REJS BREDBERIJS: MARSIEŠU HRONIKAS

MARSIEŠU HRONIKAS

REJS BREDBERIJS

Vēl visapkārt valdīja Ohaio ziema: durvis bija ciet, logi aizvērti, aizsalušās rūtis vērās pasaulē aklām acīm, visus jumtus rotāja lāsteku bārkstis, pa nokalnēm uz slēpēm lai­dās bērni, pa ledainajām ielām kā lieli, melni lāči smagi līgoja kažokos ģērbušās nama­mātes.

Bet tad mazajai pilsētiņai pāri aizvēlās sil­tuma vilnis. Karstais gaiss kā jūra applūdi­nāja visu apkārtni, it kā vaļā būtu palikušas maizes ceptuves durvis. Siltais gaiss apņēma mājas, krūmus, bērnus. Krita lāstekas, ar troksni sašķīzdamas un turpat izkusdamas. Durvis atdarījās, logi atvērās. Bērni nometa ziemas drānas, sievietes iztīstījās no saviem lāču kažokiem. Sniegs izkusa un pavēra ska­tienam pagājušās vasaras zaļos maurus.

Raķešu vasara. Pa vaļējiem logiem līdz ar svaigo gaisu šie vārdi lidoja no mutes mutē. Raķešu vasara. Karstais tuksneša gaiss pār­veidoja sala rakstus logu rūtīs, izdzēsa smalko zīmējumu. Slēpes un kamaniņas pēkšņi kļuva nevajadzīgas. Sniegs, kas no aukstajām debesīm lidinājās lejup uz pilsētu, pārvērtās karstā lietū, nepaspējis sasniegt zemi.

Raķešu vasara. Atspiedušies uz lieveņiem, gar kuriem pilēja palāses, ļaudis skatījās, kā sārtojas debesis.

Kosmodromā stāvēja raķete, izelpodama sarkanus liesmu mākoņus un īstu speltes svelmi. Raķete ar katru savas varenās el­pas pūtienu pārvērta ziemu vasarā. Raķete pārveidoja gadalaikus, un uz īsu brīdi zemē valdīja vasara.

Viņu māja ar kristāla kolonām atradās uz Marsa, izžuvušas jūras krastā, un katru rītu tur varēja redzēt, kā misis K. ēd zeltainus augļus, kas aug uz kristāla sienām, kā viņa tīra māju, izkaisīdama magnētiskus putek­ļus, kurus līdz ar visiem netīrumiem pēc tam aizpūta karstais vējš. Pēcpusdienās, kad se­nās jūras gultne gulēja silta un nekustīga, kad pagalmā stīvi slējās vīna koki, kad mazā marsiešu pilsētiņa tālumā bija kā pamirusi un tajā nevērās nevienas durvis, savā istabā varēja sastapt misteru K., kurš lasīja metāla grāmatā, ar pirkstiem viegli skardams hiero­glifu izciļņus, it kā viņš spēlētu arfu. Un no grāmatas, viņa pirkstu izvilināta, skanēja balss, klusa sendienu balss, kas stāstīja par laikiem, kad jūras krastus klājis sarkans tvaiks un senči bruņojušies kaujai ar metāla kukaiņu mākoņiem un elektriskajiem zir­nekļiem.

Misters un misis K. izmirušās jūras krastā dzīvoja jau divdesmit gadus, un viņu priekš­teči šajā mājā, kas gluži kā puķe griezās līdzi saulei, bija mitinājušies desmit gad­simtus.

Misters un misis K. nebija veci. Viņiem bija īstu marsiešu tīrā, brūnganā āda, dzelte­nas, monētām līdzīgas acis un klusas, melo­diskas balsis. Kādreiz viņiem bija paticis gleznot ar ķīmisko liesmu, peldēties kanālos, kad vīna koki tos pildīja ar zaļganu šķid­rumu, un līdz pat ausmai tērzēt sarunu is­tabā, kur mirgoja zilgani, fosforizēti portreti.

Tagad viņi vairs nebija laimīgi.

Šajā rītā misis K. stāvēja starp kolonām, ieklausīdamās karsto, tuksnešaino smilšu sa- noņā, vērodama, kā tās kļūst līdzīgas dzelte­nam, izkausētam vaskam un šķietami viļņo­jas pie apvāršņa.

Kaut kam vajadzēja notikt.

Viņa gaidīja.

Viņa raudzījās uz zilajām Marsa debesīm, it kā tās pēkšņi varētu saspringt, savilkties un nosviest smiltīs mirdzošu brīnumu.

Nekas nenotika.

