REJS BREDBERIJS: MARSIEŠU HRONIKAS

— Lai nu šoreiz sīkumi paliek, — viņš beidzot noteica. — Tāds notikums! Manu­prāt, to vajag nosvinēt! — Viņš ilgi un cieši raudzījās sievietē, it kā mēģinādams viņu pārliecināt.

— Mani kristāla veģi! — viņa iesaucās.

— Ja tie jūsu dēļ būs pārcepuši, — nudien, zvelšu jums ar malkas pagali! — Misis Ttt aizsteidzās pārbaudīt nelielo, svelmaino ce­peškrāsni. Tad atgriezās sasarkusi un no­svīdusi. Viņa bija kalsna un žigla kā skudra, ar koši dzeltenām acīm, brūnu ādu un skarbu, metālisku balsi. — Uzgaidiet šeit. Pajautāšu, vai misters Ttt var atlicināt jums kādu brītiņu. Ko jūs īsti gribējāt no viņa?

Kapteinis izgrūda biezu lamu vārdu, it kā viņa būtu uzsitusi tam ar āmuru pa pirkstu. — Pasakiet viņam, ka esam no Zemes un ka tas vēl nekad nav pieredzēts.

— Kas nav pieredzēts? — Tad viņa at­meta ar roku. — Nu, vienalga. Tūlīt būšu atpakaļ. — Sieviete aizsteidzās, soļiem atbal­sojoties pa visu akmens māju.

Ārpusē zilgoja bezgalīgi plašās Marsa de­besis — tveicīgas un nekustīgas kā silta, dziļa jūra. No Marsa tuksneša kā no aizvēs­turiska lavas katla verda virmojoši tvaika mutuļi. Atslējies pret tuvējo pakalnu, stā­vēja neliels kosmosa kuģis. No tā uz akmens māju veda platu soļu pēdas.

Augšējā stāvā atskanēja ķildīgas balsis. Vīri priekštelpā saskatījās, nepacietīgi mīņā­damies un knibinādamies ap savām jostām. Augšā vīrieša balss kaut ko ķērca. Sievietes balss atbildēja. Tā pagāja stundas ceturksnis. Zemes dēli, nezinādami, ko iesākt, klimta apkārt pa priekštelpu un virtuvi.

— Uzsmēķēsim? — viens no viņiem ievai­cājās.

Kāds izvilka cigarešu paciņu, viņi sasmē- ķēja, domīgi pūzdami gaisā bālas dūmu strūkliņas. Tad saraustīja formas tērpus, sa­kārtoja apkaklītes. Balsis augšā vēl arvien burkšķēja un rūca. Kapteinis paskatījās pulkstenī.

— Divdesmit piecas minūtes, — viņš no­teica. — Jābrīnās, ko gan viņi tur tik ilgi spriež? — Tad piegāja pie loga un paraudzī­jās ārā.

— Karsta diena, — viens no vīriem iemi­nējās.

— Jā-a, — pusdienas tveices nogurdināts, novilka otrs. Balsis otrajā stāvā pieklusa un norima. Mājā kļuva kluss kā kapā. Vīri ne­dzirdēja neko citu kā vien savu elpu.

Tā pagāja vesela stunda.

•— Vai tik mūsu dēļ nav notikusi kāda ne­laime? — kapteinis sāka bažīties. Viņš pie­gāja pie viesistabas durvīm un ielūkojās iekšā.

Viesistabas vidū misis Ttt mierīgi laistīja puķes.

— Man jau šķita, ka esmu kaut ko aizmir­susi, — ieraugot kapteini, viņa iesaucās un iznāca virtuvē. — Piedodiet. — Viņa pa­sniedza tam kaut kādu zīmīti. — Misters Ttt ir stipri aizņemts, — viņa noteica un atkal pievērsās pusdienu gatavošanai. — Jums vispār nemaz nav vajadzīgs misters Ttt, bet gan misters Aaa, — viņa turpināja. — Ejiet ar šo zīmīti uz kaimiņu mājām pie zilā ka­nāla, un misters Aaa jums paskaidros, ko darīt.

— Mums tas nav jāskaidro, — kapteinis iebilda, atstiepdams biezās lūpas. — Mēs jau to zinām.

— Papīrs jums ir rokā, kas tad vēl vaja­dzīgs? — viņa bargi noprasīja, likdama no­prast, ka ar to pašu saruna izbeigta.

— Labi, — kapteinis negribīgi noteica.

Taču vēl arvien stāvēja, it kā cerēdams kaut ko sagaidīt. Kā bērns, kurš raugās tukšā ziemsvētku eglītē. — Labi, — viņš atkārtoja. — Ejam, zēni.

Visi četri izgāja ārā vasaras dienas tveicī­gajā klusumā.

Pēc pusstundas misters Aaa, kurš sēdēja savā bibliotēkā, sūkdams elektriskās liesmas no metāla kausa, izdzirdēja ārpusē svešas balsis, kas skanēja no akmens bruģa. Viņš izliecās pa logu un ieraudzīja četrus vienā­dās formās ģērbtus vīrus, kuri piemiegtām acīm vērās augšup.

