Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

— Nu kā tu to nesaproti? — Duglass sacīja. — Vecās tenisa kurpes vairs neder.

Jo vecās tenisa kurpes bija iekšēji mirušas. Pagā­jušo gadu, tikko nopirktas, tās bija lieliskas. Bet va­saras beigās ik gadus atklājās, ik gadus kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar tām nevar pārlēkt" pāri upēm un ko­kiem, un mājām, jo tās ir mirušas. Bet tagad ir jauna vasara, un Duglass juta, ka ar jaunām tenisa kurpēm viņš atkal varētu lidot.

Viņi gāja augšup pa lieveņa kāpnēm.

— Nu tad krāj naudiņu, — tēvs teica. — Pēc mē­neša vai pusotra . . .

— Tad vasara būs jau cauri!

Uguns nodzisa, Toms aizmiga, bet Duglass gulēja vaļējām acīm un mēness gaismā vēroja izstieptās kājas — brīvas no svina smagajām kurpēm, no zie­mas klabačām, ko bija nometis.

— Jā, kāds tad īsti ir iemesls, kādēļ man vajag jaunu tenisa kurpju?

Nu, pirmkārt jau, kā visiem zināms, laukos aiz pilsētas pilnum pilns draugu, kuri trenkā govis, pa­reģo laiku un cepinās saulē, plēksnēm dīrājot ādu kā sīpolu, un pēc tam atkal saujojas tālāk. Lai viņus noķertu, jābūt daudz žiglākam par lapsu vai vāveri. Bet pilsēta mudž no ienaidniekiem, kuri, karstuma saērcināti, atceras katru ziemas ķīviņu un apvaino­jumu. Steigt pie draugiem, izbēgt no ienaidnie­kiem! — tā bija tenisa kurpju devīze. Tev šķiet, ka pasaule griežas par ātru? Gribi to panākt? Būt žiglāks par visiem? Tad nopērc sev tenisa kurpes — ērtas, lētas, atsperīgas!

Duglass sakratīja krāj kasīti, bet dzirdēja vienīgi vāru dzinkstoņu, jo tajā bija tikai pāris monētu.

Ja cilvēks grib kaut ko iegūt, viņš nodomāja, tam jācenšas tikt pie tā saviem spēkiem. Pa šo nakti man jāatrod taciņa, kas spētu uzvest uz ce]a . . .

Pilsētas centrā cita pēc citas nodzisa veikalu ugu­nis. Logā pūta vējš. Tas vēsmoja kā garām plūstoša upe, kurai gribējās traukties līdzi.

Sapnī Duglass dzirdēja, kā pa biezo, silto zāli cilpo, cilpo un aizcilpo trusis.

Vecais misters Sendersons staigāja pa savu apavu veikalu kā pa kādu zvēraudzētavu, kur būros mīt daudzi un dažādi dzīvnieki, pa ceļam katru noglās­tīdams. Ar gādīgu roku viņš noglaudīja skatlogā izliktos kurpju pārus, it kā tie būtu suņi vai kaķi, sakārtoja aukliņas, izvilka mēlītes. Tad viņš nostājās paklāja vidū un, pavēries apkārt, apmierināts pa­māja.

Pēkšņi bija dzirdams tāds kā pērkona grāviens.

Vēl mirklis — un durvīs stāvēja Duglass Spoul- dings, nodurtām acīm raudzīdamies uz savām ādas kurpēm, it kā šie smagie kluči vairs nebūtu pakus­tināmi. Tiklīdz viņš apstājās, pērkons noklusa. Un tad, mokoši lēni, neuzdrīkstēdamies pacelt acis no saujā sažņaugtās naudas, Duglass no spožās saules gaismas sāka virzīties dziļāk. Viņš rūpīgi sašķiroja uz letes piecu, desmit un divdesmit piecu centu mo­nētu kaudzītes un kā šaha spēlē bažīgi gaidīja, vai nākamais gājiens atnesis uzvaru vai arī visrūgtāko zaudējumu.

— Viss skaidrs! — misters Sendersons noteica.

Duglass sastinga.

— Pirmkārt, es zinu, ko tu gribi pirkt, — misters Sendersons turpināja. — Otrkārt, es katru dienu re­dzu tevi stāvam pie veikala skatloga, — domā, ka neesmu to pamanījis? Un kā vēl! Treškārt, tev vaja­dzīgas — saukšu pilnā vārdā — «Lieliskās tenisa kurpes, ērtas, lētas, atsperīgas — sportam un atpū­tai». Un, ceturtkārt, — tev vajadzīgs kredīts.

— Nē! — Duglass iesaucās, smagi elpodams, it kā visu nakti sapnī būtu skrējis. — Man padomā kaut kas daudz labāks par kredītu! — viņš elsdams pavēstīja. — Bet, iekams to izstāstu, mister Sender- son, atbildiet uz vienu jautājumu. Pasakiet, kad jūs pats pēdējo reizi esat uzāvis tenisa kurpes?

Mistera Sendersona seja satumsa.

