REJS BREDBERIJS: SIRĒNA

— Tas ir kaut kas neiespē­jams! — es iesaucos.

— Džonij, tu maldies, mēs ne­esam iespējami. Viņš arvien vēl ir tāds pats kā pirms desmit miljo­niem gadu. Viņš nav pārvērties.

Tikai mēs un viss šis novads ir pārvērties, kļuvis neiespē­jams. Mēs!

Viņš lēnām, majestātiski peldēja šaipus apvāršņa ledai­najā ūdenī. Miglas lēveri slīdēja virs jūras, un nezvēra ap­veids lāgu lāgiem kļuva neredzams. Briesmoņa acs uztvēra, nelaida vaļā, atspoguļoja mūsu bākas vareno staru, sar­kans — balts, sarkans — balts. Šķita, ka augstu paceltais apaļais disks sensenā šifrā raida kādu vēsti. Briesmonis bija tikpat mēms kā migla, cauri kurai tas peldēja.

— Tas ir dinozaurs! — Es pietupos un satvēru margas.

— Jā, kāds no dinozauru ģints.

— Bet dinozauri taču izmiruši!

— Nē, tie vēl mitinās jūru dzelmeņos. Dziļi jo dziļi, dzelmju dzelmēs. Bezdibenī. Džonij, vai nav tiesa, izteik­smīgs vārds — Bezdibenis, cik tajā dziļš saturs! Tanī ir viss pasaules saltums, visa tumsa, visas dzīļu dzīles.

— Ko tagad darīsim?

— Ko darīsim? Mums ir savs darbs, aizbraukt nedrīkstam. Turklāt šeit ir drošāk nekā laivā. Paies laiciņš, kamēr no­kļūsim krastā, bet nezvērs ir tikpat garš kā mīnu kuģis un slīd gandrīz tikpat ātri.

— Bet kāpēc, kāpēc viņš ierodas tieši šeit?

Nākamajā mirklī sapratu, kāpēc.

Sirēna sāka rēkt.

Briesmonis atbildēja.

Viņa rēkoņā jautās miljoniem gadu vecā okeāna un miglas balss. Tajā bija tik daudz sāpju un vientulības, ka es sarā­vos. Briesmonis kliedza tornim. Sirēna rēca. Briesmonis auroja atkal. Sirēna rēca. Briesmonis pavēra milzīgos, zo­bainos žokļus, un no viņa rīkles izlauzās skaņa, kas pilnīgi atdarināja Sirēnas balsi. Vientuļa, varena, tāla jo tāla balss. Bezizejas, necaurredzamas tumsas, aukstas nakts, atstumtas būtnes balss. Tāda bija šī skaņa.

— Nu, — Makdans čukstēja, — vai tagad saprati, kāpēc viņš ierodas šeit?

Es pamāju ar galvu.

— Veselu gadu, Džonij, veselu gadu nelaimīgais briesmo­nis mitinās bezdibenī tūkstošiem jūdžu no krasta, divdesmit jūdžu dziļumā un gaida. Varbūt šis vientuļais dzīvnieks ir miljons gadu vecs. Bet apdomā: gaidīt miljons gadu. Vai tu to spētu? Varbūt šis dzīvnieks ir pēdējais savas sugas pārstāvis. Man nez kāpēc tā liekas. Pirms pieciem gadiem te ieradās cilvēki un uzcēla šo bāku. Uzstādīja savu Sirēnu, un tā rēc, rēc pāri Bezdibenim, kur, padomā, briesmonis ir ieniris, lai gulētu un sapņotu par pasauli, kurā dzīvojuši tūkstošiem tādu pašu kā viņš; bet tagad šis nezvērs ir vien­tulis, pavisam vientulis mūsdienu pasaulē, kura viņam nav piemērota, kurā vajag slēpties. Taču Sirēnas balss brīžiem aicina, brīžiem apklust, un viņš pamostas Bezdibeņa dūņai­najā gultnē, acis atveras gluži kā milzīga fotoaparāta lēcas, un viņš nirst augšup lēni lēnītēm, jo uz viņa pleciem gulstas okeāna lielā nasta, milzīgais ūdeņu smagums. Taču Sirēnas aicinošā balss, vāja un tik pazīstama, lido tūkstošiem jūdžu tālu, šķeļ ūdens blīvu, kurtuve nezvēra kuņģī attīsta tvaiku, un viņš ceļas augšup, ceļas lēni lēnītēm. Aprij veselus mencu un merlanu barus, medūzu pulkus un ceļas arvien augstāk un augstāk visu riideni, mēnesi pēc mēneša: septembrī, kad sā­kas miglas, oktobrī, kad miglas vēl biezākas, bet Sirēna visu laiku aicina, un novembra beigās, pēc tam kad briesmonis dienu pēc dienas pielāgojies spiedienam, stundā paceldamies par dažām pēdām, viņš jau sasniedzis jūras līmeni sveiks un vesels. Gribot negribot jāuznirst lēnītēm: ja dosies augšup strauji, viss rumpis izšķīdīs gabalu gabalos. Tāpēc aizrit trīs mēneši, kamēr uznirst un vēl tikpat dienās aukstā ūdenī veicams ceļa gabals, kas dinozauru šķir no bākas. Beidzot viņš ir šeit — Džonij, āre, tur, naktī, — vislielākais briesmo­nis, kāds vien dzīvojis virs Zemes. Ir arī augsta bāka, kas viņu aicinājusi, tikpat garš kakls rēgojas no ūdens, un, viņam liekas, zem bākas ir arī tāds pats rumpis, bet galvenais — bākai gluži tāda pati balss kā nezvēram. Džonij, vai saproti, tagad tu saproti?

