REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.

— Nezinu, nezinu, asaras pašas plūst. Man ir skumji, un es nezinu kādēļ, es raudu un nezinu kāpēc. Un tomēr raudu.

Viņa paslēpa seju rokās, pleci drebēja.

— Gan rīt viss būs pāri, — viņš noteica.

Viņa neskatījās uz vīru; viņas skatiens ka­vējās tuksnesīgajā klajumā un pie spožajām zvaigznēm, kas parādījās pie melnajām de­besīm; tālumā dzirdēja ceļamies vēju, gara­jos kanālos sāka virmot aukstais ūdens. Viņa aizvēra acis, visa drebēdama.

— Jā, — viņa teica. — Rīt viss būs pāri.

Akmens galerijās varēja redzēt nelielas cil­vēku grupas un bariņus, kas pamazām sa­plūda ar zilo kalnu ēnu. Zvaigznes un abi spožie Marsa mēneši lēja pār viņiem savu maigo gaismu. Aiz marmora amfiteātra tum­sas un tāluma segā tinās villas un mazas pil­sētiņas, nekustīgi gulēja dīķu sidrabainie ūdeņi, no apvāršņa līdz apvārsnim aizstiepās mirdzoši kanāli. Pār miermīlīgo, bezrūpīgo Marsu nolaidās vasaras vakars. Pa zaļā vīna kanāliem kā maigi bronzas ziedi slīdēja lai­vas. Mājokļos, kuru garās, bezgalīgās virte­nes kā rāmas čūskas aizlocījās kalnos, dīki sačukstēdamies savās vēsajās guļvietās, zvil­nēja mīlētāji. Pa lāpu apgaismotām alejām skrēja aizkavējušies bērni, turēdami rokās zelta zirnekļus, kas auda vieglai miglai līdzī­gus tīklus. Šur tur pie burbuļojošas, sidrabai­nas lavas galdiem vēl gatavoja vēlas vaka­riņas. Tajā Marsa pusē, kur valdīja nakts, brūnie marsieši ar dzeltenajām monētu acīm nesteidzīgi pulcējās neskaitāmos amfiteātros, no kuru skatuvēm kā ziedu smarža klusajā gaisā plūda maiga mūzika.

Uz vienas no šādām skatuvēm dziedāja sieviete.

Klausītāji sakustējās.

Viņa apklusa un pielika roku pie kakla. Tad pamāja ar galvu mūziķiem, un tie atsāka spēlēt.

Mūziķi spēlēja, un viņa dziedāja; šoreiz klausītāji aizturēja elpu un pastiepās uz priekšu, daži pārsteigumā piecēlās kājās. Šķita, it kā amfiteātrim būtu pieskārusies ziemeļa dvaša. Jo dziesma, kuru šī sieviete dziedāja, bija neparasta un biedējoša, un dī­vaina. Viņa mēģināja apturēt vārdus, kas plūda pār lūpām, bet tie turpināja skanēt:

Iet viņa burvīga kā nakts, No padebešiem starojot, Un viņas acu dzelmēs rakts Ir viss, ko gaisma, tumsa dod .. .*

Dziedātāja aizklāja ar rokām muti. Viņa bija apjukusi.

— Kas tie par vārdiem? — jautāja mūziķi.

— Kas tā par dziesmu?

— Kas tā par valodu?

Tiklīdz viņi iepūta savos zeltītajos ragos, atkal atskanēja dīvainā mūzika un lēni lidi­nājās virs klausītājiem, kas tagad skaļi saru­nājās un cēlās kājās.

— Kas tev noticis? — mūziķi cits citam jautāja.

— Kas tā par melodiju, ko tu spēlēji?

— Un kādu melodiju spēlēji tu pats?

Sieviete sāka raudāt un aizskrēja no ska­tuves. Publika devās projām no amfiteātra. Līdzīgi notikumi atgadījās daudzās satrau­kuma pilnās marsiešu pilsētās. Visus pār­ņēma stingums, it kā gaisā lidinātos baltas sniega pārslas.

Tumšajās alejās lāpu gaismā bērni dzie­dāja:

… tā ātri steidz iekšā, bet tukšs skapis priekšā, Un sunītim netiek nekas.

— Bērni! — atskanēja balsis. — Kas tas par pantiņu? Kur jūs to iemācījāties?

— Mums tas pēkšņi ne no šā, ne no tā ienāca prātā. Mēs nemaz nesaprotam, ko tas nozīmē.

Durvis aizcirtās. Ielas kļuva tukšas. Virs zilajiem kalniem iemirdzējās zaļa zvaigzne.

Vispāri tai Marsa pusei, kur valdīja nakts, mīlētāji pamodās, kad viņu iemīļotās sāka tumsā dūkt melodiju.

— Kas tā par dziesmu?

