REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

— Tu atkal sapņoji, — viņš sacīja. — Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.

— Gan jau būs labi.

— Tu pa miegam daudz runāji.

— Tiešām? — Viņa pietrūkās sēdus.

Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pe­lēcīgā krēslā.

— Par ko tu sapņoji?

Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atce­rētos. — Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņš sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.

Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Izšļā­cās silta, kūpoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un tā visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— Iii!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

- Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas notika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111… — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— 111!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

— Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas nolika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111.. . — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

•— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. Nožēloju, ka tā iznāca. Vaja­dzēs kādu bridi atlaisties . ..

— Tu biji tik satraukts.

— Viss pārgājis. Jūtos labi. — Viņš izpūta elpu. — Aizmirsīsim šo ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstīšu anekdoti, un par no­tikušo vairs ne vārda.

— Tas taču bija tikai sapnis.

— Nu protams. — Viņš automātiski no­skūpstīja viņas vaigu. — Tikai sapnis.

Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.

— Uz pilsētu nebrauksi? — Illa jautāja.

— Uz pilsētu? — Viņš tikko jaušami sa­rauca uzacis.

— Šajā dienā taču tu vienmēr brauc. — Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalku­šās, dzeltenās mutes.

Viņš aizvēra grāmatu. — Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.

— Ak tā. — Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. — Es drīz būšu atpakaļ.

— Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?

Illa jau bija durvīs. — Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .

— Šodien?

— Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.

— Zaļajā ielejā, vai ne?

— Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu … — Viņa bija nevaļīga.

— Piedod, lūdzu, piedod! — viņš sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. — Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpus­dienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.

— Doktoru Nlle? — Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.

Viņš satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka at­pakaļ. — Jā.

— Bet Pao . . .

— Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.

— Tikai uz brītiņu . . .

— Nē, Illa.

— Nē?

Viņš pakratīja galvu. — Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai iele­jai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?