Sirēna rēca atkal.

Nezvērs atsaucās.

Es redzēju visu, es sapratu visu: miljoniem gadu pagā­juši vientuļās gaidās — kad, kad- atgriezīsies tas, kurš ne­kādi negrib atgriezties? Miljoniem gadu ilga vientulība jūras dzelmeņos, bezgala daudzi gadsimti Bezdibeni, pie debesīm vairs nav lidojošo zvīņnešu, kontinentos purvi izžuvuši, le- muri un zobenzobu tīģeri nodzīvojuši savu mūžu un iestrē­guši asfalta lāmās, pakalnos kā baltas skudras rosās cilvēki.

Sirēnas rēciens.

— Pērngad, — Makdans sacīja, — šis nezvērs visu nakti peldēja pa jūru, apli aiz apļa, apli aiz apļa. Tuvāk nerādī­jās — laikam šaubījās. Varbūt baidījās. Un dusmojās: tas nav nekāds joks tik tālu atpeldēt! Otrā rītā migla pēkšņi izklīda, uzlēca spoža saule, debess bija zila kā uz bildes. Briesmonis devās projām no siltuma un klusuma, aizpeldēja un neatgriezās. Man šķiet — visu gadu šis dzīvnieks tikai domājis, lauzījis galvu …

Briesmonis atradās tikai savus simt jardus no mums, tas rēca, un rēca arī Sirēna. Kad bākas gaismas strēle skāra dzīvnieka acis, ieplaiksnījās uguns — ledus, uguns — ledus.

— Tāda ir dzīve, — Makdans sacīja. — Mūžam tas pats: viens gaida otru, bet otra nav un nav. Vienmēr kāds mīl vairāk, nekā mīl viņu. Un pienāk brīdis, kad gribas iznīcināt to, kuru mīl, lai viņš vairs ilgāk nemocītu.

Briesmonis drāzās uz bāku.

Sirēna rēca.

— Redzēsim, kas tagad notiks, — Makdans sacīja.

Viņš izslēdza Sirēnu.

Iestājās klusums, tik liels klusums, ka savā stikla būrī dzirdējām pukstam mūsu sirdis, dzirdējām, kā, lēni slīdē­dams, griežas bākas starmetis.

Briesmonis apstājās, sastinga. Viņa milzīgās, prožekto­riem līdzīgās acis vērās ciet un vaļā. Nejaukā mute atpletās un krāca kā vulkāns. Briesmonis pagrieza galvu uz vienu pusi, uz otru pusi, it kā meklētu miglā pazudušo Sirēnas balsi. Dzīvnieks paskatījās uz bāku. Atkal ierēcās. Pēkšņi acu redzokļi sāka zaigot. Nezvērs paslējās augšup, kuldams ar asti ūdeni, gāzās virsū bākai, un viņa milzīgajās acīs zvīļoja niknums un mokas.

— Makdan! — es iesaucos. — Iedarbini Sirēnu!

Makdans satvēra svirslēdzi. Tanī pašā mirklī, kad viņš

to ieslēdza, nezvērs vēlreiz izslējās no jūras. Pazibēja vare­nās ķetnas un spožais zivs ādas raksts starp pirkstveida izaugumiem, kas grābstījās gar torni. Ciešanu saviebtā purna labajā pusē gailēja milzīga acs gluži kā katls, kurā var noslīkt, aizrijoties pašam ar savu kliedzienu. Tornis sa­grīļojās. Sirēna rēca; nezvērs rēca. Tas aptvēra torni un gar stiklu nošņirkstēja zvīņneša zobi; uz mums bira stikla drumslas.

Makdans steigšus sakampa manu roku.

— Lejā! Veicīgāk!

Tornis salīgojās un svērās sāņus. Sirēna un nezvērs rēca. Klupdami krizdami nodrāzāmies lejup pa kāpnēm.

— Ātrāk!

Mēs paspējām — ielīdam pagrabiņā zem kāpnēm tobrīd, kad bāka virs mūsu galvām sāka irt. Tūkstošiem triecienu, lejup bruka akmeņi, Sirēna apklusa. Briesmonis uzgāzās virsū tornim. Tas sadrupa. Stāvējām, neteikdami ne vārda, stāvējām Makdans un es, klausīdamies, kā bojā iet mūsu pasaule.

Pagalam. Tikai melna tumsa, un krāc bangas, sašķīzda- mas pret bākas drupām.

Un vēl…

— Paklausies, — Makdans klusi sacīja. — Paklausies.