REJS BREDBERIJS - SIRĒNA

REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieks

SIRĒNA

Saltu viļņu vidū, tālu no cietzemes, katru vakaru gaidī­jām, kad atvelsies miglas vāli. Tie atvēlās, un mēs — Mak- dans un es — saziedām misiņa lodīšgultņus, ieslēdzām luk­turi akmens torņa smailē. Makdans un es — divi putni drūmajā augstienē …

Sarkans stars … balts … atkal sarkans — meklēja miglā vientuļus kuģus. Ja tie nesaskatīs staru, mums ir arī Balss — mūsu Sirēnas spēcīgā, zemā balss; šī apdullinošā Balss lau­zās cauri miglas lēveriem, un pārbiedētās kaijas pajuka uz visām pusēm kā gaisā uzsviestas spēļu kārtis, bet viļņu bangas šļāca augstu jo augstu, un to putas šņāca.

— Seit ir vientulīgi, bet ceru, ka esi jau pieradis? — Mak­dans vaicāja.

— Jā, — es atbildēju. — Paldies dievam, ka esi tik nepār­spējams stāstītājs.

— Rītdien tava kārta braukt uz Lielo zemi. — Makdans pasmaidīja. — Dejosi ar meitenēm, dzersi džinu.

— Makdan, pastāsti —ko tu domā, kad paliec šeit viens?

— Domāju par jūras noslēpumiem, — Makdans atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

Ceturksnis pāri septiņiem. Auksts novembra vakars, ap­kure ieslēgta, bākas lukturis raida staru uz visām pusēm, un garajā torņa rīklē rēc Sirēna. Krastā simt jūdžu attālumā neviena ciemata, tikai ceļš, kurā reti iemaldās automobiļi un kurš ved uz jūru cauri tuksnešainam novadam, pēc tam divas jūdzes salta ūdens līdz mūsu klintij, un pēc ilga ilga laika tālumā pavīd kuģis.

— Jūras noslēpumi, — Makdans domīgi atsāka. — Vai tu zini, ka okeāns ir milzīga sniega pārsla, pati lielākā sniega pārsla visā pasaulē? Mūžīgi kustībā, tūkstošiem krāsu un formu un nekad neatkārtojas. Apbrīnojamil Reiz naktī pirms daudziem gadiem sēdēju šeit viens, un tad no dzīlēm uznira visas zivis, visas jūras zivis. Kaut kas viņas bija sadzinis mūsu līcī, šeit viņas apstājās trīcēdamas, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, un skatījās, skatījās uz bākas lukturi, sarkana — balta, sarkana — balta gaisma virs viņām, un es redzēju dīvainas acis. Pār muguru pārskrēja auksti drebu|i. Līdz pat pusnaktij jūrā it kā peldēja pāva aste. Pēkšņi — bez skaņas — pazuda, visi šie zivju miljoni ienira dzelmē. Nezinu, varbūt zivis no tālienes bija šeit ieradušās svētceļo­jumā? Apbrīnojami! Padomā pats, kāds viņām šķita mūsu tornis: septiņdesmit pēdas virs ūdens, zvījo dievišķās ugunīs, vēstī milža balsī. Zivis vairs neatgriezās, bet var taču būt — zivīm šķitis, ka viņas redzējušas kādu zivju dievekli.

Man pār muguru pārskrēja saltas trīsas. Skatījos uz tālo, pelēko jūras klaju, kas pletās līdz nekurienei.

— Jā, jā, jūrā ir viss kas … — Makdans satraukti kūpi­nāja pīpi un bieži bieži, mirkšķināja acis. Visu to dienu Makdanu kaut kas satrauca, bet viņš neteica, kas īsti. ■— Lai gan mums ir visvisādi mehānismi un tā sauktie submarīni, taču paies vēl desmittūkstoš gadsimtu, iekām varēsim soļot pa zemūdens valstību, ieradīsimies nogrimušajā pasaulē un izjutīsim istas bailes. Padomāsim tikai: tur, dzelmeņos, ar­vien vēl ir trīssimttūkstošais gads pirms mūsu ēras! Mēs te plātāmies un ālējamies, ņemam nost cits citam zemi, cērtam nost cits citam galvu, bet viņi dzīvo saltajā, dziļdziļajā dzelmē, divpadsmit jūdzes zem okeāna līmeņa, un ir tikpat veci kā komētas aste.

— Tiesa kas tiesa, tur ir sena pasaale.

— Iesim. Man tev kaut kas jāpasaka, tagad ir īstais laiks.

Soļodami, runādamies bez steigas noskaitījām astoņdesmit

pakāpienus. Augšā Makdans izslēdza iekšējo apgaismojumu, lai nekas neatspoguļotos biezajos stiklos. Bākas milzīgā acs dūkdama viegli griezās uz ieziestās ass. Ik pēc katrām piec­padsmit sekundēm nenogurdama rēca Sirēna.

