Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Viņš viegliem soļiem piegāja pie sienas, kur bija desmit tūkstoši apavu kārbu, atnesa Duglasam tenisa kurpes un sāka sastādīt sarakstu, kamēr zēns, tās uzāvis un aizsaitējis, stāvēja līdzās un gaidīja.

Vecais vīrs pasniedza viņam sarakstu.

— Te tev būs desmit šodien veicamu uzdevumu. Kad būsi tos izpildījis, mēs esam kviti un tu esi brīvs.

— Paldies, mister Senderson! — Duglass metās uz durvīm.

— Pagaidi! — vecais vīrs iesaucās.

Duglass apstājās un pagriezās atpakaļ.

— Nu, kādas tās ir? — misters Sendersons, viņam pieliecies, noprasīja.

Duglass paskatījās uz savām kājām, kuras jau brida pa upēm un joza līdzi vējam, kas rautin rāva ārā no pilsētas. Tad pacēla skatienu uz veco vīru. Zēna acis staroja, lūpas kustējās, taču viņš nespēja izteikt ne vārda.

— Vai žiglas kā antilopes? — vecais vīrs, nolaiz­dams acis uz viņa kājām, jautāja. — Kā gazeles?

Duglass padomāja, paminstinājās un aši pamāja. Un vienā stiepienā bija prom. Kaut ko nočukstēja, apcir­tās un aizdrāza. Durvīs neviena vairs nebija. Tenisa kurpju dipoņa izgaisa svelmē.

Misters Sendersons stāvēja spožajā saulē pie dur­vīm un klausījās. Viņš atcerējās šo skaņu no sense­niem laikiem, kad bija vēl sapņotājs zēns. Zem debe­sīm lēkāja mazi draiskuļi un, diedzot pa krūmiem, pa koku apakšām, atstāja vienīgi dipoņas atbalsi.

— Kā antilopes, — misters Sendersons nomurmi­nāja. — Kā gazeles …

Viņš pacēla Duglasa pamestās ādas kurpes, smagas no sen aizmirstām lietavām un sen kusuša sniega. Tad atvirzījās no kvēlošās saules un viegliem, klu­siem soļiem domīgi atgriezās civilizācijā …

©

Duglass paņēma dzeltenu pieccentu bloknotu. Izvilka dzeltenu Taikonderogas zīmuli. Atšķīra blok­notu. Nolaizīja zīmuli.

— Tom, tu ar savu statistiku esi man iedevis va­renu ideju. Tagad es arī tā darīšu, turpmāk visu pierakstīšu. Ja padomā, tad katru vasaru mēs darām daudz ko tādu, ko esam jau darījuši.

— Piemēram, ko, Dug?

— Piemēram, taisām pieneņu vīnu, pērkam jaunas tenisa kurpes, laižam gaisā pirmo petardi, taisām citronu limonādi, velkam ārā no kājām skabargas, lasām meža vīnogas. Un tā gadu gadā, atkal un atkal, tieši tāpat kā iepriekšējā. Tā ir vasaras viena puse, Tom.

— Bet otra?

— Otra ir viss tas, ko mēs darām pirmoreiz.

— Piemēram, ēdam olīvas, jā?

— Nē, kaut kas daudz lielāks un svarīgāks. Kad mēs, piemēram, atklājam to, ka tētis un vectēvs nezina visu.

— Viņi zina visu, ko vien var zināt, to nu tev derētu iegaumēt.

— Nestrīdies, Tom, tas jau man ierakstīts «Atklā­jumos un atradumos». Visu viņi nezina. Bet tas ir dabiski. Arī to es esmu atklājis.

— Kādas vēl blēņas tev tur sarakstītas?

— Es esmu dzīvs.

— Ha, tad ta atklājums!

— Es to apzinos, es to izjūtu, — lūk, tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Daudz ko no tā, ko cilvēks dara, viņš pats it nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi. Vasara man sastāvēs no divām dalām. Pirmā daļa šai bloknotā sauksies PARAŽAS UN TRADĪCIJAS. Pirmoreiz šovasar dzēru gāzēto ūdeni. Pirmoreiz basām kājām skrēju pa zāli. Pirmoreiz gandrīz vai noslīku ezerā. Pirmais arbūzs. Pirmais moskīts. Pirmā pieneņu raža. Tas viss gadu gadā atkārtojas, un mēs par to vispār nedomā­jam. Bet te, otrā pusē, kā jau es teicu, ir ATKLA- JUMI UN- ATRADUMI vai, teiksim, ATSKAR- TAS — oho, kas par vārdu! —, vai varbūt ATJAU­TAS, ko? Citiem vārdiem, ja es daru kaut ko sen zināmu, piemēram, _pildu pudelēs pieneņu vīnu, tas ierakstāms PARAŽAS UN TRADĪCIJAS. Bet, ja sāku to apsvērt dziļāk, tad visas pārdomas, lai vai cik muļķīgas, — ATKLAJUMOS UN ATRADUMOS. Paklausies, kas man šai sakarā ierakstīts: Ik reizi, kad mēs pildām pudelēs pieneņu vīnu, mums tiek pilnībā saglabāts gabaliņš divdesmit astotā gada vasaras. Kā tev tas patīk, Tom?

