REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

Mazā pilsētiņa bija pilna ļaužu, kuri, uz­saukdami cits citam «Sveiki!», straumēm plūda iekšā un nāca ārā pa durvīm, un visiem bija maskas — zelta vai zilas, dažādības pēc arī sārtas, maskas ar sidraba lūpām un bron­zas krāsas uzacīm, gan smaidošas, gan sa­rauktām pierēm — atkarībā no nēsātāja garastāvokļa.

Četri vīri, nosvīduši no garā gājiena, ap­stājās, lai pavaicātu kādai meitenītei, kur dzīvo misters Iii.

— Tur, — bērns pamāja ar galvu.

Kapteinis, cieši vēlēdamies kaut ko izzināt, uzmanīgi pietupās un ielūkojās meitenītes maigajā, bērnišķīgajā sejiņā. — Maziņā, es gribu ar tevi parunāties.

Viņš uzsēdināja bērnu sev uz ceļgala un saudzīgi saņēma tā tievās, brūnās roķeles sa­vējās, it kā grasīdamies stāstīt tam pasaku par milzum daudz aizraujošiem, laimīgiem notikumiem, kas pamazām jau veidojās viņa apziņā.

— Paklausies, maziņā. Pirms sešiem mēne­šiem uz Marsa atlidoja raķete. Tajā bija kāds cilvēks, vārdā Jorks, ar savu palīgu. Mēs ne­zinām, kas noticis ar viņiem. Varbūt viņi 110- situšies. Viņi atlidoja raķetē. Tāpat kā mēs. Ja tu redzētu, kas mums par milzīgu raķeti! Mēs esam Otrā ekspedīcija. Lidojām šurp cauri kosmosam — no Zemes .. .

Meitenīte neapzinīgi atsvabināja vienu roķeii un nolaida uz sejas zeltā darinātu vienaldzības masku. Tad izvilka no azotes zelta spēļu zirnekli un nometa to zemē, bet kapteinis runāja tālāk. Zirneklis paklausīgi uzrāpās atpakaļ viņai uz celīša, kamēr viņa bez mazākās intereses noraudzījās kukainī caur savas vienaldzības maskas spraudzi- ņām. Kapteinis vieglītiņām sapurināja mei­tenīti, cenzdamies pievērst viņas uzmanību savam stāstam.

— Mēs esam no Zemes, — viņš paskaid­roja. — Vai tu man tici?

— Jā. — Meitenīte pašķielēja uz saviem kāju pirkstiņiem, kuri švīkoja putekļus. „

— Redz, kāda gudriniece. — Pus pa jokam, pus nopietni kapteinis ieknieba mei­tenītei rokā, lai piespiestu viņu paskatīties uz sevi.

— Mēs uzbūvējām sev kosmosa kuģi. Vai tu tam tici?

Meitenīte sāka urbināt ar pirkstu degun- teli.

— Jā.

— Un es . . . neurbini, draudziņ, degun- teli… es esmu kapteinis un …

— … un nekad neviens visas cilvēces vēsturē nav izlidojis kosmosā tik lielā ra­ķetē, — aizmiegusi acis, maziņā noskaitīja.

— Lieliski! Kā tu to uzminēji?

— Telepātija. — Viņa nevērīgi noslaucīja pirkstus gar celīti.

— Vai tas tiešām tevi nesajūsmina? — kapteinis iesaucās. — Vai tu nemaz neprie­cājies?

— Ejiet labāk pie mistera Iii. — Meitenīte nometa savu spēļu lietiņu zemē. — Viņš labprāt parunāsies ar jums. — Viņa aizspur­dza, un spēļu zirneklis paklausīgi metās viņai līdzi.

Ar izstieptu roku palicis tupam uz pirkst­galiem, kapteinis ilgi noskatījās viņai pakaļ. Viņam acīs sariesās asaras. Pavēris muti, viņš paraudzījās savās tukšajās plaukstās. Biedri nokārtām galvām stāvēja turpat lī­dzās. Tad viņi nospļāvās uz bruģa akme­ņiem . . .

Misters Iii atvēra durvis. Viņš pašlaik stei­dzās uz lekciju, taču bija ar mieru atlicināt

kadu minūti laika, ja viņi aši ienāktu un pa­ris vārdos pasacītu, ko vēlas …

— Tikai mazliet uzmanības, — kapteinis iesāka, tikko spēdams pacelt pietūkušos plakstiņus. — Mēs esam no Zemes, atlido­jām ar kosmosa kuģi, trīs kosmonauti un kapteinis, izsalkuši, pārguruši, gribētu kaut kur nosnausties. Ceram, ka mums pasniegs pilsētas atslēgas vai kādu citu atzinības zīmi, paspiedīs rokas vai uzsauks «Urā! Apsveicu jūs, zēni!» Tas īsumā ir viss.