— Patiešām, gluži kā zvērs. — Makdans pamāja ar galvu savām domām. — Naktī gaudo liels, vientuļš zvērs. Tup uz kādu desmit miljardu gadu robežas un rēc Dzelmē: «Esmu šeit, esmu šeit, esmu šeit…» Un Dzelme atbild — jā, jā, atbild! Džonij, tu šeit esi jau trīs mēnešus, pienācis laiks tevi brīdināt. Saproti, — Makdans vērīgi raudzījās tumsā un miglā, — šinī gadalaikā pie bākas ierodas ciemiņš.

— Vai zivju bari, par kuriem tu stāstīji?

— Nē, nevis zivis, bet kas cits. Nestāstīju tev tāpēc, ka baidījos — noturēsi mani par prātā jukušu. Taču ilgāk gaidīt nevar: ja pagājušajā gadā kalendārā esmu izdarījis pareizu atzīmi, tad šonakt tas nezvērs būs klāt. Neko sīkāk nestās­tīšu — pats redzēsi. Sēdi šeit! Ja gribi, no rīta sakravā savas mantiņas, kāp kuterī un dodies uz Lielo zemi, iesēdies savā mašīnā zemes raga piestātnē, aizlaid uz kādu pilsētiņu, nak­tīs dedzini gaismu, — neko tev nejautāšu, neko nepārmetīšu. Šeit tas atkārtojas jau trīs gadus, un pirmoreiz es šeit ne­esmu viens — būs otrs, kas apliecina. Bet tagad skaties un gaidi.

Aizritēja pusstunda, retumis čukstus pārmijām dažus vār­dus. Beidzot gaidīdami nogurām, un Makdans uzticēja man savas pārdomas. Par Sirēnu viņam bija vesela teorija.

— Reiz, pirms daudziem gadiem, aukstā, drūmā krastā ieradās cilvēks, apstājās un, klausīdamies okeāna dunoņā, teica: «Mums vajadzīgs balss, kas trauktu pāri ūdeņiem un brīdinātu kuģus; es tādu balsi radīšu. Es radīšu balsi, kas līdzīga balsij, kura skanējusi visos gadsimtos un miglās, kādas jebkad bijušas; šī balss būs kā tukša gulta, kas tev blakus cauru nakti, kā neapdzīvota māja, kad durvis atvēr­tas, kā koki ar kailiem zariem rudenī. Balss, kas līdzīga putnu balsij, kuri klaigādami lido uz dienvidiem, kas līdzīga novembra vējam un bangotnei pie skarbu, drūmu krastu klintīm. Es radīšu tik vientuļu balsi, ka to nevarēs nesaklau­sīt, un jebkurš, kas to sadzirdēs, elsodams raudās savā sirdī — pavarda liesmas šķitīs vēl karstākas, un cilvēki tālās pilsētās sacīs: «Labi, ka mēs esam mājās.» Es radīšu balsi, izgatavošu mehānismu, to nosauks par Sirēnu, un ikviens, kas to dzirdēs, izpratīs, cik lielas ir mūžības skumjas un cik īsas dzīves gaitas.»

Sirēna rēca.

— Es šo stāstu izdomāju, — Makdans klusi sacīja, — lai izskaidrotu, kāpēc viņš katru gadu peld uz bāku. Man lie­kas — viņš ierodas, paklausot bākas balss aicinājumam…

— Bet… — es ierunājos.

— Cssst! — Makdans mani pārtrauca. — Paskaties!

Viņš pamāja turp, kur pletās jūra.

Kaut kas peldēja šurp, uz bāku.

Nakts, kā jau es teicu, bija gadījusies ļoti dzestra, aug­stajā tornī mēs salām, gaisma uzliesmoja un dzisa, bet Sirēna tikai rēca, rēca cauri miglas mutuļiem. Varējām redzēt slikti un tikai nelielā attālumā, bet, lai nu būtu kā

būdams, lejā bija jūra, jūra, kas slīd pa naksnīgo zemi, pla­kana, klusa, krāsā pelēkām dūņām līdzīga, te augšā bijām mēs divi, vieni paši garajā tornī, un tur tālē vispirms sīkas ņirbas, pēc tam vilnis, kaupre, milzīgs mutulis, nedaudz putu. Un pēkšņi virs aukstā jūras klaida — galva, liela, melna galva ar milzīgām acīm un kakls. Pēc tam. nē, nevis rumpis, bet atkal kakls, vēl un vēl! Četrdesmit pēdu aug­stumā virs līmeņa rēgojās galva uz glīta, tieva, melna kakla. Tikai pēc tam no juras bezdibeņa iznira rumpis — gluži ka melnu koraļļu, mīdiju un vēžu saliņa. Sāņus pasitās lokanā aste. Visa nezvēra garums, rēķinot no galvas līdz astes ga­lam, man šķiet, sniedzēs līdz deviņ­desmit vai simt pēdām.

Neatceros, ko teicu, bet kaut ko es pasacīju.

— Lēnāk, puis, lēnāk, — Mak- dans čukstēja.