REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

Здесь есть возможность читать онлайн «REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1966, Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KALEIDOSKOPS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KALEIDOSKOPS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KALEIDOSKOPS
REJS BREDBERIJS
No krājuma «Tetovētais»
Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma …. 13
Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma…………………………………….. 23
Uz šosejas. Tulk. 0. Sarma…………………………………………. 39
Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46
Lapsa un mežs. Tulk. R. Koka…………………………………….. 53
Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma …. 82
Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116
Raķete. Tulk. 0. Sarma……………………………………………. 134
Epilogs. Tulk. O. Sarma………………………………………… 152
No krājuma «Zāles pret melanholiju»
Pūķis. Tulk. 0. Sarma……………………………………………… 155
Sākuma beigas. Tulk. R. Koka…………………………………… 161
Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka … 170
Viņi bija tumšu ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178
Zemeņu logs. Tulk. R. Koka
Māksliniece M. Muižule
No angļu valodas tulkojuši R. K o k a un O. Sarma
Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu
ĪSI PAR AUTORU
Vai Tu, lasītāj, bērnu dienās neesi prie­cājies par kaleidoskopu? Vai neesi grozījis rokā burvju caurulīti, veidodams apbrīno­jamus zvaigžņu rakstus un krāsu harmoni­jas? Ja esi, tad zini, kā priecē acis šī gais­mas rotaJa stikla drumslās. Ja neesi, tad, lasot šo amerikāņu fantasta Reja Bredbe-rija stāstu krājumu, Tu ieraudzīsi kaleido­skopu — domu rakstu un noskaņu krāsu bagātu vārda mākslas kaleidoskopu.
Tūlīt gan jāpiebilst, ka esam izteikušies mazliet neprecīzi.
Pirmkārt, «Kaleidoskops» nav Reja Bred- berija stāstu krājums. Šī grāmata būtībā ir pavisam neliela viņa stāstu izlase, kurā pār­stāvēti krājumi «Tetovētais» un «Zāles pret melanholiju».
Otrkārt, Bredberijs nav «tipisks» fantasts. Drīz iznāks šīs sērijas izdevums — Staņis­lava Lema «Petaura medības». Lūk, kur ir fantastika vistiešākajā, tradicionālajā iz­pratnē: domas lidojums cilvēkam pagaidām tikai teorētiski sasniedzamos augstumos, pa priekšu zinātnes praksei.
R. Bredberija daiļradē šādu fantastikas pārsātinātu lappušu ir mazāk. Tādēļ drīzāk gribas nosaukt šo autoru par dvēse]u fan­tastu. Cilvēka sapņos un rīcības dzinuļos viņš nereti ielūkojas dziļāk nekā Visuma bez­galībā. Bet atvēlēsim dažas rindiņas paša Bredberija izteikumam, kas šo domu apstip­rina: «Zinātniskā fantastika ir brīnumains veseris; esmu nodomājis, kur un kad vien būs nepieciešams, sadot ar to dažiem pa muguru vai belzt pa pieri, lai cilvēki liktu cits citu mierā.» Piebildīsim — ne tikai lai belztu, bet arī lai izcirstu platāku ceļu cilvēka gaišajām domām, cerībām un sapņiem.
Tiesa, R. Bredberijs pieskaitāms pie tiem rakstniekiem, kas ar visu milzīgā talanta spēku nosoda mūsdienu kapitālistiskās pa­saules nejēdzības. Vai viņš pārceļ lasītāju tālu atpakaļ pagātnē, vai, fantāzijas raķetē iesēdinājis, liek aiztraukties nākotnē vai uz citām planētām, Bredberijs vienmēr atceras pasauli, kas ir ap viņu pašreiz, atceras sa­vus laikabiedrus. Viņu galvenokārt interesē, kādas būs rītdienas cilvēku attiecības un kāda izskatīsies rītdienas pasaule. Bet, tā kā rītdienai pamatus liek. šodiena, viņš cīnās par veselīgu atmosfēru cilvēku un tautu attiecī­bās. Ne velti daudzos Bredberija darbos izskan joprojām aktuālais brīdinājums: «Cil­vēki, esiet modri!» Ne tādēļ vien, ka rakstnie­kam pašam ir laimīga ģimene ar piecām at­vasēm. Viņam rūp visu bērnu un pieaugušo laime.
