REJS BREDBERIJS: MARSIEŠU HRONIKAS

Viņa neatbildēja. Viņai gribējās izrauties un skriet. Gribējās skaļi kliegt. Taču viņa palika sēžam krēslā un lēni kustināja pirk­stus, vērdamās tajos ar stingu skatienu kā slazdā noķerts zvēriņš.

— Illa, — viņš nomurmināja. — Tu pa­liksi mājās, vai ne?

— Jā, — viņa pēc laba brīža atbildēja. — Palikšu.

— Visu pēcpusdienu?

— Visu pēcpusdienu, — viņa neskanīgi atbildēja.

Laiks gāja, bet doktors Nlle nerādījās. II- las vīrs nelikās par to sevišķi pārsteigts. Kad bija jau pavisam vēls, viņš kaut ko norūca, piegāja pie sienas skapja un izņēma no turie­nes briesmīgu ieroci — garu iedzeltenu ci­lindru ar plēšām un gaili vienā galā. Viņš pagriezās. Viņa seju sedza neizteiksmīga sudrabaina metāla maska; maska, kuru viņš valkāja tad, kad gribēja noslēpt no citiem savas izjūtas. Maska teicami piekļāvās viņa iekritušajiem vaigiem, zodam un pierei. Maska mirgoja, un viņš grozīja rokās bries­mīgo ieroci. Tas vienmērīgi dūca — tā, kā dūc kukaiņi. Kad nospieda gaili, no tā spin- dzēdams izšāvās vesels mākonis zeltainu bišu. Briesmīgas, zeltainas bites, kas iedūra savu indīgo dzeloni un pēc tam nedzīvas pa­lika guļam kā sēklas smiltīs.

— Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja.

— Ko? — Viņš bija pielicis ausi pie plē­šām un klausījās draudīgajā dūkoņā. — Ja doktors Nlle nevar atnākt laikā, prātā nenāk viņu gaidīt. Došos drusku pamedīt. Es ne­būšu ilgi. Bet tu paliec mājā un nekur neej. Skaidrs? — Maska sudrabaini mirgoja.

— Labi.

— Un saki doktoram Nlle, ka drīz atgrie­zīšos. Tikai mazliet pamedīšu.

Trīsstūrainās durvis aizvērās. Soļi aizdu- nēja lejup pa kalnu.

Illa noskatījās, kā vīrs aizsoļo, saules ap­mirdzēts, un pamazām izzūd skatienam. Tad viņa atkal ķērās pie saviem pienākumiem: kaisīja magnētiskos putekļus un ievāca aug­ļus, kas bija ienākušies uz kristāla sienām. Viņa strādāja enerģiski un raiti, taču brī­žiem uzmācās savāds stingums, un viņa ne­apzinīgi dungoja dīvaino, neaizmirstamo dziesmu un caur kristāla kolonām vērās de­besīs.

Viņa sastinga un, elpu aizturējusi, gaidīja.

Tas tuvojās.

Kuru katru brīdi tam bija jānotiek.

Bija tāda sajūta, kā pērkona negaisam tu­vojoties — gaidpilns klusums, un tad tikko jūtami mainās atmosfēras spiediens, jo zemi kā ēna, kā dūmaka apņem negaisa elpa. Au­sīs sāk zvanīt, un tu it kā sastingsti tuvojo­šās vētras gaidās. Tad tu sāc drebēt. Debe­sis kļūst plankumainas un maina krāsu, mā­koņi sabiezē, kalni lāsmo kā metāls. Puķes būros izdveš vieglas nopūtas, it kā brīdinā­damas. Kāda neredzama roka viegli pieska­ras taviem matiem. Kaut kur mājas iekšienē dziedošais pulkstenis klusītiņām skandē: «Laiks, laiks, laiks …», bet tā balss nav ska­ļāka par ūdens pilienu pakšķēšanu uz samta drānas.

Un tad vētra ir klāt. Žilbinošam uzliesmo­jumam seko visu aprijoša melna lietus gāze un vareni dārdieni, kas uz mūžīgiem laikiem sagrābj visu savā varā.

Tā bija arī tagad. Tuvojās vētra, kaut gan debesis bija skaidras. Ik brīdi varēja uzlies­mot zibens, lai gan virs galvas nebija ne mākoņa.

Illa klaiņoja pa vasaras mierā snaudošo māju. Tūlīt, tūlīt debesis pāršķels zibens, no- grandēs pērkons, uzmutuļos dūmi, tad iestā­sies klusums, uz takas būs dzirdami soļi, kāds viegli pieklauvēs pie kristāla durvīm, un viņa skriešus skries tās atdarīt.. .

«Neprātīgā Illa,» viņa pati sevi rāja. «Ko tu savā dīkajā prātā vēl neizdomāsi!»

Un tad tas notika.

Uzvēdīja karsts gaiss, it kā garām būtu pa- šāvusies milzīga liesma. Kaut kas aizšalca un nobrāzmoja. Pie debesīm nomirgoja me­tāls.

Illa iekliedzās.

