REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS

— Vēl viens muļķīgs vārds.

— Un viņš teica: «Mēs esam no pilsētas, kas atrodas uz Zemes; tā sauc mūsu pla­nētu,» — turpināja misis K. — Tieši tā viņš teica — Zeme. Un runāja viņš kādā citā va­lodā. Tomēr es visu sapratu. Ar prātu. Tā droši vien bija telepātija.

Misters K. pagriezās, lai ietu. Sievas balss viņu apstādināja. — 111! — viņa klusi teica. — Vai tu nekad neesi domājis par to, ka uz trešās planētas varētu būt cilvēki?

— Dzīvība uz trešās planētas nav iespējama, — misters K. pacietīgi skaidroja. — Mūsu zinātnieki apgalvo, ka tās atmosfērā ir pārāk daudz skābekļa.

— Bet vai nebūtu lieliski, ja tur dzīvota cilvēki? Un atceļotu šurpu cauri kosmosam kaut kādā kuģī?

— Tu taču zini, Illa, kā es neciešu šādu sentimentālu sapņošanu. Labāk ķersimies pie darba.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad, klaiņo­dama starp kolonām, ap kurām čabināja lie­tutiņš, viņa sāka dziedāt šo dziesmu. Viņa to atkārtoja vēl un vēlreiz.

— Kas tā par dziesmu? — beidzot nopra­sīja viņas vīrs, apsēzdamies pie uguns galda.

— Nezinu. — Pati par sevi pārsteigta, viņa pacēla acis. Tad, kā neticēdama, pielika plaukstu pie mutes. Saule rietēja. Līdz ar dziestošo gaismu māja aizvērās kā milzu puķe. Starp kolonām vilka vējš; uz uguns galda burbuļoja sudrabotas lavas ezeriņš. Vējš glāstīja viņas rūsganos matus un klusi dziedāja ausīs. Viņa nekustīgi vērās jūras dibena dzeltenīgajos tālumos, it kā atcerēda­mās kaut ko, un viņas dzeltenās acis bija maigas un valgas.

Skurbini ar saviem skatiem Manējos solījums būs.

Viņa dziedāja klusi, lēni, maigi.

Skūpstu ja kausā liesi, Vienaldzīgs vīns man kļūs. [1]

Tad viņa, acis aizvērusi, dungoja melodiju un vieglītiņām šūpoja vējā rokas. Pēc tam apklusa.

Dziesma bija ļoti skaista.

— Pirmo reizi dzirdu šo melodiju. Vai tu pati to sacerēji? —■ viņš taujāja, pētoši viņā skatīdamies.

— Nē. Jā. Nē, es patiešām nezinu. — Viņa bija ļoti apmulsusi. — Es pat nesaprotu vār­dus, tie ir kādā citā valodā.

— Kādā valodā?

Viņa automātiski meta gaļas gabaliņus kū­sājošā lavā. — Es nezinu. — Pēc brīža gaļa bija gatava, viņa to izvilka ārā un pasniedza uz šķīvja vīram. — Es droši vien būšu to visu izdomājusi. Pati nezinu, kāpēc.

Viņš neatbildēja. Tikai noskatījās, kā viņa iegremdē gaļas gabaliņus šņācošajā uguns atvarā. Saule bija norietējusi. Soli pa solim telpā zagās nakts, kā tumšs vīns piepildī­dama istabu līdz pat griestiem, aprīdama ko­lonas un viņus abus. Vienīgi sudrabotās la­vas atblāzma apgaismoja sejas.

Viņa atkal dungoja dīvaino dziesmu.

Viņš strauji piecēlās no krēsla un sadus­mots atstāja istabu.

Vēlāk viņš viens pats pabeidza ēst vaka­riņas.

Piecēlies viņš izstaipījās, paskatījās sievā un žāvādamies ierosināja: — Aizlidosim šo­vakar ar ugunsputniem uz pilsētu un izklai­dēsimies.

— Vai tu runā nopietni? — viņa jautāja.

— Vai esi vesels?

— Kas gan tur tik dīvains?

— Mēs jau sešus mēnešus nekur neesam bijuši.

— Man šķiet, ka tā nav slikta ideja.

— Kopš kura laika tu esi tik gādīgs?

— Nerunā tā, — viņš īgni atteica. — Vai tu gribi braukt, vai negribi?

Viņa paskatījās ārā uz pelēcīgo tuksnesi. Patlaban lēca divi balti mēneši. Gar kājām skalojās vēsa ūdens strāva. Viņas augumu kratīja viegli drebuļi. Viņai tik ļoti gribējās palikt te mierīgi sēžam, nerunāt un nekustē­ties, līdz notiktu tas, ko viņa gaidīja visu dienu, tas neiespējamais, kas tomēr varēja notikt. Ausīs atkal ieskanējās melodija.

— Es…

— Tas tev nāks par labu, — viņš mudi­nāja. — Brauksim.

