• Пожаловаться

Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Здесь есть возможность читать онлайн «Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: Rīga, год выпуска: 1973, категория: Социально-психологическая фантастика / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Rejs Bredberijs PIENEŅU vĪns

PIENEŅU vĪns: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PIENEŅU vĪns»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PIENEŅU vĪns Rejs Bredberijs izdevnieciba «zinātne» Rīga 1973 Reju Bredberiju latviešu lasītājs iepazinis pēc viņa fantastisko stāstu krājumiem «Marsiešu hronikas» un «Kaleidoskops». Pir­majā brīdi šķiet, ka grāmatā «Pieneņu vīns» tiekamies ar gluži citu Bredberiju. Viņš te neataino ne citu planētu, ne tālu nākotni. Garā stāsta «Pieneņu vīns» varonis divpadsmit gadu vecais zēns Duglass ir reāls mūsdienu tēls, taču pasaule viņa skatījumā ir pilna apbrīnojamas romantikas, kas jau tuva fantastikai. Sai stāstā viss šķiet neparasts, brīnumains. Grāmatā ievietoti arī vairāki R. Bredberija fantastiskie stāsti, kas tulkoti no dažādiem amerikāņu izdevumiem. Māksliniece Māra Rikmane Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu Tulkojums latviešu valodā ^Izdevniecība «Zinātne», 1973

Rejs Bredberijs: другие книги автора


Кто написал PIENEŅU vĪns? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

PIENEŅU vĪns — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PIENEŅU vĪns», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Tūlīt tas būs klāt, Duglass nodomāja. Jau gluži tuvu! Bet es to vēl neredzu! Pavisam tuvu! Tepat man līdzās!

— Meža vīnogas! — tēvs iesaucās. — Paskat, cik lieliski!

Nevajag! — Duglass klusībā elsoja.

Bet tēvs ar Tomu noliecās un dziji iebāza rokas čabošā krūmā. Burvība bija lauzta. Baismi svešādais, neapjaustais, kas, zogoties šurpu, lika notrīsēt dvē­selei, pēkšņi pazuda.

Duglass, vīlies un apjucis, nokrita uz ceļiem. Viņa pirksti dziļi iegrima zaļajā ēnā un, kad tos izvilka, šķita tādi, it kā viņš būtu iecirtis meža miesā un iebāzis roku vaļējā brūcē.

— Puikas, brokastīs!

Meža vīnogām un meža zemenēm puspilniem spai­nīšiem, ap kuriem dūkdamas riņķoja bites — tēvs teica, tās nemaz neesot bites, bet pasaule dungojot savā nodabā —, viņi apsēdās uz zaļa, sūnaina stumbra un, tiesājot.sviestmaizes, centās klausīties mežu, tāpat kā klausījās tēvs. Duglass juta, ka tas ar vieglu smaidu vēro viņu, grasās kaut ko teikt, bet tad, pār­licis, nokož vēl kumosu un iegrimst domās.

— Sviestmaize mežā nav parasta sviestmaize. Gluži cita garša, vai ne? Tāda kā asāka, vai. Kaut kas no piparmētrām un sveķiem. Uzdzen vilka apetīti!

Duglass pārstāja ēst un izgaršoja ar mēli piparotā šķiņķa maizi. Hm … nu nē … gluži parasta sviest­maize.

Toms, košļādams tālāk, pamāja ar galvu.

— Saprotu, tēt, ko tu gribi teikt!

Tas bija tik tuvu, Duglass nodomāja. Lai vai kāds, bet skaidrs, ka Liels, taisni briesmīgi Liels! Bet kaut kas viņu aizbaidīja. Diez, kur viņš pazuda? Vai tajā krūmā? Nē, man aiz mugurās! Nē … šeit… gandrīz vai šeit… Duglass slepus pataustīja vēderu.

Ja pagaidīšu, viņš atgriezīsies. Sapet tas nesāpes, jo to es jūtu, ka viņš nenāca darīt man sāpes. Bet kādēļ tad? Kādēļ? Nu kādēļ?

— Vai zini, cik reižu mēs šogad, pērngad un aiz­pērno gadu esam spēlējuši beisbolu? — Toms ne no šā, ne no tā iejautājās.

Duglass vēroja Toma aši kustošās lūpas.

