganajā krēslā raudāja bērns.

Ernando stāvēja un gaidīja, kad mitēsies lietus un viņš atkal varēs iziet tīrumā ar savu koka arklu. Lejā upe šalkdama nesa brūnos, ar smiltīm sajauktos ūdeņus. Toties otra upe — betonētā šoseja — bija kā izmirusi; tā gulēja, klusi laistīdamās. Stundas laikā garām nebija pabraukuši neviena mašīna. Tas bija kaut kas neparasts. Gadu gadiem nebija pieredzēta stunda, kad šosejas malā nepie­turētu kāda mašīna un kāds neuzsauktu: «Ei, tu, vai drīkstam tevi nobildēt?» Kāds ar klikstošu kastīti vienā, ar naudas gabalu otrā rokā. Ja Ernando lēnām gāja pāri lau­kam pie viņiem bez cepures, tie dažreiz klie­dza: «Nē, nē, liec galvā cepuri!» Un viņi vē­cināja rokas, bet uz rokām mirguļoja gan tādas zeltlietas, kas rāda laiku vai pēc kurām var pazīt īpašnieku, gan tādas, kas neko ne­nozīmē, tikai zalgo kā zirnekļa acis saulē. Tad viņš griezās, apkārt un gāja pēc cepu­res.