— Es kaut kā lāgā to nespēju sagremot.

— Bet paklausies tālāk. Nodaļā PARAŽAS man ir ierakstīts: Pirmoreiz šovasar sastrīdējos ar tēti un dabūju_sukas divdesmit ceturtā jūnija rītā. Bet nodaļā ATKLAJUMI: Lielie un bērni mūždien strīdas tādēļ, ka pieder pie divām dažādām pasaulēm. Lielie nepavi­sam nav līdzīgi mums. Mēs nepavisam neesam līdzīgi viņiem. Mēs esam divas dažādas pasaules, «kuras nekad arī nesapratīsies» [1] . To nu tu, Tom, aizliec aiz auss!

— Taisnība, Dug, tik tiešām taisnība! Tas ir trāpīts kā naglai uz galvas! Tieši tādēļ mēs nevaram sapras­ties arī ar savu tēti un māmiņu. Vienas vienīgas nepatikšanas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nē, nu vai zini, tu esi ģēnijs!

— Ja tu šovasar redzi kaut ko tādu, kas tiek darīts jau kuro reizi, tad nāc un pasāki man. Pēc tam pa­domā par to, ko redzi, un pasaki man arī to. Darba svētkos [2] visu pārlasīsim, un tad redzēs, kas te būs sanācis.

— Varu tev pateikt kaut ko tūliņ pat. Grāb tikai ciet zīmuli, Dug. Uz pasaules ir pieci miljardi koku. Tā es lasīju kādā grāmatā. Zem katra koka ir ēna, vai ne? Tātad — no kurienes rodas nakts? Nu tad klausies: no piecu miljardu koku apakšām izlien pieci miljardi ēnu! Padomā tikai! Tās skrien pa gaisu, satumšo ūdeņus. Ja vien mēs spētu izgudrot, kā tās noturēt vienmēr zem kokiem, tad caurām nak­tīm varētu skraidelēt, jo nakts taču vispār nebūtu, Dug! Še tev kaut kas zināms un reizē jauns.

— Tik tiešām — zināms un reizē jauns. — Duglass nolaizīja dzelteno Taikonderogas zīmuli, kura firmas nosaukums viņam gaužām patika.

— Pasaki vēlreiz, Tom.

— Uz pasaules ir pieci miljardi koku …

O

Jā, vasara sastāv no paradumiem, kuriem katram sava vieta un laiks. Limonādes vai ledus tējas gata­vošana, vīna spiešana, skriešana basām kājām, un drīz vien seko vēl viens nosvērtā cienībā izpil­dīts rituāls — šūpoļu izkāršana uz lieveņa.

Trešajā vasaras dienā pret vakaru uz lieveņa parā­dās vectēvs un domīgi veras abos tukšajos apļos pie lieveņa griestiem. Tad pieiet pie lieveņa margām, kur stāv sarindoti ģerāniju podi, un kā Ahabs ar pētošu skatienu vēro rāmo vakaru un rāmās debesis, apslapē pirkstu un pārbauda vēju, un nomet žaketi, lai pārliecinātos, vai rieta stundā vienā kreklā nebūs par aukstu. Viņš sasveicinās ar citiem kapteiņiem, kuri ari iznākuši uz saviem appuķotajiem lieveņiem pētīt laika jūras rāmo viļņojumu, tā ka aizmirsuši pat sievas, kuras čivina turpat aiz sienas.

— Labi, Duglas, karam augšā!

Viņi sameklē garāžā šūpoles, noslauka un atnes uz lieveņa, un vectēvs iekar tās griestu apļos kā ziloņa parādes seglus svinīgi klusajiem vasaras vakariem.

Duglass kā vieglākais iesēžas pirmais. Tad arī vectēvs piesardzīgi novieto viņam līdzās savu ma- sīvo augumu, un viņi abi, mājot ar galvām un viens otram uzsmaidot, klusi šūpojas turp un atpakaļ, turp un atpakaļ.

Pēc desmit minūtēm parādās vecāmāte ar ūdens spaiņiem un slotām, lai izslaucītu un uzmazgātu lie­veni. No istabas iznes krēslus un šūpuļkrēslus.

— Man tīk izvākties ārā tā paagrāk, kamēr nav saradies vēl tik daudz moskītu, — vectēvs saka.

Ap pulksten septiņiem ārā var dzirdēt, ka no gal­diem tiek atgrūsti krēsli un kāds plinkšķina dzelten- zobainu pianīnu. Švirkst sērkociņi, ziepju ūdenī bur­buļo šķīvji, kas pēc tam nošķind uz plaukta, kaut kur, tikko dzirdami, spēlē gramofons. Un tad, līdz ar mijkrēšļa iestāšanos, zem milzīgām gobām un ozo­liem uz visas pilsētas ēnainajiem lieveņiem cits pēc cita parādās cilvēki, kā figūriņas veclaicīgā barometrā.