— Man tas ir pierakstīts! Tūkstoš piecsimt sešdes­mit astoņas reizes! Cik reižu desmit gados esmu tīrī­jis zobus? Seši tūkstoši reižu! Mazgājis rokas — piec- padsmittūkstoš reižu. Gulējis vairāk nekā četrtūkstoš reižu, tas ir, ja neskaita īsākus snaudienus. Apēdis sešsimt persiku un astoņsimt ābolu. Bumbierus gan tikai divus simtus. Es vispār neesmu uz bumbieriem. Prasi, ko gribi, man viss ir pierakstīts! Ja ņemtu un saskaitītu, ko visu tikai es neesmu darījis, pa desmit gadiem iznāktu biljonu miljoni!

Duglass ausījās. Dzi, atkal tuvojas! Kādēļ? Vai tādēļ, ka Toms sācis runāt? Bet kāds tam sakars ar Tomu? Tēvs sēž uz stumbra modrs kā lūsis, bet Toms pilnu muti tarkšķ tikai tālāk, laizdams vārdus kā burbuļus.

— Es esmu izlasījis četrsimt grāmatu, redzējis četrdesmit filmu ar Baku Džonsu, trīsdesmit ar Džeku Hoksu, četrdesmit piecas ar Tomu Miksu, trīsdesmit deviņas ar Hūtu Gibsonu, simt deviņdesmit divas multiplikācijas filmas par kaķi Fēliksu, desmit ar Duglasu Ferbenksu, astoņreiz skatījies «Operas rēgu» ar Lonu Ceniju, četrreiz redzējis Miltonu Silšu un vienreiz Ādolfu Menžū kādā filmā par mī­lestību, kad es deviņdesmit stundas biju spiests no­sēdēt tualetē, gaidot, līdz beidzot šis draņķis būs cauri un sāks rādīt «Kaķi un kanārijputniņu» vai «Sikspārni», kad visi aiz sajūsmas vai lēca gaisā un spiedza divas stundas no vietas. Pa to laiku es apēdu četrsimt ledeņu, trīssimt staipīgo konfekšu, septiņ­simt saldējumu…

Toms gvelza tālāk vēl minūtes piecas, kamēr tēvs iejautājās: — Bet cik ogu tu šodien esi salasījis?

— Tieši divsimt piecdesmit sešas! — Toms acu­mirklī atbildēja.

Tēvs smējās, un brokastis bija beigušās, un viņi atkal klīda pa ēnaino mežu, meklējot meža vīnogas un sīkās zemenītes: visi trīs līkņāja, rokas zibēja, spainīši kļuva jo brīdi, jo smagāki, un Duglass, aiztu­rot elpu, pēkšņi sajuta — jā, atkal tuvojas! Gandrīz dvašo man jau uz kakla! Bet skatīties atpakaļ ne­drīkst! Jāstrādā tālāk! Jālasa ogas, jāber spainītī. Ja atskatīšos, viņš atkal aizbēgs. Šoreiz es viņu nedrīk­stu pazaudēt! Bet kā, nu kā lai piemāna tuvāk, tā ka var aplūkot, pavērties acīs? Kā gan? Kurš to pateiks?

— Man sērkociņu kastītē ir sniegpārsliņa, — Toms ierunājās, smaidot aplūkodams savu vīnogām no- šķiesto roku, kas bija it kā ietērpta cimdā.

Izbeidz! — Duglass gandrīz vai iekliedzās. Tomēr nē, jo kliedziens var aizbaidīt atbalsis un arī To!

Bet, pag … jo vairāk Toms runāja, jo tuvāk Tas nāca, — nebijās Toma, Toms To pievilka ar savu elpu, Toms bija daļa no Tā.

; — Kopš februāra, — Toms teica un nosmējās. — Putenī iznesu kastīti ārā, noķēru tajā sniegpārsliņu, aizgrūdu ciet, iemetos iekšā un iebāzu kastīti ledus­skapī!

