REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

— Varbūt kadu glāzi.

Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sā­kās iedzeršana.

— Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, — Viljams sacīja.

«Jā, laiks,» Sjūzena domāja. «Kaut mums būtu laiks!» Pašreiz viņa vēlējās tikai vienu — visu garo, gaišo oktobra dienu no­sēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smai­dot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt — saldi un mierīgi, droši un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi…

Misters Meltons attaisīja šampānieša pu­deli.

— Uz skaistas lēdijas veselību! — viņš uz­sauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. — Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.

Viņa pasmējās.

— Nopietni, — Meltons sacīja. — Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaig­zni.

— Un aizvestu mani uz Holivudu? — Sjū­zena iesaucās.

— Skaidrs, ka šajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!

Sjūzena aši palūkojās uz Viljamu. Viņš pacēla vienu uzaci un piekrītoši pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no šejienes, mainīt ap­ģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar šiem astoņiem cilvēkiem, kas būtu drošs vairogs pret jebkuriem drau­diem no Nākotnes.

— Tas izklausās brīnišķīgi, — Sjūzena sa­cīja.

Viņa bija . mazliet apskurbusi no šampa­nieša. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās droši un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem ga­diem bija patiešām laimīga.

— Kādai filmai mana sieva būtu piemē­rota? — jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.

Meltons vērtējoši paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.

— Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējošu sižetu, — Meltons sa­cīja. — Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.

— Turpiniet!

— Un varbūt par karu, — režisors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.

Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tā­lāko.

Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. ga­dā, — Meltons sacīja. — Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet šiem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņraža superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad — te nu sākas vis­interesantākais — viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kurš vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.

Viljamam izkrita glāze no rokām.

Misters Meltons turpināja: — Un tad šis pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbi­nieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. «Cil­vēku pulkā mēs būsim drošībā,» viņi domā.

Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz režisoru. Viņš iedzēra malciņu vīna. — O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā — šis vīrietis un sie­viete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepiecie­šami viņi Nākotnei. Sevišķi vīrs, jo viņš ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radīšanā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, nežēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās šo pārīti, un bei­dzot notver viņus vienus pašus viesnīcas is­tabā, kur neredz svešas acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un gru­pās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīnišķīga filma, kā jums šķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? — Viņš iz­tukšoja savu glāzi.

Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.

— ,Vai nevēlaties iedzert? — misters Mel­tons vaicāja.

Viljams izrāva revolveri un trīs reizes iz­šāva. Viens no vīriešiem saļima, pārējie metās uz priekšu. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aiz­spieda viņai muti. Revolveris noblīkšķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sa­grāba kā spīlēs.

Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvē­jis, viņa pirksti asiņoja. — Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, — viņš sacīja.

Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.

— Ielaidiet!

— Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, — mis­ters Meltons sausi sacīja. Viņš pavēloši pacēla zodu. — Nu, sākam rīkoties!

— Ielaidiet! Es izsaukšu policiju!

Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pa­meta acis uz durvīm.

— Pārvaldnieks grib tikt iekšā, — misters Meltons sacīja. — Ātrāk!

Telpas vidū tika izstumta filmēšanas ka­mera. No tās izšāvās zila gaisma, kas acu­mirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.

— Ātrāk!

Pēdējā mirklī pirms izgaišanas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzelte­nās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akme­ņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelīša, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.

Un tad viņas vairs nebija. Nebija ari viņas vira.

Durvis atsprāga līdz kājai va|ā. Iedrāzās viesnīcas pārvaldnieks un kalpotāji.

Istaba bija tukša.

— Bet viņi nupat vēl bija šeit. Es redzēju viņus ienākam — un tagad te nav neviena! — pārvaldnieks kliedza. — Logiem ir dzelzs res- tojums. Pa tiem viņi nevarēja tikt laukā.

Pievakarē ataicināja garīdznieku, un tad viņi atkal iegāja šajā istabā, izvēdināja to, un dieva kalps visus kaktus apslacīja ar svēto ūdeni un noskaitīja lūgšanas.

— Ko lai dara ar šitiem? — jautāja apko­pēja.

Viņa noradīja uz sienas skapi, kur bija seš­desmit septiņas pudeles dažādu dzērienu — šartrēzs, konjaks, kakao liķieris, absints, vermuts, tekila, simt sešas kārbiņas turku cigarešu un simt deviņdesmit astoņas dzelte­nas kastes ar īstiem Havannas cigāriem par piecdesmit centiem gabalā …

Viņš izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos iešalcamies veceņu balsis:

— Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gā­jienā pret Zemi!

— Melsiet vien, raganas! — viņš uzklie­dza.

Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi gara­jos kanālos zem Marsa debesīm.

— Etila dēlam mūždien būs jāsarkst, apzi­noties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! — galvas kopā sabāzušas, viltīgās acis šaudīdamas, čukstēja krunkainās raganas. — Kauns, kauns!

Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.

— Ak Etil, kā tu tā vari?

Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.

— Es taču centos izskaidrot, — viņš teica.

— Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.

Aiz loga dzirdēja dārdus un brīkšķus, vara šķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu šalkas un dziesmas. Pa ielu ak­meņiem ar uguns ieročiem plecos maršēja ka­reivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vici­nāja netīrus karodziņus.

— Es palikšu uz Marsa un lasīšu grā­matu, — sacīja Etils.

Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.