REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

pār.i aukstiem laika rituma lokiem gluži (kā rievotai virsmai, un viņa dzirdēja maršējošu kāju neatlaidīgo dundoņu, neskaitāmu or­ķestru spēlētu militāru mūziku, redzēja tūk­stošiem un tūkstošiem baciļu koloniju to ste­rilajos stikla stobriņos; un viņas roka snie­dzās pēc tiem, strādājot milzīgajā iznīcības fabrikā Nākotnē; tur bija lepra, buboņu mē­ris, tīfs, tuberkuloze — un tad nogranda lie­lais sprādziens. Viņas roka acu priekšā sa­dega, sačervelēdamās kā žāvēta plūme, draus­mīgs grūdiens pasita to atpakaļ, šķita, ka pasaule uzsviesta gaisā un gāžas bezdibenī, visas ēkas sagruva, un cilvēki ar saplosītām vēnām gulēja miruši. Tad milzīgie vulkāni, mašīnas, viesuļi, lavīnas noklusa, un viņa šņukstēdama pamodās savā gultā Meksikā, daudzu gadu tālumā …

Agri no rīta, kad viņi beidzot bija ieslīguši nemierīgā miegā un vienu stundu nogulējuši, tos pamodināja skaļa automašīnu rūkoņa uz ielas. Sjūzena pār balkona margām palūko­jās lejup. Pie viesnīcas tikko bija apstājušās vairākas smagās un vieglās automašīnas ar sarkaniem uzrakstiem, un no tām, klaigādami un skaļi sarunādamies, izkāpa astoņi cilvēki. Ap mašīnām drūzmējās bariņš meksikāņu.

— Que pasa? — Sjūzena uzsauca kādam zēnam.

Tas atbildēja.

Sjūzena atgriezās istabā. — Tā ir ameri­kāņu kinosabiedrlbas grupa, kas te uzņems filmu, — viņa teica vīram.

— Visai interesanti, — Viljams sacīja. Viņš pašreiz bija dušā.-— Neizlaidīsim viņus no acīm. Manuprāt, būs labāk, ja mēs šodien nekur nebrauksim. Mēģināsim izkliedēt Simsa aizdomas. Paskatīsimies, kā taisa filmas. Esmu dzirdējis, ka šī primitīvā filmu uzņem­šana bijusi ko vērts. Izklaidēsimies, izmetīsim no prāta savas raizes.

«Savas raizes, jā,» Sjūzena domāja. Spo­žajā rīta saulē viņa uz brīdi bija aizmirsusi, ka kaut kur viesnīcā sēž un gaida kāds cil­vēks, kūpinādams, kā šķita, uzreiz vai tūk­stoš cigaretes. Redzot astoņus skaļos, priecī­gos amerikāņus tur lejā, viņai gribējās tiem uzsaukt: «Glābiet mani, paslēpiet mani, palī­dziet man! Nokrāsojiet manus matus, acis, ietērpiet mani svešās drānās! Man vajadzīga jūsu palīdzība. Es esmu no 2155. gada!»

Bet vārdi netika pāri lūpām. Biroja «Ce­ļojumi Pagātnē» vadītāji nebija muļķi. Pirms cilvēks devās ceļojumā, attiecīgam centram viņa smadzenēs uzlika psiholoģisku blokādi. Viņš nevienam nevarēja pateikt savu īsto dzimšanas laiku un vietu, nedz arī atklāt Pa­gātnes iedzīvotājiem kaut ko par Nākotni. Pagātni un Nākotni vajadzēja vienu no otras pasargāt. Tikai ar šādu psiholoģisku blokādi smadzenēs cilvēkiem atļāva bez uzraudzības ceļot cauri gadsimtiem. Nākotne bija jāpa­sargā no jebkādām pārmaiņām, ko varētu atvest līdzi tie, kas ceļojuši pa Pagātni. Lai kā Sjūzena to vēlētos, viņa nevarēja nevienam no šiem laimīgajiem ļaudīm tur lejā pateikt, kas viņa ir un kādā kļūmīgā situācijā nonā­kusi.

— Vai neiesim brokastīs? — Viljams iejautājās.

Brokastis' tika pasniegtas plašajā ēdam­zālē. Visiem vienādas: cepts šķiņķis ar olām. Telpa bija pilna ar tūristiem. Irgādamies un smiedamies, ienāca visi astoņi kinoļaudis — seši vīrieši un divas sievietes — un, trok­šņaini grūstīdami krēslus, apsēdās pie blakus galdiņa. Sjūzenai šķita, ka viņu tuvums iz­staro siltumu un aizsardzību, un viņa neno- bijās pat tad, kad uz vestibila kāpnēm, kāri smēķēdams turku cigareti, parādījās misters Simss. Viņš pa gabalu pamāja sveicienu, un Sjūzena smaidīdama to atņēma, jo šeit, astoņu kinodarbinieku un kādu divdesmit tū­ristu acu priekšā, viņš tiem nekā nevarēja padarīt.

