Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Jā, pat vecāmāte, kas ziemā nokāps lejā pēc jūnija, pagrabā droši vien bijīgi apstāsies, juzdamās vie­nota ar savu dvēseli, tāpat kā vectēvs un tētis, un citi, atkal satiekot pagājību — piknikus un siltu lietu, un kviešu tīrumu, grauzdētas kukurūzas un vīstoša siena smaržu. Pat vecāmāte atkal un atkal atkārtos brīnišķos zelta vārdus, kas šobrīd visiem tā vien skan ausīs, kamēr spiedē birst ziedu galviņas, un tā katru baltu ziemu mūžīgi mūžos. Šie vārdi vienmēr lidos no lūpām kā smaids, kā negaidīts saules zaķī­tis tumsā.

r

19

Pieneņu vīns. Pieneņu vīns. Pieneņu vīns.

G

Vai kāds dzirdēja, ka viņi atskrēja? Vai kāds ma­nīja, kā viņi aizjoza? Zāle noplaka, tad atkal uzslija. Zēni aizslīdēja pa nokalni kā skrejošu vasaras mā­koņu ēnas.

Duglass, palicis iepakaļ, apjuka. Elsdams viņš ap­stājās aizas malā, pie paša bezdibeņa, no kura vēdīja viegls vēsums. Modri ausīdamies kā briedis, viņš sajuta briesmas, vecas kā pasaule. Te pilsēta sašķēlās divās daļās. Te izbeidzās civilizācija. Te bija tikai lapu un kritalu pilna zeme un ik stundu miljons nāvju un piedzimšanu.

Un takas — iemītas un vēl neiemītas, kas it kā mudināt mudināja: lai kļūtu par vīriem, zēniem ir jāklejo, mūždi'en jāklejo.

Duglass pagriezās. Šī taka kā gara, pelēka putekļu čūska veda uz ledus namu, kur saulainās vasaras die­nās mita ziema. Bet šī jūlijā aiztecēja uz ezera

nokaitušajiem smilšu krastiem. Šī te ievijās kokos, kur puikas, paslēpušies starp lapām, brieda kā skābi, zaļi mežāboli. Šī veda uz persiku, uz vīna dārzu, kur it kā laiski kaķi saulē snauda svītraini arbūzi. Šī te pamestā taka — niķīgām līkloču cilpām — uz skolu! Tā tur, taisna kā bulta, — uz kinoteātri, kur sestdie­nas rītos rāda kovboju filmas. Bet šī, gar strauta malu, — uz dabas valsti, uz biezokni…

Duglass piemiedza acis.

Bet kurš pateiks, kur beidzas pilsēta un sākas bie­zoknis? Kurš pateiks, vai pilsēta tiecas iespiesties dabā vai daba pilsētā? Kopš laiku laikiem pastāv nenosakāma šķirtne, kur notiek šo divu spēku cīņa un viens vai otrs uz laiku gūst virsroku, atkarojot kādu taku, ieleju, gravu, koku vai krūmu. Nepārre­dzamā zāļu un ziedu jūra, kas viegli viļņo tālajos laukos, katru pavasari brāzmaini bangojas šurpu. Ik nakti pļavas un tālīnie lauki pa aizu atplust uz pil­sētu un piešļāc to pilnu ar zāles un ūdeņu smaržu, un tā kļūst tukša un pamirst, un nogrimst atpakaļ zemē. Ik rītu aiza nāk arvien tuvāk, draud nogrem­dēt garāžas kā cauras laivas, aprīt lietus un rūsas varā pamestās automašīnas.

— Hei! Hei! — Džons Hafs un Čārlijs Vudmens lēkšiem drāza cauri aizas, pilsētas un laika noslēpu­mam. — Hei!

Duglass lēni gāja pa taku uz priekšu. Aiza patie­šām bija tā vieta, kur visdziļāk atklājās cilvēks un daba. Pilsēta galu galā bija tikai liels, ļaužu pilns kuģis, kur visi rosās bez mitas, smeļ ārā zāli, kasa nost rūsu. Laiku pa laikam kāds lielā kuģa bērns — kāda laiviņa, kāda būdele, nedzirdamas laika vētras aizskalota, nogrimst alkatīgajā aizas mutē, klusajos skudru un termītu viļņos, kur sienāži čaukstina karsto zāli kā papīru, — nogrimst, lai ietītos zirnekļu tīmekļos un visbeidzot sabruktu pīšļos, kā sabrūk altāris ugunsgrēkā, ko ziliem zibeņiem iededzis negaiss, fotografēdams dabas triumfu.

Tā bija cilvēka un dabas mūžam nerimstošā cīņa, kas vienmēr vilka Duglasu šurp: ik gadus te dabai tiek kaut kas atkarots, taču tā atkal to atgūst — pilsētas nespēj līdz galam uzvarēt, tām vienmēr draud klusas briesmas, un tās, cieši apbruņojušās ar mauriņa pļāvējiem, dzīvžogu grieznēm un smidzinā­tājiem, var tikai bez apstājas peldēt uz priekšu tā, kā to diktē civilizācija, taču ik māja kuru katru brīdi var nogrimt uz mūžiem zaļajos viļņos, tiklīdz pazudīs pēdējais cilvēks un viņa lāpstas un pļaujmašīnas, rūsas saēstas, sabirzis putekļos.

