REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

Здесь есть возможность читать онлайн «REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1967, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Космическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

MARSIEŠU HRONIKAS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «MARSIEŠU HRONIKAS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARSIEŠU HRONIKAS
REJS BREDBERIJS
MĀKSLINIECE MĀRA RIKMANE
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967
R. Brcdberijs MARSIEŠU HRONIKAS
Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elcte. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore A. Āva. Nodota salikšanai 1966. g. 24. augusta. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 24. janvāri. Papīra formāts 70X90/32. 10,5 fiz. iespiedi.; 12,29 uzsk. iespiedi.; 9,25 izdevu. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā

MARSIEŠU HRONIKAS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «MARSIEŠU HRONIKAS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tu atkal sapņoji, — viņš sacīja. — Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.

— Gan jau būs labi.

— Tu pa miegam daudz runāji.

— Tiešām? — Viņa pietrūkās sēdus.

Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pe­lēcīgā krēslā.

— Par ko tu sapņoji?

Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atce­rētos. — Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņš sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.

Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Izšļā­cās silta, kūpoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un tā visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— Iii!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

- Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas notika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111… — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— 111!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

— Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas nolika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111.. . — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

•— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. Nožēloju, ka tā iznāca. Vaja­dzēs kādu bridi atlaisties . ..

— Tu biji tik satraukts.

— Viss pārgājis. Jūtos labi. — Viņš izpūta elpu. — Aizmirsīsim šo ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstīšu anekdoti, un par no­tikušo vairs ne vārda.

— Tas taču bija tikai sapnis.

— Nu protams. — Viņš automātiski no­skūpstīja viņas vaigu. — Tikai sapnis.

Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.

— Uz pilsētu nebrauksi? — Illa jautāja.

— Uz pilsētu? — Viņš tikko jaušami sa­rauca uzacis.

— Šajā dienā taču tu vienmēr brauc. — Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalku­šās, dzeltenās mutes.

Viņš aizvēra grāmatu. — Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.

— Ak tā. — Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. — Es drīz būšu atpakaļ.

— Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?

Illa jau bija durvīs. — Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .

— Šodien?

— Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.

— Zaļajā ielejā, vai ne?

— Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu … — Viņa bija nevaļīga.

— Piedod, lūdzu, piedod! — viņš sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. — Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpus­dienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.

— Doktoru Nlle? — Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.

Viņš satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka at­pakaļ. — Jā.

— Bet Pao . . .

— Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.

— Tikai uz brītiņu . . .

— Nē, Illa.

— Nē?

Viņš pakratīja galvu. — Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai iele­jai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «MARSIEŠU HRONIKAS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «MARSIEŠU HRONIKAS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
REJS BREDBERIJS
Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS
REJS BREDBERIJS
Отзывы о книге «MARSIEŠU HRONIKAS»

Обсуждение, отзывы о книге «MARSIEŠU HRONIKAS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x