REJS BREDBERIJS: KALEIDOSKOPS

Pašā pirmajā vakarā notika uguņošana, kas varbūt varēja iedvest arī bailes, atgādi­not citus, briesmīgākus sprādzienus un uz­liesmojumus, taču šī bija skaista izprieca — raķetes, kas cita pēc citas uzšāvās senatnīga­jās, samtainajās Meksikas debesīs un sašķīda zilās un baltās zvaigžņu drumslās. Viss bija jauki un brīnišķīgi, gaisā dīvaini sajaucās dzīvības un nāves elpa, lietus un putekļu smarža, no baznīcas dvesmoja vīraks, un no estrādes līdz ar ritmiskām «La Paloma» me­lodijas taktīm uzvēdīja misiņa tauru asais aromāts. Baznīcas durvis bija plaši atvērtas, un šķita, ka milzīgs, zeltains zvaigznājs no­kritis no oktobra debesīm un lej dzirkstošu gaismu uz baznīcas sienām — tur mirgoda­mas un garodamas dega tūkstošiem sveču. Atkal un atkal jaunas raķetes, cita par citu žilbinošākas, gluži kā virves dejotājas komē­tas aizslīdēja pāri akmens plāksnēm izlikta­jam laukumam, atdūrās pret kafejnīcu nede­dzināto ķieģeļu sienām un, ievelkot debesīs ugunīgas sliedes, aizšāvās garām augstajam baznīcas tornim, kur varēja redzēt vienīgi zēnu basās kājas, kas lēkāja un spārdījās, pievilkās un atgrūdās, likdamas milzīgajiem zvaniem dārdēt apdullinošā mūzikā. Liesmo­jošs vērsis meimuroja pa laukumu, trenkā­dams smejošus ļaudis un spiedzošus bērnus.

— Ir 1938. gads, — teica Viljams Treiviss, stāvēdams līdzās sievai līksmojošā pūļa malā. Viņš pasmaidīja. — Labs gads.

Vērsis drāzās viņiem virsū. Izvairīdamies viņi metās bēgt — cauri uguns lietum, prom no trokšņainā, klaigās un mūzikā dunošā lau­kuma, garām baznīcai, estrādei, rokās saķē­rušies, smiedamies, pretī zvaigžņotajai nak­tij. Vērsis, pulvera dzirksteles sprauslodarns, aizjoņoja garām. Tā bija asprātīgi no bam­busa iztaisīta ķekata, ko viegli nēsāja uz ple­ciem veikls meksikānis.

— Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik jautri! — Sjūzena Treivisa apstājās, lai at­vilktu elpu.

— Tiešām amizanti! — Viljams sacīja.

— Un tā būs ilgi, ilgi, vai ne?

— Visu nakti.

— Nē, es runāju par mūsu ceļojumu.

Viljams savilka uzacis un uzsita pa žaketes

krūšu kabatu.

— Man ir tik daudz akreditīvu, ka pietiks visam mūžam. Izklaidējies! Nedomā ne par ko! Vini mūs neatradīs.

— Nekad?

— Nekad.

Tagad kāds, uzrāpies baznīcas tornī, laida lejup lielas petardes, tās šņāca un dūmoja, pūlis lejā tramīgi metās sānis, petardes ar spalgu sprakšķi sprāga zem dejotāju k,ājām. Gaisā smaržoja pēc eļļā ceptiem kukurūzas plācenīšiem, tā ka mutē saskrēja siekalas. Pārpildītajās kafejnīcās cilvēki, sēdēdami pie galdiņiem, raudzījās uz laukumu, viņu tum­šajās rokās putoja alus kausi.

Vērsim pienāca gals. Uguns bambusa stob­ros bija izsīkusi, un viņš izlaida garu. Mek­sikānis noņēma no pleciem vieglo karkasu. Kā knišļu mākonis viņam aplipa puišeļi, kat­ram gribējās aptaustīt no papīra masas meis­tarīgi izveidoto galvu ar īstiem vērša ragiem.

— Iesim apskatīsim vērsi! — Viljams sa­cīja.

Viņi gaja garam kafejnīcas durvīm, un tad Sjūzena ieraudzīja to cilvēku — viņš bija baltais, tērpies spodri baltā uzvalkā un gaiš­zilā kreklā ar gaišzilu kaklasaiti; seja kalsna, iedegusi, mati taisni, gaiši, acis zilas. Viņš cieši raudzījās uz Sjūzenu un Viljamu.

Varbūt Sjūzena nemaz nebūtu viņu ievēro­jusi, ja tam līdzās neatrastos vesela baterija pudeļu — piparmētru liķiera vēderainā pu­dele, vermuta caurspīdīgā pudele, karafīte ar konjaku un vēl dažas — un priekšā kādas desmit pusizdzertas glāzītes; nenovērsdams skatienu no ielas, viņš ieņēma pa malkam gan no vienas, gan otras, gan trešās glāzītes un laiku pa laikam tīksmi saviebās un no­šmaukstinot cieši saknieba plānās lūpas. Viņa otrā rokā kūpēja tievs Havannas cigārs, un

līdzās uz krēsla gulēja paris desmit kārbiņu ar turku- cigaretēm, sešas cigāru kastes un vairaki flakoni odekolona.

