REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

Tagad taču tu esi tikai automāts bez skrū­vēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uzšķērduši, lai visu, kas tevī bijis vēr­tīgs, iemestu izsīkušu jūru dibenā un izsvai­dītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tukšs kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev palikušas vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- šiem. «Rokas — lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,» viņš nodomāja stingā vienaldzībā.

Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, taču visi pārējie ir sveiki un veseli — dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jū­rām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.

— Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!

— Gatavs! Gatavs! Gatavs!

— Celties!

— Ārā no tīkliem! Veicīgi!

Etils sarosījās. Kaut kur viņam priekšā kus­tējās viņa ledainās rokas.

«Cik ātri tas viss iznāca,» viņš nodomāja. «Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrī­nojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pašu raķešu. Kopš tā laika neviens cits raķeškuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apgu­vuši viņu kultūru, izpratuši viņu domu gā­jienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .»

— Lielgabaliem gatavoties!

— Ir!

— Mērķeklis!

— Attālums jūdzēs?

— Desmittūkstoš jūdžu!

— Uzbrukumā!

Dunošs klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzošs spiets. Kā bites san mazas spo­lītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neat­turami izspiež sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.

— Uzmanību! Sagatavoties!

Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.

Klusums, klusums, klusums. Gaidas.

T-i-i-i!

— Kas tas?

— Radio no Zemes.

— Noskaņoties uz viņu viļņa!

— Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!

— I-i-i!

— Tie ir viņi! Klausieties!

— Izsaucam marsiešu kara raķetes!

Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa no­rima, un raķetē gaidās sastingušie vīri izdzir­dēja asu balsi noskaldām:

— Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!

Saliecies uz priekšu, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.

— Esiet sveicināti uz Zemes!

— Ko? — raķetē sāka kliegt. — Ko viņš teica?

— Jā, esiet sveicināti uz Zemes!

— Tā ir blēdība.

Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vē­rās griestos, no.kurienes nāca balss.

— Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! — paziņoja laipnā balss. — Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mūžu mūžiem.

— Tā ir blēdība!

— Css, klausieties!

— Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīci­nājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek ne­kas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai žēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.

— Tas nevar būt! — kāds nočukstēja.

— Skaidrs, ka blēdība!

— Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, — teica Zemes pārstāvis misters Vil­jams Sommerss. — Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!

Etils sāka smieties. Visi pagriezās un rau­dzījās uz viņu. Daži marsieši izlikās viņu ne­redzam.

— Viņš ir zaudējis prātu!

Viņš smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.

Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas štatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja apraso­jušo pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņš truli blenza piecdesmittūkstoš cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķē­rušos policistu ķēde.

— Tur viņi lido!

Pūlis noelsās.

— Nē, tās ir kaijas.

Vilšanās ņurdoņa.

— Es sāku domāt, ka mums labāk vaja­dzēja pieteikt viņiem karu, — mērs čukstēja. — Tad mēs visi varētu iet mājās.

— Sš! — sieva viņu apsauca.

— Lūk, kur viņi! — pūlis iedūcās.

No saules stariem izlidoja marsiešu raķe­tes.

— Vai visi ir gatavi? — mērs satraukts pa­lūkojās visapkārt.

— Jā, ser, — atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.

— Jā, — piebalsoja 1940. gada miss Ame­rika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā palikušās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.

— Jā, ser, — dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.

— Orķestris ir gatavs?

Orķestranti pacēla savas taures kā šauja­mos.

— Tieši tā!

Raķetes nolaidās.

— Aiziet!

Orķestris nospēlēja «Kalifornija, eju pie tevis» desmitreiz pēc kārtas.

No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķešu pusi.

Vienos piecpadsmit raķešu lūkas atvērās.

Orķestris nospēlēja «Ai zelta štats» trīsreiz pēc kārtas.

Etils un vēl pussimts marsiešu nolēca zemē ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās.

Mērs paskrējās uz priekšu, nesdams rokās Zemes atslēgu.

Orķestris spēlēja «Uz pilsētu nāk Santa

Klauss», bet no Longblčas speciāli atgadātais koris izpildīja šo'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: «Uz pilsētu nāk mar­sieši».

Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsieši nomierinājās, bet šaujamos nenolaida.

No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsiešiem par prieku atkārtoja savu runu.

Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedā­vājās noskūpstīt visus marsiešus, ja vien viņi nostātos rindā.

Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekun­dēs orķestris rāva vaļā «Stāstiet visi, kā jums klājas», lai slēptu apjukumu, kas bija izcē­lies miss Amerikas vainas dēļ.

Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsiešiem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago mašīnu.

Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja vi­siem marsiešiem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.

Orķestris spēlēja un piecdesmittūkstoš sa­gaidītāji dziedāja «Viņi ir lieliski puiši».

Svinības beidzās četros,

Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.

— Tad tāda ir Zeme!

— Es jau saku, ka šīs netīrās žurkas ir ja- apsit, — teica kāds marsietis. — Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? — Viņš tu­rēja kasti, kurā kaut kas čaukstēja. — Kt) viņi man te iegrūduši? Teica, ka esot paraugs. — Viņš izlasīja uzrakstu: «BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas».

Apkārt mudžēja pūlis, zemieši bija sajau­kušies ar marsiešiem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, iz­prašņāja atbraucējus.

Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.

— Vai jūs nemanāt? — viņš čukstēja. — Cik tas aizdomīgi, nelāga … Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velnišķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko noda­rīs — es nojaušu.