Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Tik tiešām, es esmu dzīvs! Nekad to vēl nebiju izjutis, vai varbūt vienīgi neatceros?

Viņš klusībā atkārtoja šos vārdus reizi, divas, des­mit reižu no vietas! Padomā tikai, nē — nu patiesi! Divpadsmit gadu, un tikai nupat atklāju! Tikai tagad, cīkstēdamies ar Tomu, ieraugu mirdzošu zelta pulksteni, brīnišķu, septiņdesmit gadiem uzvilktu hronometru.

— Dug, kas tev lēcies?

Duglass iekliedzās, sagrāba Tomu, un abi aizvē­lās.

— Dug, tu esi traks!

— Traks!

Viņi aizripoja pa nokalni, elšot kā krastā izmes­tas foreles, un abi smējās līdz asarām, saulei dzirk­stījot mutēs un acīs citrondzeltena stikla šķēpelēm.

— Dug, vai tu neesi jucis?

— Nē, nē, nē, nē, nē!

Aizmiegtām acīm Duglass redzēja, ka tumsā aiz- čāpo raibi leopardi.

— Tom! — Tad viņš čukstēja: — Tom… diez, vai cilvēki zina, ka viņi… ir dzīvi?

— Taču, ka zina! Uz galvošanu!

Leopardi klusi pazuda tumsā, kur acs tiem vairs nespēja izsekot.

— Kaut tā būtu, — Duglass izdvesa. — Kaut nu patiešām tā būtu!

Tad viņš atvēra acis. Augstu virs viņa, sānos iespiestām rokām, galvu ieslējis zaļlapu debesīs, smie­damies stāvēja tēvs. Viņu skatieni sastapās. Duglass satrūkās. Tēvs zina, viņš nodomāja. Viņam tas viss bija ieplānots. Viņš tīši mūs atveda šurp, lai ar mani notiktu tas! Viņš to darīja ar gudru ziņu. Un tagad viņš zina, ka es to saprotu.

Kāda roka nolaidās zemē un pacēla viņu gaisā. Streipuļodams starp Tomu un tēvu, izspūris, no- brāzies, apjucis un bijības pilns, Duglass uzmanīgi aptaustīja savus svešādos elkoņus un apmierināts nolaizīja sasisto lūpu. Tad paskatījās uz tēvu un Tomu.

— Es nesīšu visus trīs spainīšus, — viņš teica. — Šoreiz atļaujiet man stiept visu nesamo.

Tēvs ar Tomu, ērmīgi smaidot, atdeva viņam savus spainīšus.

Duglass stāvēja, viegli līgodamies, un viss kopā savāktais mežs, tik saldi sulots un svarīgs, smagi iegūla viņa plaukstās. Gribu izjust visu, kas vien ir iespējams, viņš nodomāja. Ļaujiet man nogurt, pa īstam nogurt. Es nedrīkstu aizmirst, ka esmu dzīvs, — tagad, kad sāku to apzināties, vairs nedrīkstu aizmirst — ne šodien, ne vēlāk.

Viņš gāja kā noreibis ar smago nastu, plaukstās sajūtot svētīgas tulznas, un bites un meža vīnogu smarža, un zeltītā vasara viņam sekoja, rokas notirpa, viņš paklupa, un tēvs satvēra viņu aiz pleca.

— Nevajag, — Duglass nomurmināja. — Viss kār­tībā. Man nekas nekait…

Vēl pusstundu Duglass sajuta uz savām rokām un kājām, un muguras sūnainās stumbra mizas, zāles, koku sakņu un akmeņu nospiedumus. Kamēr viņš vēl arvien domāja, tie pazuda, izdzisa, izgaisa, brāļuks ar tēvu klusi nāca no muguras, jaujot viņam vienam rast mežā taku uz šobrīd tik tālo un svešo šoseju, kas viņus aizvedīs atkal uz pilsētu …

©

Pilsēta vēlāk, tai pašā dienā.

Vēl viens atklājums.

Vectēvs stāvēja uz platā lieveņa, kā kuģa kaptei­nis pārlaizdams skatienu rāmajam plašumam, kur viņa priekšā gulēja vasara. Viņš taujāja vēju un augstās debesis un vēroja mauriņu, kur stāvēja Duglass ar Tomu, kuri vēroja vienīgi viņu.

— Vectēv, nu, vai ir gatavas, ko?

Vectēvs pakasīja zodu.

— Pieci simti, tūkstotis vai pat visi divi. Jā, nu­dien, raža ir laba. Vāciet nost, tikai uzmanīgi. Des­mit centu par katru spiedei pienestu maisu!

— Urā!

Zēni līksmi metās pie darba. Viņi plūca dzeltenos ziedus, kas pārplūdināja pasauli, šļācās pāri mauri­ņiem uz bruģētām ielām, klaudzināja pie pagrabu logiem un, nezinādami ne rimas, ne apvaldas, pie­lēja visu ar žilbu kausētas saules zeltu.