Neskaitāmās mājās sievietes nakts vidū uztrūkās ar kliedzienu. Tās vajadzēja mieri­nāt, bet asaras nemitējās plūst pār viņu vai­giem. — Guli nu, guli. Kas tev kaiš? Redzēji sapni?

— Rīt notiks kaut kas briesmīgs.

— Nekas nenotiks. Viss taču ir vislabā­kajā kārtībā.

Histēriskas elsas. — Tas nāk tuvāk, arvien tuvāk un tuvāk!

— Ar mums nekas nevar notikt. Guli nu, guli!

Marss pirms ausmas bija kluss, tik kluss ka vēsa, melna aka; kanālu ūdeņos spoguļojās zvaigznes, istabās elpa cilāja gulētāju krūtis, bērni dusēja saritinājušies, neizlaizdami no dūrītēm savus zirnekļus, mīlētāji — apskā­vušies; mēneši bija norietējuši, lāpas izde­gušas, akmens amfiteātri tukši.

Kaut kur tālumā pa vientuļu, tumšu ielu soļoja naktssargs un dungoja ļoti savādu dziesmu — tā bija vienīgā skaņa šajā pirms- ausmas stundā . . .

Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja.

Misis Ttt atgrūda tās vaļā. — Ko jums vajag?

— Jūs runājat angliski? — cilvēks, kas stāvēja pie durvīm, pārsteigumā izsaucās.

— Kā protu, tā runāju, — viņa atmeta.

— Vistīrākā angļu valoda!

Svešiniekam mugurā bija kaut kāda forma.

Viņam līdzās, degot nepacietībā, stāvēja vēl trīs smaidoši, dubļiem notriepušies vīri.

— Ko jūs gribat? — misis Ttt noprasīja.

— Tad tāda izskatās marsiete! — Cilvēks pasmaidīja. — Šis vārds jums, protams, ir svešs. To lieto uz Zemes. — Viņš pamāja uz biedru pusi. — Mēs esam no Zemes. Mani sauc Viljamss, kapteinis Viljamss. Nolaidā­mies uz Marsa pirms nepilnas stundas. Otrā ekspedīcija ir klāt! Bija arī Pirmā, taču ne­zinām, kas ar to noticis. Lai nu kā, bet mūsu mērķis sasniegts! Un jūs esat pirmā marsiete, kuru sastopam!

— Marsiete? — Viņa sarauca uzacis.

— Nu, citiem vārdiem sakot, Saules sistē­mas ceturtās planētas iemītniece. Vai ne tā?

— Ābeces gudrība, — viņa atcirta, noska­tīdama vīrus no galvas līdz kājām.

— Bet mēs… — viņš piespieda savu tuklo, sārto roku pie krūtīm, — … mēs esam no Zemes. Pareizi, zēni?

— Tieši tā, ser! — pārējie vienā balsī at­saucās.

— Šī planēta ir Tirra, — misis Ttt noteica,

— ja gribat saukt to īstajā vārdā.

— Tirra, Tirra. — Kapteinis smējās līdz asarām. — Tavu brlnum jauku nosaukumu! Bet sakiet, mana dārgā, — kā tas nākas, ka jūs tik lieliski runājat angliski?

— Es nerunāju, es domāju, — viņa noskal­dīja. — Telepātija. Sveiki! — Un aizcirta durvis.

Pēc brīža šis briesmīgais cilvēks klaudzi­nāja atkal.

— Kas tad vēl? — atrāvusi durvis, viņa ērcīgi noprasīja.

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stā­vēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. — Jūs laikam īsti nesapratāt…

— Ko? … — viņa pacēla balsi.

Viņš kā neticēdams blenza viņā. — Mēs esam no Zemes!

— Man nav laika, — viņa atrunājās.

— Jāsteidz pusdienas, un kur tad vēl tīrī­šana, šūšana un viss pārējais. Jums droši vien vajadzīgs misters Ttt. Viņš ir augšā, savā kabinetā.

— Jā, jā, — cilvēks no Zemes, mirkšķinā­dams acis, nedroši nomurmināja. — Tiešām, pasauciet, lūdzu, misteru Ttt.

— Viņš ir aizņemts. — Un atkal noblāk- šķēja durvis.

Šoreiz klauvējiens bija nepiedienīgi skaļš.

— Velns lai parauj! — kapteinis nošķen- dējās, tiklīdz durvis bija atkal atgrūstas vaļā. Viņa nepaguva ne attapties, kad viņš jau bija priekštelpā. — Kurš gan tā saņem viesus!

— Mana tīrā grīda! — viņa iespiedzās.

— Vienos dubļos! Vācieties ārā! Ja grib ienākt manā mājā, vispirms jānotīra apavi!

Cilvēks neziņā paraudzījās uz saviem dub­ļainajiem zābakiem.