REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

— Misters Uuu, — viņš stādījās priekšā.

— Kapteinis Džonatans Viljamss no Ņu­jorkas, no Zemes, — kapteinis gurdi atbil­dēja.

Acumirklī zāle eksplodēja!

Sākās tāda kliegšana un aurošana, ka no­drebēja griesti. Neprātīgā sajūsmā spiegdami, vēcinādami rokas, gāzdami galdus un grūstī­dami cits citu, marsieši metās pie kapteiņa un viņa biedriem, apkampa tos, svieda gaisā un uzsēdināja sev uz pleciem. Diedami, lēkā­dami un gavilēdami viņi nesās apkārt zālei, apjoņodami sešus slaidus goda apļus.

Zemes dēli apjuka tā, ka labu brīdi jāja uz marsiešu līganajiem pleciem kā valodu zaudējuši, līdz attapās un sāka smieties, uz­kliegdami cits citam:

— Hei! Tā tik ir uzņemšana!

— Tas ir ko vērts! Zēni! Hei-jā! O-ho! Bravo!

Viņi uzvaroši samirkšķinājās. Tad, izstie­puši rokas, sāka plaukšķināt. — Hei-jā!

— Urā! — pūlis auroja.

Marsieši nolaida viņus uz galda. Kliegšana apklusa.

Kapteinis bija saviļņots līdz asarām.

— Pateicos, ļoti pateicos! Tas ir tik aizkusti­noši …

— Pastāstiet par sevi, — misters Uuu ierosināja.

Kapteinis nokrekšķinājās.

Klausītāji uzņēma viņa stāstījumu ar sa­jūsmas un apbrīna saucieniem. Viņš iepazīs­tināja tos ar saviem biedriem. Katrs no vi­ņiem teica īsu runu, mulsi smaidot pieņem­dams dārdošos aplausus.

Misters Uuu uzsita kapteinim uz pleca.

— Prieks redzēt vēl kādu no Zemes! Es arī esmu no turienes.

— Nevar būt!

— Šeit ir daudzi no Zemes.

— Jūs? No Zemes? — kapteinis izbrīnā ieplēta acis. — Kā tas iespējams? Vai jūs at­lidojāt raķetē? Vai kosmosa lidojumi noti­kuši jau agrākos gadsimtos? — Viņa balsī bija saklausāma vilšanās. •— No kurienes … tas ir, no kādas valsts jūs esat?

— No Tuierolas. Pirms vairākiem gadiem es atlidoju ar gara spārniem.

— No Tuierolas. — Kapteinis lēni atkār­toja šo vārdu. — Nezinu tādu valsti. Un kas tie par gara spārniem?

— Un šī ir mis Rrr — arī no Zemes. Vai pareizi, mis?

Mis Rrr pamāja un nedabiski iesmējās.

— Tāpat misters Www un misters Qqq, un misters Vvv!

— Bet es esmu no Jupitera, — kāds vīrs, izriezdam.s krūtis, paziņoja.

— Es — no Saturna, — cits ar šķelmīgi zibošu skatienu piemetināja.

— Jupiters, Saturns… — blisinādams acis, kapteinis nomurmināja.

Iestājās pilnīgs klusums. Marsieši bija sadrūzmējušies ap kosmonautiem vai arī sē­dēja uz galdiem, kuri bija dīvaini tukši un nebūt neliecināja par banketu. Vīru dzel­tenās acis mirdzēja, bet vaigos bija iegulu­šas dziļas ēnas. Tikai tagad kapteinis pama­nīja, ka šeit nav logu: gaisma, liekas, iespie­dās caur sienām. Telpai bija tikai vienas dur­vis. Viņš sarāvās. — Kaut kas neizprotams! Kur atrodas šī Tuierola? Vai Amerikas tu­vumā?

— Kas tā Amerika tāda ir?

— Jūs neesat dzirdējuši? Sakāt, ka esot no Zemes, bet nezināt Ameriku!

Misters Uuu saniknots piecēlās. — Zeme — tā ir jūra, bezgalīga jūra un vairāk nekas. Sauszemes tur nav. Es zinu, jo pats esmu no Zemes.

— Pagaidiet! — Kapteinis soli atkāpās. — Jūs taču izskatāties pēc īsta marsieša! Dzeltenas acis. Melnīgsnēja āda.

— Zeme — tie ir bezgalīgi džungļi, — mis Rrr pašapzinīgi paziņoja. — Es esmu no Orri, no sudraba civilizācijas zemes!

Kapteinis sāka vērties apkārt, ieskatīda­mies visos pēc kārtas — misterā Uuu, mis­terā Www, misterā Zzz, misterā Nnn, mis­terā Hhh un misterā Bbb. Tas ievēroja, ka viņu dzelteno acu zīlītes izplešas un sarau­jas, ka skatiens kļūst gan ass, gan aizplī­vurots. Kapteinis sāka drebēt. Beidzot viņš drūmi paraudzījās savējos.

— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē?

— Ko, ser?