— Un tā gadu gadā, — vectēvs noteica. — Viņas kļūst gluži neprātīgas, bet lai jau, es neesmu oret.

Rau, kā stāv lepni izslietām galvām. Pavērsies viņās maķenīt ilgāk, izdedzinās vēl acī caurumu. Parasta puķe, tā sacīt, nezāle, neviens viņu pat neievēro, bet mums pienene ir cildens zieds.

Tā nu, rūpīgi savāktas maisos, pienenes tika no­nestas pagrabā. Pagraba tumsa iemirdzējās. Vīna spiede, auksta, atvērta, gaidīja. Ziedu straume to sasildīja. Vectēvs to sāka griezt — ātrāk un ātrāk —, un tā maigi saspieda guvumu.

— Tā ja .. . rau, tā …

Sākumā tecēja sīka strūkliņa, bet tad nāca šļācoša zelta straume, šī jaukā, brīnišķā jūnija esence, ko noraudzēs, nopūtos un iepildīs tīrās tomātu sulas pudelēs, kuras mirdzošas sarindos pagraba tumsā.

Pieneņu vīns.

Ar šiem vārdiem uz mēles bija jūtama vasara. No- '• tverta vīnā un saglabāta. Un tagad, kad Duglass sa­prata, tiešām saprata, ka ir dzīvs, un centās pasauli !>vērot un izzināt, viņam tas šķita pilnīgi pareizi, ka "kaut kas no šīs jaunās atziņas, no šīs pieneņu vāk­šanas dienas tiks paturēts un aizlakots un tad kādā janvāra dienā, kad ārā virpuļos sniegs un saule nebūs redzēta mēnešiem ilgi, un varbūt šis brīnums būs piemirsies un prasīt prasīsies atgādinājuma, — tad viņš kādu pudeli atkorķēs! Un, tā kā šī vasara viņam solīja daudzus brīnišķus atklājumus, viņš gribēja to kaut kā notvert un saglabāt, lai katrā brīdī, kad iegribēsies, var nozagties pagraba miklajā puskrēslā un pastiept roku uz augšu . ..

Un tur, izstarodams caur plāno putekļu kārtiņu gan rītausmā plaukušu ziedu atblāzmu, gan jūnija saules kvēlu, rindu rindām stāvēs pieneņu vīns. Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos atkal ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē — protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks —, pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

— Tā, bet nu — lietus ūdeni!

Pieneņu vīnam neder nekas cits kā vien pats dzid­rākais ūdens, kas rītausmā cēlies no tālīniem ezeriem un smaržīgu pļavu rasas pretī plašajām debesīm, saltajos gaisos sabiezējis baltu mākoņu ķekaros, vēja nests simtiem jūdžu tālu un pa ceļam elektrizējies. Šis ūdens, nākdams uz leju, pārvērties lietū un uzsū­cis sevī vēl vairāk debesu, ziemeļvēja un dienvid­vēja, un austrumvēja, un rietumvēja, un lietus šai svētajā stundā pārvērtās pieneņu vīnā.

Duglass paķēra kausu un aizskrēja. Viņš dziļi iegremdēja to mucā ar lietus ūdeni.

— Nupat ir laiks!

Ūdens kausā bija kā zīds — kā caurspīdīgs, gaiš­zils zīds. Ja dzēra, tas maigi kā glāsts skāra lūpas un kaklu, un sirdi. Kauss līdz ar spaini bija jānes uz pagrabu, lai ūdens tur piesūcinātu pieneņu ražu ar upju un kalnu urdziņu straumēm.

Pat vecāmāte kādā februāra dienā, kad ārā plosī­sies putenis, kas visu pasauli sagriež vērpetēs, aklina logus un zog elpu no mutēm, — pat vecāmāte klusi nozudīs pagrabā.

Augšā, lielajā mājā visi klepos, šķaudīs, stenēs un krekšķinās, bērniem kakli būs kā jēla gaļa, deguni kā no pudeles izvilkti ķirši, kratīs drudzis, visur būs viltīgais mikrobs.

Un tad kā pati jūnija dieve no pagraba uzkāps vecāmāte, kaut ko slēpjot zem adītās šalles. Šo «kaut ko» ienesīs katra slimnieka istabā, dzidru un smar­žīgu ielies glāzītēs un aši iztukšos. Tās būs zāles no cita laikmeta, saules un dīko dienvidu balzams, vieglā saldējuma ratiņu rība bruģakmens ielās, sid­rabaino raķešu švīksti un mauriņa pļāvēju dūkšana,

kad tie, šļākdami zāles strūklas, slīd pāri pār skudru valstību, — viss, it viss būs šajā glāzītē.