REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

— Jā, karš, — Enna murmināja. — Karš.

Viņa stāvēja, turēdama klausuli rokā, un domāja. Te nu beidzot ir tā izdevība, par ko mēs ar vīru tik daudzus gadus esam runājuši un sapņojuši. Mums nepatīk šī 2155. gada pasaule. Mēs gribam tikt projām no šejienes, kur Rodžers spiests strādāt bumbu fabrikā un man jānodarbojas ar slimību baciļu kul­tivēšanu. Varbūt mums laimējas aizbēgt cauri gadsimtiem un paslēpties kādā mežonīgā Pa­gātnes zemē, tā ka policija mūs nekad nespētu atrast un atvest atpakaļ uz šo pasauli, kur dedzina mūsu grāmatas, kontrolē mūsu do­mas, plosa mūsu nervus ar bailēm, dresē mūs, brēc uz mums pa radio …

Viņi bija Meksikā 1938. gadā.

Sjūzena skatījās uz kafejnīcas krāsaino sienu.

Darbiniekiem, kas labi kalpoja Nākotnes Valstij, bija atļauts pavadīt atvaļinājumu Pa­gātnē, lai izklaidētos un atjaunotu spēkus. Tā arī viņa ar vīru bija atceļojuši uz 1938. gadu, noīrējuši istabu Ņujorkā, staigājuši pa teāt­riem un priecājušies par zaļgano Brīvības statuju, kas vēl arvien stāvēja ostā. Bet tre­šajā dienā viņi bija pārģērbušies citās drēbēs, pārmainījuši vārdus un aizbēguši, lai pa­slēptos Meksikā.

—- Tas noteikti ir viņš, — Sjūzena čuk­stēja, paskatīdamās uz svešo vīrieti pie gal­diņa. — Tik daudz cigarešu, cigāru, dzē­rienu! Tie viņu nodod. Vai atceries mūsu pirmo vakaru Pagātnē?

Pirms mēneša, kad viņi tikko bija ieradu­šies Ņujorkā, jau tūlīt tajā pašā vakarā abi bija aizgūtnēm dzēruši visādus stiprus dzē­rienus, ēduši savādus, pikantus ēdienus, pir­kuši smaržūdeņus un desmitiem dažādu šķirņu cigaretes, jo tādas lietas Nākotnē bija retums — -tur karš bija viss. Kā negudri viņi bija skraidījuši pa veikaliem, bāriem, ta­bakas tirgotavām un beidzot atgriezušies savā istabā, apreibuši un pārguruši, bet lai­mīgi.

Un te nu šis svešais rīkojās tāpat — skaidrs, ka tā rīkoties varēja vienīgi cilvēks no Nākotnes, kurš ilgus gadus cietis dzērienu un cigarešu badu.

Sjūzena ar Viljamu apsēdās pie galdiņa un pasūtīja pa glāzei vīna.

Svešā acis neatraudamās pētīja viņu ap­ģērbu, matu sakārtojumu, rotaslietas, viņu gaitu, kustības.

— Sēdi brīvāk! — Viljams bez skaņas iz­dvesa. — Izturies tā, it kā būtu šāda veida tērpu valkājusi visu mūžu.

— Mums vispār nevajadzēja mēģināt aiz­bēgt!

— Ak dievs! — Viljams iesaucās. — Viņš nāk šurp! Lūdzama, Jauj runāt tikai man.

Svešais apstājās pie viņu galdiņa un palo­cījās, tiktikko dzirdami sasizdams papēžus. Sjūzenas sirds pamira. ŠT militārā skaņa — tikpat nepārprotama un nīstama kā valdo­nīgie klauvējieni pie dzīvokļa durvīm nakts vidū.

— Mister Rodžer Kristen, — svešais sa­cīja, — jūs apsēžoties nepavilkāt uz augšu savu bikšu staras.

Viljams sastinga. Viņš palūkojās uz savām rokām, kas nevainīgi gulēja virs ceļgaliem.

— Jūs esat pārskatījies, — Viljams sa­cīja. — Mans vārds nav Krislers.

— Kristens, — svešais izlaboja.

— Es esmu Viljams Treiviss, — Viljams sacīja. — Un es nesaprotu, kāda jums daļa par manām biksēm!

— Atvainojiet! — Svešais atbīdīja krēslu. — Teiksim tā: jūs man līkāties pazīstams lieši tāpēc, ka apsēzdamies nepavilkāt uz augšu savas bikses. Tā dara visi. Ja to ne­dara, bikses ceļgalos ātri, izsēžas. Es esmu fālu prom no mājām, mister… Treivis, un ilgojos pēc sabiedrības. Mans vārds ir Simss.

— Mister Sims, mēs saprotam jūsu vien­tulību, bet esam noguruši. Rīt mēs dodamies uz Akapulko.

— Burvīga vietiņa! Es tikko tur biju, mek­lēdams dažus savus draugus. Kaut kur tepat viņiem jābūt. Gan es tos atradīšu. O, vai kundze nejūtas īsti labi?