— Bil! — Sjūzena čukstēja.

— Neuztraucies, — viņš sacīja. — Tas nav no tiem.

— Es šorīt viņu redzēju uz laukuma.

— Neskaties atpakaļ! Neapstājies! Iesim aplūkosim to vērsi. Nu, tā, tagad var runāt.

— Kā tu domā, vai viņš ir no Izsekošanas biroja?

— Nevar būt, ka viņi sadzinuši mūsu pē­das!

— Ja nu tomēr!

— Jauks vērsis! — Viljams teica meksi­kānim, kam piederēja ķekata.

— Viņš taču nevar būt mums sekojis uz šejieni cauri diviem gadu simteņiem, kā tev šķiet?

— Dieva dēļ, neizrādi neko! — Viljams sacīja.

Sjūzena sagrīļojās. Viņš cieši saņēma sievu pie elkoņa un veda tālāk.

— Tikai nepaģībsti! — Viņš pasmaidīja, izlikdamies mierīgs. — Tūlīt tas pāries. Iegriezīsimies tieši tajā kafejnīcā un iedzer­sim kaut ko turpat viņa degungalā, lai šim tipam, ja viņš ir tas, ko mēs domājam, ne­rastos aizdomas.

— Nē, es nespēju.

— Mums tas. ir jādara. Nu, nāc taču! … Un tad es teicu Deividam, ka tas-ir smiek­līgi! — pedejo frāzi Viljams izrunāja skaļā balsī, kad viņi jau bija uz kafejnīcas kāpnī­tēm.

«Mēs esam šeit,» Sjūzena domāja. «Kas mēs esam? Kurp mēs ejam? No kā mēs bai­dāmies? Atceries visu no paša sākuma,» viņa teica sev, iedama pa terases māla klonu un pūlēdamās sakārtot domas.

Mans vārds ir Enna Kristena; manu vīru sauc Rodžers. Mēs esam no mūsu ēras 2155. gada. Mēs dzīvojām ļaunuma pilnā pasaulē. Tā bija kā mi-lzīgs, melns kuģis, kas, atrāvies no saprāta un civilizācijas krasta, drāzās pretī iznīcībai, piebrēkdams nakti ar savu melno sirēnu, un veda sev līdz divus miljar­dus cilvēku — vienalga, vai viņi to gribēja, vai ne, — lai pāri jūras un zemes malai iesviestu radioaktīvo liesmu un ārprāta bezdi­benī.

Viņi iegāja kafejnīcā. Tas cilvēks neno­vērsa no viņiem acu.

Kaut kur zvanīja telefons.

Sjūzena satrūkās. Viņa atcerējās, kā tur, divsimt gadu tālā Nākotnē, 2155. gada zilgā aprīļa rītā bija zvanījis telefons un viņa bija pacēlusi klausuli.

— Enn, te Rīna! Vai esi dzirdējusi? Nu. par jauno biroju, kas organizē ceļojumus Pa­gātnē. Var aizbraukt uz Romu 21. gadā pirms Kristus, uz Vaterlo Napoleona laikā — visur, kur vien vēlies, uz jebkuru gadsimtu!

— Rīn, tu joko!

— Nemaz ne. Klintons Smits šorīt devās uz Filadelfiju 1776. gadā. Birojs «Ceļojumi Pagātnē» nokārto visu. Protams, maksā dārgi. Bet iedomājies tikai — ar savām acīm redzēt Romas degšanu, Kubla hanu, Mozu un Sarkano jūru! Droši vien arī tev jau ir pie­sūtīta reklāma.

Sjūzena atvēra pneimatiskā pasta cauruli. Tajā bija staniola plāksnīte ar sludinājumu:

ROMA UN BORDžIJI!

BRĀĻI RAITI SAVĀ AEROPLĀNĀ «KITTY HAWK»!

Birojs «Ceļojumi Pagātnē» apgādā ar kos­tīmiem, dod jums iespēju kļūt par Linkolna vai Cēzara nogalināšanas aculieciniekiem! Ar garantiju iemācām jebkuru valodu, kas ne­pieciešama, lai bez starpgadījumiem brīvi varētu uzturēties jebkurā vēsturiskā sabied­rībā, jebkurā laikmetā. Latiņu, grieķu, sen- amerfkāņu sarunu valoda. Pavadiet savu at­vaļinājumu, ceļojot pa Pagātni!

Rīnas balss dudināja klausulē: — Mēs ar Tomu rīt dosimies uz 1492. gadu. Birojs or­ganizē Tomam jūras ceļojumu kopā ar Ko- lumbu. Apbrīnojami, vai ne?

— Jā, — Enna apstulbusi nomurmināja. — Bet ko saka valdība par šo Laika Mašīnas sabiedrību?

— O jā, policija patur to acīs. Viens otrs, vairīdamies no iesaukuma, var iedomāties aizbēgt un paslēpties Pagātnē. Tādēļ katram, dodoties ceļojumā, jāatstāj ķīlā sava māja un īpašumi, lai garantētu atgriešanos. Galu galā ir taču karš.