REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

— Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa va­lodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.

— Lieliski! — Simss iesaucās. — Patiešām gan, jūs esat rīkojušies apbrīnojami bērniš­ķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienā­kumiem.

— Aizbēgt no šausmām.

— Blēņas! Tikai karš.

— Par ko jūs, zēni, runājat? — misters Meltons jautāja.

Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, taču tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos — tā, kā pašreiz šķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.

— Tikai karš! Bet kāds!-— Viljams sacīja. — Puse pasaules nobendēta ar lepras bum­bām!

— Un tomēr, — Simss iebilda, — Nākot­nes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patī­kami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sašutuši par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!

— Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! — mis­ters Meltons uzsauca savai kompānijai.

— Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļau­nāk būs jums pašiem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spī­dzināšanas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums dažas jaunas, sarežģītas ierīces. Pado­mājiet, ser!

i— Man ir priekšlikums, — Viljams sa­cīja. — Es došos tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt šeit — dzīva, drošībā, tālu no kara.

Misters Simss mirkli pārlika.

— Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā mašīnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpēšos, lai tur mūs uzņem Laika Mašīna.

— Bil! — Sjūzena cieši satvēra Viljama roku.

— Nerunā pretī! — Viņš paskatījās sievai acīs. — Tas ir izlemts. — Tad pievērsās Sim- sam: — Vēl tikai viens jautājums. Pagājušo nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to neda­rījāt?

— Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, — misters Simss gurdi atbildēja, zelē­dams savu tikko aizdedzināto cigāru. — Man ļoti negribas šķirties no šīs brīnišķīgās at­mosfēras, saules, atpūtas. Man ir žēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik žēl! Tātad — pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi droša un palikt šeit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!

Misters Simss piecēlās un devās uz dur­vīm.

— Misters Dižmutis paceļ buras! — mis­ters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pa­griezās un paskatījās uz Sjūzenu. — Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kurš tad nu tā dara — raud pie brokastgalda?

Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņš tīksmi to aiz­dedzināja.

Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca mašīnu no garā­žas, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.

Mašīnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, četr­desmit, piecdesmit jūdžu stundā. Cā|u bariņš izbailēs aizspurdza no ceļa.

Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uz­lika cepuri galvā un tad ieraudzīja mašīnu.

Ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā tā drā­zās taisni uz laukumu:

— Viljam! — Sjūzena spalgi iekliedzās.

Mašīna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz augšu, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbējušo solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļā­vās, savēcināja rokas, — un tai pašā sekundē mašīna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķerme­nis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un •■magi kā maiss nogāzās zemē.

Laukuma pretējā malā mašīna apstājās — viens tās priekšējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.

Sjūzena iegāja istabā un cieši aizvēra bal­kona durvis.

Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām se­jām roku rokā iznāca no municipalitātes.

—< Adios, sefļor, setļora, — atvadoties teica mērs.

Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļ­ķes drūzmējās ziņkārīgie.

— Vai tevi vēl izsauks? — Sjūzena jau­tāja.

— Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Mašīna pēkšņi neklau­sīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to ap­liecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tiešām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mūžu neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.

— Un tevi nenodos tiesai?

•— Sākumā bija runa par to, taču es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir iz­beigta.

— Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?

— Mašīna ir remontā. Tā būs kārtībā čet­ros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no šās nolādētās vietas.

— Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?

— Nezinu. Taču domāju, ka mēs esam ieguvuši mazliet laika.

Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās paš­reiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. — Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties maz­liet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz šīs ielas dažus kadrus. Ja gribat paskatī­ties, laipni lūdzu! Patiešām nāciet, tas jūs izklaidēs.

Viņi gāja.

Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Rau­dzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati­ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie­nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti­bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pre­timnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā ne­ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,

Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa­vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, cel­ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs ne­apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie­rīgi.»

Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai no­skatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.

— Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?

— Nē. Cik pulkstenis?

— Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.

Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.

Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies­nīcu. Viljams iegriezās garāžā.

— Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.

— Bet noteikti sešos, ne vēlāk?

— Būs, būs, neuztraucies!

Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz­domīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču ves­tibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, mis­ters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija die­niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?