REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

Spriežot pēc maskas, kurā bija iezīmēts nevis viens, bet veseli trīs smaidi, misters Xxx šķita esam jautrs, labsirdīgs vīrs. Taču balss, kas skanēja no maskas apakšas, nebūt nesaderēja ar viņa smaidu.

— Par ko sūdzaties?

— Jūs uzskatāt mūs par vājprātīgiem, bet tā nebūt nav, — kapteinis sacīja.

— Gluži otrādi, — es ir nedomāju uzska­tīt jūs visus par vājprātīgiem. — Psihiatrs pievērsa rādāmo kociņu kapteinim. — Vie­nīgi jūs, ser. Pārējie ir sekundāras haluci­nācijas.

Kapteinis uzsita sev pa ceļgalu. — A-a, tur tas āķis! Nu es saprotu, kādēļ misters Iii tā sāka smieties, kad jautāju, vai maniem bied­riem arī jāparaksta blankas!

— Jā, misters Iii man stāstīja par to. — Caur maskā izgriezto, smaidošo muti ska­nēja psihiatra varenie smiekli. — Labs joks! Bet kur es paliku? Jā, sekundāras halucinā­cijas. Esmu ārstējis sievietes, kurām no au­sīm lien ārā čūskas. Pēc ārstēšanas tās izzūd.

— Mēs ar prieku ļausim sevi ārstēt. Sā­ciet tikai.

Misters Xxx bija pārsteigts. — Brīnums gan! Reti kāds tam piekrīt. Jo ārstēšana ir visai radikāla.

— Nekas, sāciet vien! Un jūs redzēsiet, ka mēs visi esam normāli.

— Atļaujiet pārbaudīt jūsu dokumentus, vai tie attiecīgi noformēti «ārstēšanai». — Misters Xxx pāršķirstīja visu žūksni. — Jā. Redziet, tādos gadījumos kā šis jālieto spe­ciālas metodes. Tie tur zālē saslimuši vieg­lākā formā. Bet, ja ārprāts jau tādā stadijā kā jums — ar primārām, sekundārām, dzir­des, ožas, garšas un taustes halucinācijām, kas saistītas ar optiskām vīzijām, tad — at­klāti sakot — stāvoklis ir ļauns. Mums būs jāķeras pie eitanāzijas.

Kapteinis, nespēdams valdīties, pielēca kājās. — Pietiek! Diezgan esam gaidījuši! Sāciet izmeklēšanu! Pārbaudiet nervus, iz­klaušiniet sirdis, pārkontrolējiet kustību koordināciju, izjautājiet!

— Ja vēlaties izteikties, lūdzu.

Kapteinis aizgūdamies norunāja veselu

stundu. Psihiatrs klausījās.

— Neticami, — viņš domīgi norūca. — Savu mūžu neesmu dzirdējis tik detalizētu murgojumu.

— Velns lai parauj! — kapteinis ieklie­dzās. — Ja neticat, mēs parādīsim jums savu raķeti!

— Labprāt apskatīšu. Vai varat nodemon­strēt to šeit, šajā istabā?

— Protams. Tā ir jūsu kartotēkā zem burta «R».

Misters Xxx vērīgi pāršķirstīja aktu vā­kus. Tad, noklakšķinādams mēli, uzvaroši aizcirta tos ciet. — Kādēļ jūs gribat mani maldināt? Nekādas raķetes te nav.

— Skaidrs, ka nav, idiots gatavais. Es jokoju. Sakiet, vai ir redzēts, ka ārprā­tīgie jokotu?

— Reizēm vērojamas dažas ērmīgas hu­mora izpausmes. Bet tagad ejam pie jūsu ra­ķetes. Gribu to redzēt.

Bija pusdienas laiks. Viņi sasniedza raķeti vislielākajā tveicē.

— A-hā… — Psihiatrs piegāja pie kos­mosa kuģa un viegli pieklaudzināja. Atska­nēja sulīga, dobja, gongam līdzīga skaņa. — Vai drīkstu iekāpt? — viņš ironiski apjau­tājās.

— Lūdzu.

Misters Xxx iekāpa kuģī un ilgi nerādījās.

— Kaut kas neredzēts! — Kapteinis sūca cigāru un gaidīja. — Man gandrīz būtu prāts doties mājās un teikt, lai ļaudis atmet Mar­sam ar roku. Tavu traku, neuzticīgu ērmu baru!

— Šeit, liekas, ārprātīgo nav mazums, ser. Varbūt tādēļ šejienieši ir tik piesardzīgi.

•— Vienalga — man tas viss līdz kaklam.

Izokšķerējis, izklaudzinājis, izklausījis, iz- ostījis un iztaustījis kosmosa kuģi, psihiatrs pēc pusstundas izkāpa ārā.

— Vai tagad jūs ticat? — kapteinis klie­dza, it kā uzrunātais būtu kurls.