— Vai jūs esat misters Aaa? — kapteinis sauca.

— Jā.

— Misters Ttt mūs sūtīja pie jums!

— Kādēļ? — misters Aaa noprasīja.

— Viņš pats bija aizņemts.

— Tad ta brīnums! — misters Aaa no­šņāca. — It kā man nebūtu nekā cita ko da­rīt, kā izklaidēt cilvēkus, ar kuriem viņam pašam nav laika noņemties.

— Šoreiz tas nav svarīgi, ser, — kapteinis attrauca.

— Man gan ir svarīgi! Šodien vēl tik daudz jāizlasa. Misters Ttt nekad nerēķinās ar citiem. Nav jau pirmā reize, kad man jā­cieš viņa dēļ. Nemaz neviciniet rokas, ser, gaidiet, kamēr beigšu. Esmu paradis, ka cil­vēki klausās, kad es runāju. Vai nu jūs uz­klausīsiet mani ar pienācīgo cieņu, vai es vispār nerunāšu ar jums.

Visi četri, nepacietīgi mīņādamies, mutes atpletuši klausījās, līdz kapteinim deniņos pietūka vēnas un acīs uz brīdi saskrēja asaras.

— Nu, kā jums liekas, — misters Aaa tur­pināja sprediķot, — vai mistera Ttt uzve­dība nav nosodāma?

Vīri blenza augšup cauri tveicīgajai dū­makai. — Mēs esam no Zemes! — kapteinis atsāka.

— Manuprāt, viņš rīkojies ārkārtīgi neso­līdi, — misters Aaa nerimās.

— Kosmosa kuģis. Mēs atlidojām raķetē. Rau, kur tā stāv!

— Un nav jau pirmā reize, kad viņš tā izrīkojas.

— Cauri kosmosam — no Zemes!

— Derētu piezvanīt un nostrostēt viņu.

— Visi četri, es un šie trīs komandas lo­cekļi.

— Nudien piezvanīšu, tūliņ pat!

— Zeme. Raķete. Cilvēki. Lidojums. Kosmoss.

— Piezvanīšu un likšu viņam trūkties! — misters Aaa izsaucās un nozuda no loga kā lelle no skatuves. Kaut kādā dīvainā ierīcē vai aparātā labu laiku bija dzirdama nikna lamāšanās.

Lejā kapteinis ar saviem vīriem ilgu pilnu skatienu paraudzījās atpakaļ, kur pakalnā slējās viņu lieliskā raķete — tik slaika, glezna un izskatīga.

Pēc brīža misters Aaa atkal parādījās logā, uzvaroši rēkdams:

— Es izsaucu viņu uz dueli! Ļautiņi mī­ļie — uz dueli!

— Mister Aaa… — kapteinis pacietīgi atsāka.

— Pataisīšu viņu uz vietas aukstu, vai dzirdat!

— Mister Aaa, lūdzu, uzklausiet mani! Mēs esam nolidojuši sešdesmit miljonu jūdžu.

Misters Aaa pirmo reizi vērīgāk ieskatī­jās kapteinī. — Pag, pag, kā jūs sacījāt? No kurienes?

Kapteinis plati pasmaidīja, atsegdams baltu zobu rindu.

— Beidzot! — viņš pačukstēja savējiem. Bet misteram Aaa uzsauca:

— Sešdesmit miljonu jūdžu. No Zemes!

Misters Aaa nožāvājās.

— Šajā gada laikā nebūs vairāk par piec­desmit miljoniem. — Viņš paņēma kaut kādu atbaidošu ieroci. — Nu, tagad man jāiet… Pievāciet savu muļķīgo zīmīti, — lai gan ne­tieku gudrs, kāds jums no tās labums, — slā- jiet pāri pakalnam uz Iopr pilsētiņu un iz­stāstiet to visu misteram Iii. Viņš ir tieši tas, kurš jums vajadzīgs. Nevis šis idiots misters Ttt, tas no maniem nagiem dzīvs vairs neiz­spruks. Un nevis es, jo jūs neietilpstat manā specialitātē.

— Specialitātē! — kapteinis novaidējās. — Vai tad vajadzīga kaut kāda īpaša specia­litāte, lai uzņemtu viesus no Zemes!

— Nerunājiet muļķības, — tas ir katram skaidrs! — Misters Aaa metās lejā pa kāp­nēm. — Visu labu! — Un aizvirpuļoja pa bruģēto ceļu kā saniknots vilciņš.

Gluži satriekti visi četri ceļotāji palika stā­vam. Beidzot kapteinis sacīja:

— Gan jau atradīsim kādu, kurš mūs uz­klausīs.

— Varbūt mums doties projām un v pēc kāda laika atgriezties, — viens no vīriem sadrūvējies ierosināja. — Aizlaisties un no­sēsties no jauna. Dot viņiem laiku sagatavo­ties uzņemšanai.

— Nav slikta ideja, — kapteinis gurdi no­murmināja.