— Esmu nogurusi, — viņa atbildēja.

— Kādu citu vakaru.

— Te ir tava šalle. — Viņš pasniedza sie­vai flakonu. — Mēs mēnešiem nekur neesam bijuši.

— Ja neskaita tavus braucienus uz Ksi- sitiju divas reizes nedēļā. — Viņa izvairījās no vīra skatiena.

— Darīšanas, — viņš noteica.

— Ak tā? — viņa klusi nomurmināja.

No flakona izlija šķidrums, pārvērtās zilā migliņā un virmodams apvijās viņai ap kaklu.

Gailēdami kā nokaitētas ogles, uz vēsajām, gludajām smiltīm gaidīja ugunsputni. Bal­tais baldahīns, kas ar neskaitāmām zaļām lentēm bija piesiets pie ugunsputniem, pie­pūtās kā buras un viegli plandījās vakara vējā.

Illa atgulas zem baldahīna, un, paklausī­dami viņas vīra pavēlei, putni kā liesmas pacēlās pret naksnīgajām debesīm. Lentes sa­vilkās, baldahīns pacēlās. Smiltis iekaucās un palika zem viņiem. Cits pēc cita garām slīdēja zilie kalni, un viņu māja ar lietus kolonām, puķu būriem, dziedošām grāmatām un grīdām, pār kurām plūda čalojošas strau­mes, jau bija tālu aiz muguras. Illa neska­tījās uz vīru. Viņa dzirdēja, kā viņš skubina putnus, kas līdzīgi ugunīgu dzirksteļu spie­tam cēlās arvien augstāk un pret debesīm izskatījās kā zeltaini sārts raķetes zieds, aiz kura kā ziedlapiņa vējā plīvoja baldahīns.

Viņa neskatījās uz senajām, izmirušajām, šaha galdiņam līdzīgajām pilsētām, kurām viņi lidoja pāri, neskatījās arī uz vecajiem kanāliem, kurus pildīja tukšums un sapņi. Kā mēness ēna, kā liesmojoša lāpa viņi slīdēja garām izžuvušām upēm un ezeriem.

Viņa raudzījās tikai debesīs.

Vīrs kaut ko teica.

Viņa raudzījās debesīs.

— Vai tu dzirdi, ko tev saku?

— Ko?

Viņš nopūtās. — Tu varētu būt uzmanī­gāka.

— Biju aizdomājusies.

— Neesmu manījis, ka tu būtu dabas mī­ļotāja, bet debesīs tu šovakar skaties kā ap­māta, — viņš teica.

— Tās ir ļoti skaistas.

— Es prātoju, — viņš lēni turpināja, — ka šovakar vajadzētu piezvanīt Hallēm. Jāap­runājas ar viņu, varbūt mēs varam uz kādu laiciņu — teiksim, uz nedēļu, ne vairāk — aizbraukt uz Zilajiem kalniem. Nebūtu slikti, vai ne?

— Uz Zilajiem kalniem? — Satverdama ar roku baldahīna malu, viņa strauji pagriezās.

— Tas man tikai tā ienāca prātā.

— Kad tu gribi braukt? — viņa satraukti jautāja.

— Mēs varētu doties ceļā rīt no rīta. Tu jau zini: kurš putniņš agri ceļas … un tā tālāk, — viņš uzsvērti nevērīgi teica.

— Bet tik agri mēs nekad uz turieni ne­esam braukuši!

— Nu tad šogad pamēģināsim … — Viņš smaidīja. — Atpūta mierā un klusumā. Tā mums abiem noderēs. Tu jau saproti. Tu taču neesi ieplānojusi neko citu? Tātad brauksim?

Viņa ievilka elpu, brīdi vilcinājās un tad teica: — Nē.

— Ko? — Viņa sauciens izbiedēja putnus. Baldahīns strauji parāvās uz priekšu.

— Nē, — viņa apņēmīgi atkārtoja. — Esmu izlēmusi. Es nebraukšu.

Viņš paraudzījās sievā. Iestājās klusums. Viņa aizgriezās.

Putni lidoja talak — desmit tūkstoši plīvo­jošu, vēja nestu liesmu.

Uzlēcošā saule, iespīdēdama caur kristāla kolonām, izklīdināja miglu, uz kuras atdusē­jās Illa. Visu nakti viņa bija karājusies gaisā, balstīdamās uz mīksta miglas paklāja, kas izlija no sienām, tiklīdz viņa atlaidās at­pūsties. Visu nakti viņu bija nesusi šī klusā upe kā vilnis laivu. Tagad dūmaka izklīda, migla sēdās arvien zemāk, izmezdama viņu nomoda krastā.

Viņa atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies vīrs. Izskatījās tā, it kā viņš jau stundām ilgi būtu tur stāvējis un vērojis viņu. Pati nezinādama kāpēc, viņa nespēja paskatīties viņam acīs.