Izskrējusi cauri kolonādei, viņa plaši at­rāva durvis. Viņas priekšā pletās kalni. Nekā cita tur vairs nebija.

Viņa jau gribēja mesties lejup pa nogāzi, taču savaldījās. Viņai jāpaliek šeit, viņa ne­drīkst nekur iet. Drīz ieradīsies doktors, un vīrs dusmosies, ja viņa būs aizskrējusi.

Strauji elpodama, ar izstieptu roku viņa stāvēja durvīs un gaidīja.

Viņa raudzījās uz Zaļās ielejas pusi, līdz nogura acis, bet tur nekas nebija saskatāms.

«Auša gatavā!» Viņa iegāja mājā. «Ko tu vēl neizdomāsi! Tas bija tikai kāds putns, lapa, vējš vai zivis kanālā. Apsēdies. Nomie­rinies.»

Viņa apsēdās.

Atskanēja šāviens.

Skarbi un skaidri tur ierunājās briesmīgais kukaiņu ierocis.

Viņa sarāvās, to dzirdot.

Skaņa nāca no liela tāluma. Viens vienīgs šāviens. 2iglo, dūcošo bišu tālā sanoņa. Viens šāviens. Un tad vēl otrs — precīzs, salts un tāls.

Viņa atkal sarāvās un, pati nezinādama, kāpēc, pielēca kājās; pār lūpām izlauzās kliedzieni, negribēdami rimties. Kā bez prāta viņa metās cauri mājai un vēlreiz atrāva durvis.

Tālumā noklusa atbalsis, lidodamas arvien tālāk un tālāk.

Klusums.

Labu brīdi viņa nobālusi stāvēja pagalma vidū.

Tad lēni, ar nokārtu galvu klīda pa kolo­nām rotātajām istabām, aizskardama te vienu, te otru lietu. Beidzot trīcošām lūpām viņa apsēdās vīna istabā, kur pamazām sa­biezēja krēsla, un gaidīja. Tad paņēma dzin­tara glāzi un sāka to spodrināt ar savas šal­les malu.

Un, lūk, tālumā uz oļiem un šķembām iečirkstējās soļi.

Viņa piecēlās un stāvēja klusās istabas vidū. Glāze izslīdēja no pirkstiem un sašķīda uz grīdas.

Soļu troksnis aiz durvīm pieklusa.

Vai runāt? Vai saukt: «Nāciet iekšā, ak, lūdzu," nāciet iekšā»?

Viņa paspēra dažus soļus.

Nācējs kāpa augšup pa lieveni. Roka taus­tījās gar durvju rokturi.

Viņa uzsmaidīja durvīm.

Tās atdarījās. Smaids sasala uz viņas lūpām.

Tur stāvēja viņas vīrs. Sudrabotā maska nespodri mirgoja.

Viņš ienāca istabā un mirkli paskatījās uz viņu. Tad ar asu kustību atrāva ieroča plē­šas, izkratīja no turienes divas beigtas bites, noskatījās, kā tās pakšķēdamas nokrīt uz grīdas, un tad samina ar kāju; pēc tam ie­slēja tukšo ieroci istabas kaktā. Illa pa to laiku jau kuro reizi nesekmīgi mēģināja sa­vākt saplīsušās glāzes drumslas.

— Ko tu darīji? — viņa jautāja.

— Neko. — Uzgriezis viņai muguru, viņš ņēma nost masku.

— Bet šāvieni … es dzirdēju, ka tu izšāvi. Divas reizes.

— Drusku pamedīju. Kādreiz uznāk tāda vēlēšanās. Vai doktors Nlle atnāca?

— Nē.

— Pag, pag! — Pretīgā knipja skaņa lika viņai sarauties. — Tikai tagad es sāku atce­rēties. Viņš taču solījās atnākt pie mums rīt pēc pusdienas. Kā es varēju to aizmirst!

Viņi piesēdās pie galda. Illa raudzījās uz ēdienu, bet neaizskāra to. — Kāpēc tu

neēd? — viņš jautāja, mezdams gaļu burbu­ļojošā lavā un neskatīdamies uz sievu.

— Nezinu. Neesmu izsalkusi, — viņa at­bildēja.

— Kāpēc ne?

— Pati nezinu. Vienkārši nav apetītes.

Cēlās vējš, saule rietēja. Istaba pēkšņi

šķita maza un auksta.

— Es visu laiku pūlos atcerēties, — viņa sacīja, sēdēdama klusajā istabā iepretim sa­vam saltajam, staltajam, zeltacainajam vīram.

— Ko tad? — Viņš lēni sūca vīnu.

— To dziesmu. To brīnišķi skaisto dziesmu. — Aizvērusi acis, viņa dungoja melodiju, taču tā nebija īstā. — Esmu to aiz­mirsusi. Bet es nevēlos to aizmirst. Gribu to uz visiem laikiem paturēt prātā. — Viņa māja līdzi ar roku, it kā ritms varētu palī­dzēt atcerēties melodiju. Tad atslīga krēslā. — Nevaru atcerēties. — Viņa sāka raudāt.