Pilsēta. Daba. Mājas. Aiza. Duglass sāka mirkšķi­nāt acis. Bet kāda ir saikne starp šīm divām pasaulēm, kā saprast, kas tās vieno un šķir, kad …

Viņa skatiens pievērsās zemei.

Vasaras pirmais rituāls — pieneņu vākšana un vīna spiešana — bija aiz muguras. Nu viņu gaidīja nāka­mais, bet viņš stāvēja gluži kluss.

— Dug … nāc taču … Dug! — Zēni aizdipināja un izgaisa.

— Es esmu dzīvs, — Duglass teica.

Bet kāda tam nozīme? Viņi ir vēl dzīvāki nekā es. Bet kā tā? Kā tad tā?

Un, viens pats stāvot un blenžot uz savām kājām, viņš beidzot saprata . . .

©

Tovakar Duglass, nākdams mājās no kino kopā ar māmiņu, tēti un brālīti, kādā mirdzošā veikala skat­logā ieraudzīja tenisa kurpes. Viņš aši novērsa acis, bet kājas apstājās, sastinga, tad metās skriet. Zeme sagriezās, un no skrējiena saceltā vēja viņam virs galvas noplaukšķēja veikala nojumes audekla spārni. Māmiņa, tētis un brālītis mierīgi soļoja tālāk, bet Duglass starp viņiem — atmuguriski, nespēdams novērst acis no tenisa kurpēm spilgti apgaismotajā skatlogā.

— Tā bija jauka filma, — māmiņa teica.

— Aha, — Duglass nomurmināja.

Bija jūnijs un jau sen garām tas laiks, kad vasarai iegādā tenisa kurpes, kurās soļi tik viegli un klusi kā silta lietiņa čabināšana. Bija jūnijs un zeme pilna augšanas spēka, un viss atradās mūžīgā kustībā. Zāle vēl šļācās iekšā no pakalniem, ielenca mājas, applū­dināja ietves. Pilsēta kuru katru brīdi varēja sazvel- ties, piesmelties pilna un nogrimt, neatstādama za­ļajos viļņos pat ne mazākā virmojuma. Duglasam kājas vairs neklausīja, un viņš palika stāvam kā iemiets starp sarkaniem ķieģeļu namiem sastingu­šajā asfaltā.

— Tēt! — viņam neviļus paspruka. — Skatlogā bija tenisa kurpes …

Tēvs pat nepaskatījās uz viņu.

— Bet kādēļ tev vajag jaunu tenisa kurpju? Var­būt tu varētu man to paskaidrot?

— Tādēļ, ka . . .

Tādēļ, ka ar tām ir tāda sajūta, kā vasarā pirmo­reiz nometot kurpes un basām kājām skrienot pa zāli. Tenisa kurpēs ir tāda sajūta, kā ziemā, izbāžot kājas no siltas segas apakšas, labu laiku paturot saltā vējā pret atvērtu logu un pēc tam — aukstas kā le­dus tilkas — tās atkal ievelkot atpakaļ. Tāda sajūta, kā vasarā pirmoreiz bradājot pa rāmu upīti un vēro­jot pēdas, kas, stariem ūdenī lūstot, soļo pussprīdi pa priekšu . . .

— Tēt, es nespēju tev to tā izskaidrot, — Duglass sacīja.

Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, kaut kā zināja, kas zēniem vajadzīgs. Viņi ielika pazolēs brīnumzāles un zem papēžiem atsperītes, un virsu auda no izba- lojušām, saules kveldētām prēriju zālēm. Bet kaut kur dziļi zem mīkstās pazoles bija cietas, smalkas briežu dzīslas. Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, droši vien bija vērojuši ne mazums vēju šalkojam lapotnē un ne mazums upju plūstam uz ezeriem. Tas viss bija sajūtams tenisa kurpēs un izsakāms vienā vārdā — vasara.

Duglass centās to izteikt vārdos.

— Nu labi, — tēvs piekrita. — Bet kas tad vai­nas tavām vecajām tenisa kurpēm? Kādēļ tu negribi sameklēt tās?

Ai, kā Duglasam bija žēl zēnu, kuri dzīvoja Kali- fornijā un staigāja tenisa kurpēs cauru gadu, jo tie taču vispār nezināja, ko nozīmē nomest ziemu no kā­jām, nosviest svina smagās ādas kurpes, kas bija pil­nas sniega un lietus, kādu dienu paskraidīt basām kājām un tad uzvilkt jaunas tenisa kurpes, ar kurām skraidīt bija vēl labāk nekā basām kājām. Visa bur­vība bija tieši jaunās tenisa kurpēs. Ar pirmo sep­tembri tā var izgaist, bet jūnija beigās šādas kurpes vēl ir pilnas maģiska spēka un ar tām var pārlēkt pāri kokiem un upēm, un mājām. Un, ja vien tīk, pāri žogiem un ietvēm, un suņiem.