Daži kritiķi apgalvo, ka Bredberijs raugās uz dzīvi loti pesimistiski. Tāds spriedums ir pārsteidzīgs. Bredberijs ir redzīgs māksli­nieks. Viņš nedzīvo, ieslēdzies savrupmājas omulības lokā. Viņš vēro pasaules attīstības soli, biedina cilvēci no atomkara briesmām un neprātīgas dzīšanās pēc absolūti meha­nizēta komforta. Šie viņa uzskati (un pat tas, ka Bredberijs ikdienā dod priekšroku nevis modernajam automobilim, bet velosipēdam) neliecina par aizspriedumiem pret tehnikas progresu. Rakstnieks nenostājas pret to. Bredberijam ir cits mērķis: aicināt cilvēku saudzēt prāta radītās vērtības, attīstīt tās ar apdomu, akli netiecoties pēc materiāliem labumiem un ērtībām. Tai pašā laikā autors nožēlo, ka mūsdienu tehnikas pārsteidzošais progress nav saistīts ar līdzvērtīgu sociālo progresu.
Izlasījis kaut vai šo apjomā necilo grāma­tiņu vien, Tu saoratīsi — pesimists uz dzīvi tā nelūkotos. Vēl netici? Tad brīvākā brīdī izlasi krievu valodā tulkoto lielisko noveli «Smaids», ko caurvij pārliecība, cik ļoti cil­vēkam vajadzīgs patiesas mākslas skaistums. Rakstnieks tic, ka pat pēc atomkara, ja tāds piemeklētu pasauli, atrastos puisēni, kas svēti glabātu un zagšus apskatītu audekla gabalu ar Monas Lizas smaidu. Un nav mazums tādu stāstu, kas pauž Bredberija ticību cil­vēkam, cieņu pret viņa darbu un dziļu viņa centienu izpratni.
Cilvēku dvēse|u tulks, progresa un gais­mas draugs — lūk, kas ir šis staltais cilvēks ar pelēkajām acīm, taisno degunu un sa­kniebtajām lūpām. Vai citādi miera draugi sauktu viņu par «Amerikas cerību un slavu»? Vai citādi fašistiskās organizācijas sūtītu viņam anonīmas vēstules ar piedraudējumiem nonāvēt, ja rakstnieks nemainīs savu sabied­risko nostāju?
Patlaban Bredberijam ir četrdesmit pieci gadi. Viņa literārās darbības stāžs — div­desmit četri gadi. Sajā laikā sarakstīti seši zinātniski fantastisku stāstu krājumi, utopisks romāns, bērnības atmiņu stāsts «Pie­neņu vīns», alegorisks romāns «Nelaime tu­vojas», luga «Pļavas», scenārijs filmai «Mo- bijs Diks». R. Bredberijs divreiz saņēmis O'Henri prēmiju — atzinību, ko pat vienu reizi izpelnījies retais rakstnieks. Jau ceturto reizi amerikāņu zinātniskās fantastikas rakst­nieku biedrība ievēlējusi viņu par savu pre­zidentu.
Bet ne jau grāmatu skaits vai sabiedriskie nopelni vispilnīgāk raksturo vārda mākslas meistaru. Tādēļ, godātais lasītāj, šķir tālāk šīs grāmatas lappuses, un Tev radīsies kaut aptuvens priekšstats par Reja Bredberija daiļradi. Katrs viņa stāsts ir nebijusi situā­cija, jauns fantastiskā sižeta pavērsiens, ne­dzirdēta vai svaigi pateikta doma.
Ja Tu, lasītāj, esi kādreiz turējis rokā ka­leidoskopu, daži tumšie stikliņi taču neno­māca Tavu gaišo prieku. Optimistisko krāsu tajā bija daudz daudz vairāk, vai nē? Tāda ir visa izcilā amerikāņu rakstnieka dai]ra,de, tāds arī šis krājums, kam nosaukumu devis paša Bredberija stāsts.
0. Sarma