No gaidīšanas piekususi, viņa sāka klaiņot gar dūmakā tītajām kolonām. No gropēm ko­lonu kapiteļos sāka sijāties maigs lietutiņš, atvēsinādams sakarsēto gaisu un aprasinā- dams viņu. Karstā dienā tas bija tikpat patī­kami kā iebrist strautā. Pār istabu grīdām zaigodama plūda vēsa ūdens strāva. Varēja dzirdēt, ka viņas vīrs nenoguris spēlē savu grāmatu; viņa pirkstiem neapnika senās dziesmas. Un klusībā misis K. vēlējās, kaut viņš tikpat daudz laika veltītu arī viņai, skautu un glāstītu viņu liegi kā mazu arfu, tāpat kā viņš tagad glāstīja savas apnicīgās grāmatas.

Tomēr nē. Viņa pakratīja galvu, tikko jau­šami, kā piedodama paraustīja plecus. Plak­stiņi viegli nolaidās pār zeltainajām acīm. Laulības dzīve arī jauniem cilvēkiem liek justies veciem, ar visu apradušiem.

Viņa atlaidās krēslā, kas tajā pašā brīdī pielāgojās viņas ķermeņa formām. Satraukta viņa cieši aizdarīja acis.

Un sapnis atkārtojās.

Brūnie pirksti nodrebēja un, it kā gaisu tverdami, izpletās. Pēc brīža viņa satraukta un aizelsusies izslējās krēslā.

Viņa ātri palūkojās visapkārt, it kā cerē­dama kādu ieraudzīt savā tuvumā. Bet sejā pavīdēja vilšanās: starp kolonām neviena nebija.

Trīsstūrainajās durvīs parādījās vīrs. — Vai tu sauci? — viņš īgni jautāja.

— Nē, — viņa asi atbildēja.

— Man likās, ka dzirdu tevi kliedzam.

— Tiešām? Es biju mazliet iesnaudusies un redzēju sapni.

— Dienas laikā? Tas nu gan ir jaunums.

Viņa vēl arvien bija sapņa varā. — Cik

dīvaini, patiešām ļoti dīvaini, — viņa čuk­stēja. — Šis sapnis . . .

— Nu? — Viņš acīmredzot vēlējās ātrāk atgriezties pie savas grāmatas.

— Es sapnī redzēju vīrieti.

— Vīrieti?

— Slaidu vīrieti, sešas pēdas un vienu collu garu.

— Kādas muļķības! Tas taču milzis, izdzi­mums.

— Un tomēr … — viņa meklēja vārdus, — tomēr viņš izskatījās labi. Par spīti garu­mam. Un viņam bija — es jau zinu, ka tu tās sauksi par muļķībām — viņam bija zilas acis!

— Zilas acis! Mans dievs! — iesaucās misters K. — Ko vēl tu nenosapņosi! Varbūt tu teiksi, ka viņam bija melni mati?

— Kā tu uzminēji? — Viņas balss skanēja satraukti.

— Es tikai izvēlējos visneiespējamāko krāsu, — viņš vēsi atbildēja.

— Tie patiešām bija melni! — viņa izsau­cās. — Un viņam bija ļoti gaiša āda. Ak, viņš izskatījās ļoti neparasts! Viņš bija dī­vaini ģērbies un nokrita no debesīm, un ru­nāja ar mani ļoti laipni. — Viņa pasmaidīja.

— No debesīm — kādas muļķības!

— Viņš atlidoja metāla ierīcē, kas spoži laistījās saulē, — viņa atcerējās. Aizvērusi acis, viņa to no jauna mēģināja atsaukt at­miņā. — Es sapņoju, ka skatos debesīs un ta­jās pamirdz kaut kas līdzīgs gaisā pamestai monētai; tas kļuva arvien lielāks un viegli nosēdās uz zemes — garš, neparasts sudraba kuģis, apaļš kā cigārs. Tad kuģa sānos at­vērās durvis un izkāpa šis garais vīrietis.

— Ja tu vairāk strādātu, tev nerādītos tādi muļķīgi sapņi.

— Man tas sagādāja prieku, — viņa atbil­dēja, atlaizdamās krēslā. — Nekad nebiju domājusi, ka man ir tāda iztēle. Melni mati, zilas acis un gaiša āda! Cik dīvains vīrietis, un tomēr — skaists.

— Tu izdomā visādas muļķības un pēc tam pati sāc tām ticēt.

— Tu esi ļauns. Es taču viņu neizdomāju ar nolūku; viņš man parādījās, kad biju ie­snaudusies. Taču tas nelīdzinājās sapnim. Viss bija pārāk negaidīti un dīvaini. Viņš pa­skatījās uz mani un teica: «Es savā kuģī at­lidoju no trešās planētas. Mani sauc Nata- niels Jorks …»

— Cik muļķīgs vārds; to nemaz nevar saukt par vārdu, — viņas vīrs errojās.

— Protams, ka muļķīgs, jo tas taču ir ti­kai sapnis, — viņa klusi noteica. — Un vēl viņš sacīja: «Šis ir pirmais lidojums kosmosā. Mēs esam tikai divi — es un mans draugs Bērts.»