Misters Iii bija garš, kalsns hipohondriķis ar dzēlīgām acīm un biezām zilu kristālu ace­nēm. Viņš noliecās pār rakstāmgaldu un do­mīgi sāka šķirstīt kaut kādus papīrus, ik pa brītiņam asi, pētoši uzlūkodams atnācējus.

— Baidos, ka man nebūs vajadzīgo blanku. — Misters Iii izrakņāja visas galda atvilktnes. — Kur es varēju tās iebāzt? — Viņš sarauca _pieri. — Tepat… Tepat kaut kur taču … A-a! Rokā gan! Lūdzu! — Ar enerģisku žestu viņš pasniedza kapteinim blankas. — Jums, protams, būs jāparakstās.

— Vai man viss šis savārstījums jāizlasa?

Caur saviem biezajiem aceņu stikliem

misters Iii pablenza kapteinī.

— Jūs esot no Zemes, vai ne tā? Nu, tad jums atliek tikai parakstīties.

Kapteinis parakstīja savu vārdu.

— Vai komandas locekļiem arī jāparak- tās?

4

Misters Iii paraudzījās uz kapteini, paskatījas uz viņa biedriem un sāka ņirdzīgi, neval­dāmi smieties.

— Vai viņiem jāparakstās! Ha-ha-ha! Kaut kas nedzirdēts! Viņi… un parakstī­ties! — Marsietim saskrēja asaras acīs. Viņš uzsita sev pa celi un, saķēris vēderu, smējās locīdamies. Tad pietvērās pie galda malas.

— Vai viņiem jāparakstās!

Vīri drūmi noraudzījās viņā. — Kas tur tik smieklīgs?

— Vai viņiem jāparakstās! — aiz smiek­liem zaudējis spēkus, misters Iii izdvesa.

— Tas tik ir joks! Būs jāpastāsta misteram Xxx! — Vēl arvien nespēdams norimties, viņš pārbaudīja parakstītās blankas. — Viss, liekas, kārtībā! — Tad pamāja ar galvu.

— Pat piekrišana eitanāzijai, ja tā izrādītos nepieciešama. — Un viņš apmierināts no­smējās.

— Piekrišana kam?

— Nu labi, pietiks. Man priekš jums ir kaut kas padomā. Lūdzu. Ņemiet šīs atslēgas.

Kapteinis pietvīka. — O, kāds gods!

— Ne jau pilsētas, stulbenis tāds! — mis­ters Iii uzbrēca. — Mājas atslēgas. Dodieties uz priekšu pa šo gaiteni, atslēdziet lielās durvis, ejiet iekšā un kārtīgi aizcērtiet tās aiz sevis. Tur jūs varēsiet pārlaist nakti. No rīta aizsūtīšu pie jums misteru Xxx.

Kapteinis vilcinādamies paņēma atslēgas, taču palika stāvam, vērdamies grīdā. Arī viņa vīri nekustējās ne no vietas. Viņi šķita zaudējuši pēdējo asiņu lāsīti, pēdējo sajūs­

mas kripatiņu. Viņiem galīgi vairs nebija spēka.

— Kas tad vēl? Kas jums nav pa prā­tam? — misters Iii noprasīja. — Ko jūs gai­dāt? Ko gribat? — Viņš pienāca kapteinim klāt, pieliecās un ieskatījās tam tieši sejā. — Klājiet vaļā, labi aši!

— Diez, vai jūs spēsiet… — kapteinis iesāka. — Tā sakot, vai varēsiet, vai sapra­tīsiet … — viņš sastomījās. — Varbūt par lielo darbu, par garo ceļu, ko esam veikuši, jūs paspiestu mums rokas un pateiktu: «Ma­lači!» vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš ap­klusa.

Misters Iii nevērīgi pastiepa roku. — Ap­sveicu! — Viņš dzedri pasmīnēja. — Ap­sveicu. — Un apgriezās. — Es nu iešu, slē- dziet tikai durvis vaļā.

Un, nelikdamies vairs ne zinis par atnācē­jiem, it kā tie būtu zemē iekrituši, misters Iii sāka vākt kopā un bāzt savā nelielajā portfelī kaut kādus papīrus. Tas ilga minūtes piecas, taču viņš nelikās redzam četrus sa- drūmušos vīrus, kuri stāvēja nokārtām gal­vām un izdzisušiem skatieniem, aiz nogu­ruma gandrīz vai krizdami no kājām. Misters Iii izgāja no istabas, pētīdams savus nagus …

Vīri vilkās pa nespodru, krēslainu, pieva­kares gaismas apspīdētu gaiteni, līdz nonāca pie milzīgām, spožām sudraba durvīm. Viņi atslēdza tās ar sudraba atslēgu. Tadiegāja iekšā, aizcirta durvis un paraudzījās visapkārt.

Viņi atradās plašā, saules pielietā zālē. Vī­rieši un sievietes sēdēja pie galdiņiem vai arī grupiņās sarunājās. Atslēgai noklikšķot, tie pavērās četros uniformās ģērbtajos vīros.

Viens no marsiešiem panāca uz priekšu un paklanījās.