Psihiatrs pievēra acis un domīgi pakasīja degunu. — Šis ir visneparastākais šķietamo halucināciju un hipnotiskās suģestijas gadī­jums manā praksē. Es apskatīju jūsu tā sau­camo «raķeti». — Viņš pieklauvēja pie kos­mosa kuģa korpusa. — Es dzirdu skaņu. Dzirdes ilūzijas. — Viņš ievilka degunā gaisu. — Es saožu šo raķeti. Jušanas telepā- tijas izraisīta ožas halucinācija. — Viņš aiz­skāra ar lūpām kosmosa kuģi. — Es jūtu garšu. Garšas halucinācija.

Misters Xxx paspieda kapteinim roku. — Atļaujiet apsveikt! Jūs esat psihopātijas ģē­nijs! Šī raķete ir pati pilnība! Jūsu spēja ar telepātijas palīdzību projicēt savus psihopā- tiskās fantāzijas tēlus citu apziņā, saglabā­jot uztveres noturību, ir tiešām apbrīnojama! Citi pacienti parasti pievēršas vienīgi redzes halucinācijām, labākajā gadījumā apvienojot tās ar dzirdes ilūziju. Bet jūs esat apvienojis visu kompleksu! Jūsu ārprāts ir apbrīno­jami pilnīgs!

— Mans ārprāts! — Kapteinis nobālēja.

— Jā, jā, nudien lielisks! Metāls, gumija, gravimetri, produkti, apģērbs, degviela, ieroči, trapi, uzgriežņi, bultskrūves, karotes. Es to visu pārbaudīju. Nekad nebija gadī­jies redzēt tik pilnīgu ainu. Pat ēnas zem kā­jām un zem katra priekšmeta! Kāda gribas koncentrācija! Un visam, kam vien pieskā­ros, bija sava smarža, savs apveids, garša vai skaņa! Atļaujiet jūs apskaut!

Beidzot viņš atrāvās no kapteiņa.

— Es par to uzrakstīšu plašu jo plašu mo­nogrāfiju! Nākamajā mēnesī nolasīšu refe­rātu Marsa Zinātņu akadēmijā! Jūsu izskats vien ir ko vērts! Jūs esat izmainījis pat acu

krāsu — no dzeltenas zilā. Arī āda jums ir nevis- brūna, bet sārta. Un kur tad formas ģērbs un jūsu rokas, kurām sešu pirkstu vietā pieci! Psihisku traucējumu izraisītas bioloģiskas pārvērtības. Un vēl šie trīs biedri…

Viņš izvilka nelielu ieroci. — Jūs esat ne­ārstējams. Nabadziņš. Tikai nāve var jūs at­pestīt. Kāda ir jūsu pēdējā vēlēšanās?

— Pagaidiet! Dieva dēļ, nešaujiet!

— Ak, nelaimīgais! Es jūs atbrīvošu no lāsta, kura dēļ jūsu fantāzija uzbūrusi ra­ķeti un šos trīs vīrus. Tas tik būs skats, kā jūsu draugi un raķete izgaisīs, tiklīdz būšu jūs nošāvis. Par to es uzrakstīšu apcerējumu «Psihopātisku murgu izgaišana».

— Es esmu no Zemes! Mani sauc Džona- tans Viljamss, bet šie trīs …

— Zinu, zinu, — misters Xxx kā mierinā­dams noteica un izšāva.

Kapteinis nokrita, lode bija trāpījusi tieši sirdī. Viņa biedri iekliedzās.

Misters Xxx ieplēta acis. — Jūs vēl neesat izgaisuši? Neticami! Halucinācijas, kas pa­stāv laikā un telpā! — Viņš tēmēja uz tiem. — Nu, tad es jūs piespiedīšu izzust.

— Nešaujiet! — vīri iekliedzās.

— Dzirdes halucinācijas — pat pēc pa­cienta nāves, — misters Xxx lietišķi noteica un izšāva.

Viņi sabruka smiltīs, ne par matu ne- izmainījušies.

Psihiatrs paspēra nekustīgos ķermeņus ar kāju. Pēc tam pieklaudzināja pie raķetes.

— Stāv kā stāvējusi! Arī viņi neizgaist! — Vēlreiz un vēlreiz viņš šāva uz līķiem. Tad atkāpās. Smaidošā maska nokrita viņam pie kājām.

Psihiatra sejas izteiksme pamazām pār­vērtās. Žoklis atkārās. Ierocis izšļuka no pirkstiem. Skatiens kļuva nespodrs un tukšs. Viņš pastiepa uz priekšu rokas, it kā būtu neredzīgs, un apgriezās. Tad, siekalas rīdams, aptaustīja līķus.

— Halucinācijas, — viņš drudžaini murmi­nāja. — Garšas. Redzes. Ožas. Dzirdes. Taustes.

Ieplētis acis, viņš vicināja rokas. Uz lū­pām parādījās putas.

— Projām! — misters Xxx rēca. — Iz­gaisti! — viņš spiedza, pagriezies pret ra­ķeti. Tad aplūkoja savas drebošās rokas. — Inficējies, — viņš izmisis čukstēja. — Ap­lipis. Telepātija. Hipnoze. Tagad es pats esmu vājprātīgs. Nenormāls. Visi iespējamie halucināciju veidi. — Viņš apklusa un nejūtīgiem pirkstiem sāka grābstīties pēc sava ieroča. — Tikai viens līdzeklis. Tikai viena iespēja, kā piespiest vilkus izzust, izgaist.