— Kā liekas, pirms gadiem desmit, divdesmit, vai varbūt pat visiem trīsdesmit. Bet kādēļ… ?

— Vai jums neliekas, mister Senderson, ka apavi, ko jūs pārdodat, jums kaut uz mirkli ari jāuzvelk kājās, lai zinātu, kāda tajos ir sajūta? To, ko ilgi vairs nesajūtam, mēs gribot negribot aizmirstam. Cigāru veikala īpašnieks smēķē cigārus. Un konfekšu pārdevējs nogaršo saldumus. Un tādēļ…

— Bet tu jau redzi, ka man kājās ir kurpes, — vecais vīrs iebilda.

— Taču ne tenisa kurpes, ser! Kā jūs varat tās pārdot, ja nespējat no visas sirds ieteikt, bet kā gan jūs varat tās ieteikt, ja nezināt, kāda tajās ir sajūta?

Duglass runāja tik aizrautīgi, ka misters Sender­sons pat mazliet atkāpās un sāka domīgi kasīt zodu.

— Hm . . .

— Mister Senderson, — Duglass nerimās,—lūdzu, pārdodiet man vienu mantiņu, un es došu jums pretī kaut ko tikpat vērtīgu.

— Bet vai nu, puis, tādēļ tik nepieciešami, lai es uzautu tenisa kurpes? — vecais vīrs noprasīja.

— Tas būtu gaužām derīgi, ser!

Vecais vīrs nopūtās. Pēc brīža viņš sēdēja uz krēsla un, smagi tusnīdams, aizsaitēja lielajās, izģin- dušajās kājās uzautās tenisa kurpes. Tās šķita svešādi nesaderīgas ar viņa darba žaketes tumšajām apro­cēm. Tad misters Sendersons piecēlās.

— Nu, kāda jums viņās ir sajūta? — zēns jau­tāja.

— Kāda sajūta? Laba. — Un vecais vīrs grasījās apsēsties.

— Lūdzu, nē! — Duglass izstiepa roku. — Mister Senderson, pašūpojieties šurpu turpu, pamīņājieties, palēkājiet, kamēr es jums visu izstāstīšu. Un tas būtu sekojošais: es došu jums naudu, jūs man — tenisa kurpes, un dolāru es jums palieku parādā. Bet, tik­līdz es uzaušu kājās šīs kurpes, tiklīdz tās uzaušu, zināt, kas notiks?

— Kas tad?

— Zviukt! es iznēsāšu jūsu klientiem pirkumus, stiepšu jums saiņus, pienesīšu kafiju, novākšu atkri­tumus, skriešu uz pastu, telegrāfu, bibliotēku! Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ — vismaz savas desmit reizes minūtē! Vai jūtat, ser, nu vai jūs sajūtat, cik ātri šis kurpes spēs mani nest? Vai jūtat, ka tās ir uz atsperītēm? Ka tās grasās skriet pašas no sevis? Ap­ņem kāju un nedod vairs miera, un neparko neļauj vairs stāvēt uz vietas? Vai jūtat, cik ātri es paveikšu visu, aiztaupot jums tik daudz lieku soļu? Jūs tikai sēdēsiet vēsajā veikalā, kamēr es jozīšu apkārt pa pilsētu! Ne jau es, taisnību sakot — šīs kurpes. Tās joņos pa ielām kā neprātīgas, drāzīs ap stūriem un atkal atpakaļ! Tas būs viens stiepiens, jā gan!

Misters Sendersons tīri vai apjuka no šis brāzmai­nās vārdu straumes. Tā satvēra viņu un nesa, un viņš grima tenisa kurpēs arvien dziļāk, sāka kustināt kāju pirkstus, locīt pēdas, pārbaudīt locītavas. Un viegli, tikko manāmi šūpoties vieglajā vējā, kas nāca no durvīm, ko Duglass tā arī nebija aizvēris. Tenisa kurpes klusi iegrima paklājā kā džungļu zālē, mīkstā mālā vai irdenā smiltī. Vecais virs bijīgi palēcās kā no rūgstošas miklas, kā no mīkstas, laidenas zemes. Visas izjūtas atplaiksnīja viņa sejā, it kā to pārmai­ņus apgaismotu daudzas dažādas krāsainas spuldzītes. Viņa mute aiz brīnumiem palika pusviru. Tad viņš sāka šūpoties arvien lēnāk, kamēr pilnīgi apstājās, un tad norima arī zēna balss, un dziļajā, pārsteidzo­šajā klusumā viņi abi vērās viens otrā.

Pa saules kveldēto ietvi garām aizsteidza gājēji.

Bet vecais vīrs ar zēnu vēl arvien stāvēja: zēna sejā staroja smaids, bet večuka sejā — atklāsmes prieks.

— Paklau, — viņš beidzot ierunājās, — vai tu negribi pēc gadiem pieciem nākt pie manis par pār­devēju?

— Paldies, mister Senderson, bet es pats v

— Par ko, dēls, gribēsi, par to ari kļūsi, — vecais virs sacīja. — Neviens šķērslis tev nebūs par grūtu.