— Tie ir aktieri, — Viljams sacīja. — Varbūt es varētu nolīgt divus no viņiem, teikdams, ka gribu izspēlēt kādu joku, lai pārģērbjas mūsu drēbēs un aizbrauc projām mūsu mašīnā tādā brīdī, kad Simss nevar re­dzēt viņu sejas. Ja divi cilvēki, kas izskatī­tos mums līdzīgi, aizvilinātu viņu no šejie­nes uz dažām stundām, mēs pagūtu aizlais­ties uz Mehiko. Tur viņš varētu mūs nomek­lēties gadiem ilgi!

He i!

Resns vīrietis, uzdvesdams alkohola dvingu, noliecās pār viņu galdiņu.

— Amerikāņu tūristi, cik jauki! — viņš kliedza. — Man līdz riebumam apnicis ska­tīties uz meksikāņiem. Es varētu jūs nobu­čot! — Viņš sparīgi kratīja viņu rokas. — Nāciet pie mūsu galdiņa! Izmisums mīl sabiedrību. Es esmu Izmisums, tā ir miss Grūtsirdība, un tie — misters un misis Nīs- tam-Meksiku! Mēs visi to ienīstam. Bet mums te jāuzņem daži ievadkadri vienai no­lādētai filmai. Pārējie no mūsu bara ieradī­sies rīt. Mani sauc Džo Meltons. Es esmu režisors. Vai šī Meksika nav nejēdzīga zeme? Bēres uz katra soļa, cilvēki sprāgst kā mu­šas. Nu, pārcelieties pie mums! Nāciet kom­pānijā, uzjautriniet mūs!

Sjūzena un Viljams smējās.

— Vai es esmu tik jocīgs? — misters Mel­tons jautāja, pamezdams acis uz apkārtējiem viesiem.

— Brīnišķīgs jūs esat!

Sjūzena pārsēdās pie blakus galdiņa.

Misters Simss pāri zālei nikni raudzījās uz viņiem.

Sjūzena parādīja viņam grimasi.

Misters Simss pa eju starp galdiņiem nāca šurp.

— Mister un misis Treivisi! — viņš sauca.

— Es domāju, ka mēs brokastosim kopā paši vien.

— Lūdzu piedošanu! — Viljams sacīja.

— Sēdies tik klāt! —* misters Meltons aici­nāja. — Viņu draugs ir arī mans draugs.

Misters Simss apsēdās. Kinoļaudis skaļi sarunājās savā starpā, un vispārējā čaloņā misters Simss klusi sacīja: — Ceru, ka jūs labi gulējāt.

— Un jūs?

— Es neesmu pieradis pie atsperu matra­čiem, — misters Simss saviebies atbildēja.

— Bet toties te ir citas labas lietas. Pusi nakts es pavadīju, nobaudīdams jaunas ciga­retes un uzkožamos. īpatnēja, valdzinoša garša. Sie senie netikumi s'agādā veselu spektru jaunu sajūtu.

— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat, — Sjūzena sacīja.

— Arvien vēl spēlējat komēdiju, — Simss pasmējās. — Veltīgi. Nelīdzēs arī šī stratē­ģija ar publiku. Gan jau es notveršu jūs vie­nus. Man ir milzīga pacietība.

— Paklau, — misters Meltons iejau­cās, pietvīcis sārts, — vai šis tips jums bojā omu?

— Nē, nē, viss kārtībā.

— Sakiet tikai vienu vārdu, un es viņu iz- lidināšu ārā kā korķi!

Meltons atkal aizgriezās un kaut ko uz­kliedza savai kompānijai. Atskanēja skaļi smiekli, un misters Simss turpināja: — Ru­nāsim īsi un skaidri! Veselu mēnesi es brau­kāju no pilsētas uz pilsētu, dzīdams pēdas, līdz beidzot jūs atradu, un pagāja vēl visa vakardiena, kamēr īsti pārliecinājos. Varbūt man izdosies nokārtot tā, ka jūs tiksiet cauri bez soda, ja tagad nāksiet man līdz bez lieka trokšņa un labprātīgi atgriezīsieties darbā pie ūdeņraža superbumbas.

— Ir gan ērms — atradis īsto reizi tik gudrām runām! — ar vienu ausi padzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās misters Meltons.

Simss, nelikdamies traucēties, turpināja: — Apdomājiet labi! Jūs nevarat izbēgt. Ja nogalināsiet mani, jūs notvers citi.

— Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat!

— Izbeidziet niekoties! — Simss dusmīgi iesaucās. — Apdomājiet ar prātu! Jūs paši gluži labi saprotat, ka mēs nedrīkstam pie­ļaut šādu aizbēgšanas gadījumu. Tas varētu pamudināt citus 2155. gada cilvēkus rīkoties tāpat. Bet mums cilvēki ir vajadzīgi.

— Lai karotu jūsu karos, — Viljams vairs neizturēja.

— Bil!