Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Rejs Bredberijs

PIENEŅU vĪns

Volteram A. Bredberijam — ne tēvocim, ne ari brālēnam, bet izdevējam un draugam

Rīts bija kluss, tumsas apņemtā pilsēta mierīgi dusēja. Gaisā strāvoja vasaras elpa, vējš bija glās- maini maigs un zemes dvaša mierīga, silta un rāma. Tik vien bija kā jāpieceļas un jāizliecas ārā pa logu, lai īsti izjustu, ka ar šo brīdi patiešām sākas brīve un dzīve, ka pienācis pirmais vasaras rīts.

Divpadsmit gadu vecais Duglass Spouldings, tikko kā atvēris acis, lāvās vasaras rītausmas šūpām. Viņš gulēja torņa istabiņā, kas pacēlās pāri visai pilsētai, un, peldot gaisā jūnija vējā, sajuta sevī maģisku spēku. Naktī, kad koki saplūda kopā, viņš pārlaida skatienu kā bākas staru pār šalcošo gobu, kļavu un ozolu jūru. Bet tagad…

— Pasaulīt, — Duglass čukstēja.

Priekšā visa vasara, gara virtene dienu, kas nemaz nebija saskaitāmas. Viņš redzēja savas rokas kā die­vam Šivam steidzot visu satvert un gūt, raut per­sikus, skābus ābolus un naktsmelnas plūmes. Viņš

dzīvos pa mežu, krūmu un upju valstību. Ar prieku drebināsies sarmotā ledus nama durvīs. Un vēl jo labprātāk cepināsies līdz ar desmit tūkstošiem cāļu vecāsmātes virtuvē.

Bet tagad — pie darba!

Reizi nedēļā viņam atļāva atstāt tēti, māmiņu un brālīti Tomu guļam mazajā namiņā tepat līdzās un jozt šurpu uz vectēva torni augšā pa tumšajām vītņu kāpnēm, lai pārnakšņotu šai burvju mītnē starp pēr- koņiem un nakts vīzijām, bet rītos, pirms sākās piena pudeļu dzilkstošā klinkstēšana, viņš ķērās pie maģiska rituāla.

Stāvot tumsā pie atvērta loga, viņš dziļi ievilka un izpūta elpu.

Ielu laternas pēkšņi nodzisa kā melnā tortē iespraustas sveces. Vēl un vēlreiz viņš izpūta elpu, un debesīs sāka bālēt zvaigznes.

Duglass pasmaidīja. Tad pacēla pirkstu.

Tur un, lūk, tur. Bet tagad šeit un šeit…

Rīta krēslā uzdzirkstīja dzelteni kvadrātiņi — šur tur sāka mirkšķināt māju logi, un tad pēkšņi uz mos- tošās zemes tālumā uzspridza vesels pudurksnis.

— Pavēlu visiem nožāvāties! Visiem piecelties!

Lielā māja lejā sāka atdzīvoties.

— Vectēv, izņem zobus no glāzes! — Duglass brī­tiņu nogaidīja. — Vecmāmiņ un vecvecmāmiņ, sāciet cept pankūkas!

Vējš iznēsāja pa gaiteņiem ceptas mīklas kairo smaržu, kas rosīja no miega viesos atbraukušās krustmātes, tēvočus, māsīcas un brālēnus.

— Mosties, Veco Ļaužu iela! Mis Lūmisa, pulk­vedi Frīlej, misis Bentlija! Noklepojieties, slienieties augšā, iedzeriet tabletes, sāciet kustēties! Mister Džo- nas, jūdziet zirgu, kāpiet ratos un brauciet vākt lūžņus!

Drūmās savrupmājas viņpus aizas atvēra draudī­gas pūķa acis. Drīz vien rītausmas ielās izslīdēs elek­triskā Zaļā mašīna ar divām večiņām, kuras pamās katram ceļā sastaptam sunim.

— Mister Triden, steigšus uz depo! — Un drīz vien, šķildams zilas, kvēlošas dzirkstis, pa bruģēto ieliņu upēm aizpeldēs tramvajs.

— Džon Haf, Čārlij Vudmen, vai esat kārtībā? — Duglass čukstus jautāja Bērnu ielai. — Vai kār­tībā? — viņš vaicāja beisbola bumbām, kas slapjas mirka rasotos mauriņos, un virvju šūpolēm, kuras tukšas karājās kokos.

— Māmiņ, tēt, Tom, celieties augšā!

Klusi notirkšķēja modinātāji. Dobji nosita tiesas nama pulkstenis. No kokiem kā viņa rokas pasviesta riekša dziedādams uzspurdza putnu bars. It kā vadot orķestri, Duglass pastiepa roku pret austrumiem.

Uzlēca saule.

Duglass kā pats visuvarenais burvis smaidot salika rokas uz krūtīm. Jā, ser, viņš domās teica, tiklīdz es pavēlu, visi lec kājās, visi sarosās. Šīs būs lieliskas brīvdienas.

Viņš uzsita knipi.

Atvērās māju durvis, iznāca cilvēki.

Sākās 1928. gada vasara.