— Šī nav nekāda svinīgā sagaidīšana, — kapteinis gurdi atbildēja. — Ne arī bankets. Viņi nav marsiešu valdības pārstāvji. Nedz mēs — kādi goda viesi. Paskatieties viņu acīs. Ieklausieties viņu runās!

Vīriem aizrāvās elpa. Iepletuši acis, viņi lēni aplaida skatienu neparastajai zālei.

— Tagad es saprotu, — kapteinis aizkapa balsī turpināja, — kādēļ viņi deva mums zī­mītes, sūtīdami arvien tālāk — cits pie cita, kamēr nonācām pie mistera Iii. Un tas pa­rādīja mums īsto vietu, iedodams pat atslēgu, ar ko atdarīt šīs durvis. Tā nu esam nokļu­vuši …

— Kur nokļuvuši, ser?

Kapteiņa pleci saguma. — Trako namā.

Bija nakts. Plašajā zālē, kuru vāji apgais­moja caurspīdīgajās sienās slēptie gaismas- ķermeņi, valdīja klusums. Visi .četri zemes dēli sēdēja ap koka galdu un, nokāruši gal­vas, klusi sačukstējās. Uz grīdas juku jukām gulēja vīrieši un sievietes. Tumšajos kaktos, dīvaini žestikulēdami, rēgojās vientuļi stāvi. Ik pēc pusstundas kāds no kapteiņa vīriem mēģināja atvērt sudraba durvis, taču veltīgi.

— Neko darīt, ser. Mēs esam pamatīgi iespundēti.

— Vai tiešām viņi tur mūs par jukušiem, ser?

— Jā gan. Tādēļ jau mūs uzņēma tik vēsi. Viņu acīs mēs esam tikai psihopāti, kādu šeit, liekas, nav mazums. — Viņš norādīja uz tumšajiem gulošajiem ķermeņiem. — Pa- ranoiķi — visi bez izņēmuma! Bet kā viņi mūs sagaidīja! Brīdi man šķita, — viņa ska­tiens iemirdzējās un atkal apdzisa, — ka beidzot mūs uzņem kā pienākas. Visi šie sa­jūsmas saucieni, gaviles un runas … Tobrīd tas bija aizkustinoši, vai ne?

— Cik ilgi viņi mūs šeit turēs, ser?

-— Kamēr pierādīsim, ka neesam vāj­prātīgi.

— Tas nebūs grūti.

— Cerēsim.

— Jūs, liekas, neesat visai pārliecināts, ser.

— Neesmu gan. Paskatieties uz šo kaktu.

Gabaliņu nost no citiem tumsā tupēja kāds vīrs. No viņa mutes šāvās zilas liesmas, iegūdamas mazas, kailas sievietes apveidus. Tā liegi peldēja kobalta gaismas dūmakā, kaut ko čukstēdama un dungodama pie sevis.

Kapteinis norādīja uz otru pusi. Tur stā­vēja sieviete, ar kuru notika dīvainas pār­vērtības. Vispirms viņa bija ieslēgta kris­tāla kolonā, tad pārveidojās par zelta sta­tuju, beidzot par pulētu ciedru spieķi un atkal par sievieti.

Visos naksnīgās zāles nostūros iemītnieki žonglēja ar violetām liesmu mēlēm, nemitīgi mainoties un pārveidojoties, jo nakts ir cie­šanu un pārvērtību laiks.

— Burvestība. Melnā māģija, — viens no vīriem nomurmināja.

— Nē, halucinācijas. Viņi iedveš mums savu neprātu, tā ka arī mēs redzam viņu halucinācijas. Telepātija. Pašiedvesma un telepātija.

— Un tas jūs uztrauc, ser?

— Protams. Ja halucinācijas kā mums, tā citiem šķiet tik reālas, ja tās ir tik pārlie­cinošas un ticamas, tad nav brīnums, ka viņi uzskata mūs par psihopātiem. Ja šis cilvēks var izpūst zilu liesmu tēlu un šī sie­viete — pārvērsties statujā, tad gluži da­biski, ka normāls marsietis uzskata kosmosa kuģi par mūsu fantāzijas augli.

Viņa vīri tumsā žēli nopūtās.

Visā plašajā zālē, uzliesmodamas un atkal izgaisdamas, plaiksnījās zilas uguntiņas. No gulošo vīriešu mutēm šāvās ārā sarkani smilšu dēmoni. Sievietes pārvērtās par glu­mām čūskām. Oda pēc zvēriem un rāpuļiem.

No rīta visi izskatījās normāli — moži un dzīvespriecīgi. Nemanīja ne liesmu, ne mošķu. Kapteinis ar saviem vīriem stāvēja pie sudraba durvīm, gaidīdams, kaut tās jo drīzāk atvērtos.

Misters Xxx ieradās pēc stundām četrām. Ienācis iekšā, pamāja ar roku un ieveda viņus savā nelielajā kabinetā, taču vīriem radās aizdomas, ka tas jau vairākas stundas vērojis viņus caur durvīm.