Gluži tuvu, tepat jau klāt! Duglass vēroja Toma ņirbošās lūpas. Viņš gribēja lēkt kājās un bēgt, jo juta, ka no mežmalas gāžas šurp milzīgs paisuma vilnis. Tūlīt pat velsies pāri, nogremdēs uz visiem laikiem …

— Jā, ser, — Toms, lasīdams vīnogas, savā no­dabā bubināja. — Es esmu vienīgais zēns Ilinoisā, kuram vasarā ir sniegpārsliņa. Tā ir zelta vērta, nudien! Rīt es taisīšu kastīti vaļā. Tu arī, Dug, varēsi paskatīties.

Citreiz Duglass būtu nicīgi nospurcies, ha, snieg­pārsliņa, tad ta nu manta. Bet tagad, kad šurpu joņoja Tas, grasoties uzkrist no skaidrajām debesīm, viņš tikai aizmiedza acis un pamāja.

Toms izbrīnā pārtrauca ogošanu un pagriezies blenza uz brāli.

Duglass sakumpis tupēja zemē, — nē, nudien, ko te vēl gaidīt! Toms iekliedzās, palēcās, klupa viņam virsū. Abi nokrita un, dunckādami viens otru, aiz­vēlās.

Nē! Tikai nedomāt par kaut ko citu! — Duglasam izšāvās caur smadzenēm. Nē, nē! Bet pēkšņi… Jā, viss bija kārtībā! Patiesi! Šī saķeršanās, mudžeklis un kūleņošana nebija aizbaidījusi lielo vilni, kas tikko pāršļāca viņiem pāri un, plaši izplūzdams, nesa abus pa zajo zāli mežā dziļumā. Toma dūre trāpīja Duglasa lūpu. Viņš sajuta sāļo asiņu garšu, sagrāba Tomu, cieši sažņaudza to, un abi šņākdami, sirdīm sitoties, sastinga. Beidzot lēnītiņām, baidīdamies, ka varbūt it neko neieraudzīs, Duglass pavēra vienu aci.

Un viņa priekšā bija viss, gluži viss!

Kā liela, arī nupat atvērta milzeņa acs, kas platā izbrīnā veras visapkārt, pretim raudzījās visa pasaule.

Un viņš saprata, kas bija tas, kas uzkrita viņam, lai paliktu un vairs neizgaistu.

Es esmu dzīvs, viņš pēkšņi atskārta.

Viņa asinssarkanie pirksti trīsēja kā dīvaina, sve­šāda karoga strēles, kamēr viņš pats raudzījās tajā, minēdams, kādai zemei tas pieder un kam jāzvēr uzticība. Vēl arvien turot sažņaugtu Tomu, taču pil­nīgi aizmirsis viņu, Duglass aptaustīja šo sārtumu, it kā gribētu noVilkt kā cimdu, tad pacēla gaisā, pagro­zīja. Pēc tam atlaida Tomu un palika guļam uz mu­guras, izstiepis roku pret debesīm, un tagad viņš viss bija viena galva un acs, kas caur dīvainas pils vārtu režģi vēro savu roku kā tiltu, virs kura plīvo asins- sārts karogs.

— Dug, vai tu neesi slims? — Toms ieprasījās.

Viņa balss nāca no dzijas, noslēpumainas, zaļu

sūnu apaugušas zemzemes akas.

Zāle zem Duglasa kaut ko čukstēja. Viņš nolaida roku, sajūtot zaļo stiebriņu samtainās spilvas un kaut kur tālu lejā, tenisa kurpēs, kustamies pirkstus. Ausīs kā gliemežnīcās šalkoja vējš. Pasaule atzaigoja viņa acīs tāpat kā atspulgi kristāla lodē. Puķes bija kvēlošas saules un debesu drumsliņas, izsētas pāri pakalniem. Putni šaudījās pa apvāzto debesu dzelmi kā veiklas rokas lingoti akmeņi. Duglass elpoja smagi un ātri, ievilkdams ledu un izpūzdams liesmu. Gaisu kā elektriskie lādiņi šķēla kukaiņi. Desmittūkstoš matu uz viņa galvas izauga par collas miljono daļu. Divas sirdis viņš sajuta sitamies ausīs, vēl divas pul­sējam rokās, kamēr īstā smagi dauzījās krūtīs. Viņā atvērās miljons poru.

Читать дальше
Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PIENEŅU vĪns»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PIENEŅU vĪns» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «PIENEŅU vĪns»

Обсуждение, отзывы о книге «PIENEŅU vĪns» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.