No rīta, šķērsodams mauriņu, Duglass Spouldings ar seju pārrāva zirnekļa tīklu. Neredzams diedziņš skāra viņa pieri un klusi pārtrūka. No šī sīkā atgadī­juma viņš saprata, ka diena būs neparasta. Un bija arī, jo tēvs viņu un desmitgadīgo brālīti Tomu veda ar mašīnu laukā no pilsētas, pa ceļam stāstot, ka rei­zēm ir dienas, kas sastāv no vienas vienīgas smaržas, tā ka pasauli pa vienu nāsi var ievilkt, pa otru iz­elpot. Citas atkal ir tādas, viņš turpināja, kad skaidri var dzirdēt, kā Visums dun un san. Citas dienas var izgaršot, bet citas aptaustīt. Un ir arī tādas, kad izjū­tams viss. Piemēram, šī diena smaržo tā, viņš pamā­dams sacīja, it kā pa nakti tur, aiz tiem pakalniem, būtu izaudzis pasakains augļu dārzs, kas piepilda visu, cik tālu sniedz acs, ar spirgtu, tīkamu svai­gumu. Gaiss smaržo pēc lietus, lai gan pie debesīm nav ne mazākā mākonīša. Šķiet, tūlīt pat mežā kāds iesmiesies, taču pagaidām viss ir klusu …

Duglass vēroja garāmslīdošos laukus. Kur te var smaržot pēc dārziem vai lietus, ja nav ne ābeju, ne arī mākoņu, viņš nodomāja. Un par to smējēju meža biezoknī…

Un tomēr — Duglass nodrebinājās —, ej nu sazini, kāpēc, bet šī diena tiešām ir neparasta.

Automašīna apstājās klusā meža vidū.

— Ei, puikas, izbeidziet!

Viņi bija sākuši grūstīties elkoņiem.

— Jā, ser.

Viņi izkāpa no automašīnas ziliem skārda spainī­šiem rokās un, pametot tukšo, dubļaino ceļu, ienira lietus smaržas pilnajā klusumā.

— Meklējiet bites, — tēvs teica. — Tās parasti vērpjas ap vīnogām, tāpat kā puikas ap virtuvēm. Ei, Dug?

Duglass satrūkās.

— Diez kur esi aizdomājies, — tēvs teica. — Nu, žigli! Nāc, ejam!

— Jā, ser.

Un viņi soļoja pa meža valstību: tēvs — liels un garš — gāja pa priekšu, viņa ēnā sekoja Duglass, bet nopakaļ tecēja sīkaliņš Toms. Nonākuši līdz ne­lielam pauguram, visi paraudzījās apkārt. Lūk, šeit, vai viņi redzot? Tēvs parādīja ar roku. Šeit mājojot rēnie vasaras vēji, kas neredzami kā spokaini vāji peldot zaļajā dzelmē.

Duglass aši pavērās turpu, bet neko tādu nespēja saskatīt un jutās apmānīts, jo tēvs, tāpat kā vectēvs, runāja mīklās. Tomēr… Un tomēr… Duglass apstā­jās un ieklausījās.

Jā, es jūtu, ka tūlīt kaut kas notiks, viņš nodomāja.

— Šī ir smalklapu paparde. — Tēvs gāja pa priekšu, dzinkstinot skārda spainīti rokā. — Vai re­dzi? — Viņš paurbināja ar purngalu zemi. — Miljo­niem gadu te krājušās trūdvielas. Padomājiet, cik rudeņu pagājis un cik lapu nobiris, kamēr izveido­jās šī kārta.

— Oho, es eju kā indiānis, — Toms pavēstīja. — Ne mazākā troksnīša.

Duglass nejuta biezo trūdu kārtu, viņš visu laiku vērīgi klausījās. Mēs esam ielenkti, viņš nodomāja. Tūlīt pat kaut kas notiks! Bet kas? Viņš apstājās. Nāc ārā, viņš klusībā lūdzās, nāc, lai tu būtu kas būdams!

Toms ar tēvu klusi soļoja tālāk.

— Re, kur vissmalkākās mežģīnes, — tēvs tikko dzirdami sacīja.

Un viņš rādīja augšup uz kokiem, kur lapotne ieaudās debesīs vai varbūt debesis lapotnē, to gan viņš īsti neprata pateikt. Bet te nu tās ir, viņš pa­smaidīja, un, ja cieši vērojot, tad varot saskatīt, kā mežs uz savām dūcošām stellēm, šaudot un zibinot atspoles, auž zili zaļus mežģīņu rakstus.

Tēvs stāvēja, it kā atbrīvojies no visa, un stās­tīja vēl daudz ko citu. Bieži viņš smējās par to, ko teica, un tad viņa valoda plūda vēl brīvāk. Man pa­tīk klausīties klusumu, viņš sacīja, tas ir, ja klusumu vispār var klausīties, jo tad var dzirdēt, kā birst ziedu putekšņi un gaiss dun, — jā, taisni dun no bišu sanoņas! Vai .dzirdat? Aiz kokiem kā ūdenskritums līst putnu dziesmas!