— Ar labu nakti, mister Sims!

Viņi devās uz durvīm, un Viljams paņēma Sjūzenu cieši zem rokas. Viņi neatskatījās, kad misters Simss uzsauca: — Acumirkli, vēl tikai dažus vārdus! — Pēc brītiņa viņš lēnām un zīmīgi noskandēja:

— Divi tūkstoši simt piecdesmit piektais gads.

Sjūzena aizvēra acis un juta zemi sagrīļoja­mies zem kājām. Nekā ap sevi neredzēdama, viņa izgāja uz ugunīs mirdzošā laukuma.

Viņi aizslēdza savas viesnīcas istabas dur­vis. Tad Sjūzena sāka raudāt, un viņi ilgi stā­vēja tumsā, un šķita, ka istabas grīda zem viņiem draudīgi līgojas. Tālumā sprāga ugunī­gās petardes, un uz laukuma skanēja smiekli.

— Nolādētais, riebīgais nekauņa! — Vil­jams sacīja. — Sēž tur, aptausta mūs ar acīm no galvas līdz kājām kā lopus, kūpina savas nolādētās cigaretes, lok dzeramos. Es tobrīd būtu varējis viņu nogalināt! — Viljama balss skanēja gandrīz histēriski. — Viņam pat pie­tika nekaunības pateikt mums savu īsto vārdu. Izsekošanas biroja šefs. Un tad tā kļūme ar manām biksēm. Ak dievs, man taču vajadzēja apsēžoties tās pavilkt uz augšu! Tas šajā laikmetā ir mehānisks žests. To neiz­darīdams, es, uzreiz atšķīros no citiem, un tas viņu uzvedināja uz domām: te ir vĻrietis, kas nekad nav valkājis eiviluzvalku, bet pie­radis pie militārajām bridža biksēm un Nā­kotnes apģērba stila. Es varētu pats sevi no­sist par šo neuzmanību, kas mūs nodeva!

— Nē, nē, mūs nodeva mana gaita … šie augstie papēži… Arī mūsu mati — tikko ap­griezti, kā frizētavas skatlogā. Vispār mēs izskatījāmies dīvaini un neveikli.

Viljams uzgrieza gaismu. — Viņš vēl mūs pārbauda. Nav pilnīgi drošs, vismaz pagai­dām. Ja mēs tagad mēģināsim aizbēgt, viņam viss būs skaidrs. Nesteigsimies ar braucienu uz Akapulko.

— Varbūt viņš jau droši zina, tikai ņirgā­jas par mums.

— Manuprāt, to no viņa var sagaidīt. Viņš ir noteicējs par laiku. Viņš var izdzīvoties šeit, cik vien patīk, un jebkurā brīdī nogādāt mūs atpakaļ Nākotnē vienu minūti pēc mūsu aiz­braukšanas no turienes. Viņš var turēt mūs ne­ziņā dienām ilgi, pats par to uzjautrinādamies.

Sjūzena apsēdās uz gultas, noslaucīja asa­ras un ieelpoja seno vīraka un ogļu smaržu.

— Bet sarīkot skandālu viņi taču negribēs?

— Neuzdrošināsies. Viņiem jānotver mūs vienatnē, lai iebāztu Laika Mašīnā un nosū­tītu atpakaļ.

— Tad es zinu izeju, — Sjūzena sacīja.

- Mēs nekad nepaliksim vieni, allaž uzturē­simies ļaudīs. Iepazīsimies un iedraudzēsi­mies ar daudziem daudziem cilvēkiem, stai- gāsini pa veikaliem, katra pilsēta pārnakšņo­sim municipalitātē, maksāsim policijas priekšniekam, lai mūs apsargā, kamēr pie­nāks izdevīgs brīdis nogalināt Simsu, un tad, pārģērbušies citās drēbēs,, varbūt par meksi­kāņiem, aizbēgsim un paslēpsimies.

Aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja soji.

Viņi nogrieza gaismu un klusi izģērbās. Soļi attālinājās. Kaut kur noklaudzēja durvis.

Sjūzena stāvēja tumsā pie loga, raudzīda­mās lejup uz laukumu.

— Tur tā celtne ir baznīca, vai ne?

— Jā.

— Es bieži tiku domājusi, kāda gan izska­tās baznīca. Tik sensenis tā nav redzēta. Vai rīt mēs varētu to apskatīt?

— Protams. Nāc gultā!

Viņi gulēja tumsā vaļējām acīm.

Pēc pusstundas iezvanījās telefons. Sjūzena pacēla klausuli.

— Hallo?

— Trusīši var paslēpties mežā, — kāda balss sacīja, — bet lapsa tomēr tos atradīs.

Viņa nolika klausuli un atkal apgūlās, stinga un saspringta kā stīga.

Ārā,'1938. gada Meksikā, kāds cilvēks uz ģitāras trinkšķināja dziesmiņas — vienu, otru, trešo …

Naktī viņa izstiepa roku un gandrīz taus­tāmi sajuta 2155. gadu. Viņas pirksti slīdēja