KALEIDOSKOPS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KALEIDOSKOPS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa va­lodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.

— Lieliski! — Simss iesaucās. — Patiešām gan, jūs esat rīkojušies apbrīnojami bērniš­ķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienā­kumiem.

— Aizbēgt no šausmām.

— Blēņas! Tikai karš.

— Par ko jūs, zēni, runājat? — misters Meltons jautāja.

Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, taču tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos — tā, kā pašreiz šķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.

— Tikai karš! Bet kāds!-— Viljams sacīja. — Puse pasaules nobendēta ar lepras bum­bām!

— Un tomēr, — Simss iebilda, — Nākot­nes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patī­kami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sašutuši par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!

— Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! — mis­ters Meltons uzsauca savai kompānijai.

— Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļau­nāk būs jums pašiem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spī­dzināšanas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums dažas jaunas, sarežģītas ierīces. Pado­mājiet, ser!

i— Man ir priekšlikums, — Viljams sa­cīja. — Es došos tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt šeit — dzīva, drošībā, tālu no kara.

Misters Simss mirkli pārlika.

— Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā mašīnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpēšos, lai tur mūs uzņem Laika Mašīna.

— Bil! — Sjūzena cieši satvēra Viljama roku.

— Nerunā pretī! — Viņš paskatījās sievai acīs. — Tas ir izlemts. — Tad pievērsās Sim- sam: — Vēl tikai viens jautājums. Pagājušo nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to neda­rījāt?

— Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, — misters Simss gurdi atbildēja, zelē­dams savu tikko aizdedzināto cigāru. — Man ļoti negribas šķirties no šīs brīnišķīgās at­mosfēras, saules, atpūtas. Man ir žēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik žēl! Tātad — pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi droša un palikt šeit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!

Misters Simss piecēlās un devās uz dur­vīm.

— Misters Dižmutis paceļ buras! — mis­ters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pa­griezās un paskatījās uz Sjūzenu. — Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kurš tad nu tā dara — raud pie brokastgalda?

Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņš tīksmi to aiz­dedzināja.

Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca mašīnu no garā­žas, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.

Mašīnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, četr­desmit, piecdesmit jūdžu stundā. Cā|u bariņš izbailēs aizspurdza no ceļa.

Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uz­lika cepuri galvā un tad ieraudzīja mašīnu.

Ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā tā drā­zās taisni uz laukumu:

— Viljam! — Sjūzena spalgi iekliedzās.

Mašīna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz augšu, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbējušo solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļā­vās, savēcināja rokas, — un tai pašā sekundē mašīna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķerme­nis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un •■magi kā maiss nogāzās zemē.

Laukuma pretējā malā mašīna apstājās — viens tās priekšējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.

Sjūzena iegāja istabā un cieši aizvēra bal­kona durvis.

Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām se­jām roku rokā iznāca no municipalitātes.

—< Adios, sefļor, setļora, — atvadoties teica mērs.

Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļ­ķes drūzmējās ziņkārīgie.

— Vai tevi vēl izsauks? — Sjūzena jau­tāja.

— Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Mašīna pēkšņi neklau­sīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to ap­liecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tiešām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mūžu neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.

— Un tevi nenodos tiesai?

•— Sākumā bija runa par to, taču es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir iz­beigta.

— Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?

— Mašīna ir remontā. Tā būs kārtībā čet­ros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no šās nolādētās vietas.

— Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?

— Nezinu. Taču domāju, ka mēs esam ieguvuši mazliet laika.

Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās paš­reiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. — Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties maz­liet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz šīs ielas dažus kadrus. Ja gribat paskatī­ties, laipni lūdzu! Patiešām nāciet, tas jūs izklaidēs.

Viņi gāja.

Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Rau­dzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati­ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie­nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti­bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pre­timnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā ne­ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,

Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa­vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, cel­ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs ne­apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie­rīgi.»

Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai no­skatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.

— Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?

— Nē. Cik pulkstenis?

— Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.

Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.

Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies­nīcu. Viljams iegriezās garāžā.

— Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.

— Bet noteikti sešos, ne vēlāk?

— Būs, būs, neuztraucies!

Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz­domīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču ves­tibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, mis­ters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija die­niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KALEIDOSKOPS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KALEIDOSKOPS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
REJS BREDBERIJS
Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS
REJS BREDBERIJS
Отзывы о книге «KALEIDOSKOPS»

Обсуждение, отзывы о книге «KALEIDOSKOPS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x