REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS

— Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?

— Jā, tēv.

— Tu nestājies marsiešu armijas rindās?

— Nē, tēv.

— Ak tu viens! — Vecais pietvīka. — Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi nošaus.

— Šaujiet vien, tad būs miers.

— Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuz­brūk Zemei? Kur?

— Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.

— Neticami, — nošņācās vecenes zem loga.

— Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? — lū­dzās Tilla.

— Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, — at­cirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņš pie­gāja klāt Etilam. — Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri braši soļo, bet tu sēdi te… Ak lavu negodu!

— Tavu negodu! — noelsās balsis attālajos krūmos. •

— Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar

savu tukšo gvelšanu! — pēkšņi uzkliedza Etils. — Vācies ar savām medaļām un bun­gām!

Viņš stūma sievas tēvu ārā garām šņuksto­šajai Tillai, bet šai brīdī durvis atvērās — ienāca patruļa.

— Etils Vraijs? — kāds uzbrēca.

— Jā.

— Jus esat arestēts!

— Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar šiem muļķiem! — uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.

— Ardievu, ardievu, — attālinādamās at­bildēja pilsētas vecenes.

Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņš ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; šķita, ka tās pajūk uz visām pu­sēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'

— Muļķi, — čukstēja Etils. — Muļķi!

Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cil­vēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz ma­lām. Aiz tiem rēgojās pulkveža stāvs.

— Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās šīs aizliegtās Zemes grāma­tas. Visi šie «Brīnumaino notikumu», «Zināt­nisko stāstu» un «Fantastisko stāstu» sējumi. Paskaidrojiet.

Viņš satvēra Etila roku virs locītavas.

Etils izrāva roku.

— Ja esat nodomājuši mani nošaut — šau­jiet. Tieši šo grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. Šīs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.

— Kā tā? — Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltējušajiem žurnāliem.

— Paņemiet kādu grāmatu, — sacīja Etils. — Kura pagadās pie rokas. Deviņos no des­mit stāstiem, kas tapuši tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piec­desmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsiešu uzbrukumiem Ze­mei …

— Aha! — Pulkvedis pavīpsnāja un pa­māja ar galvu.

… un par viņu sakāvi, — pabeidza Etils.

— Tā taču ir nodevība! Turēt tādas grāma­tas!

— Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļau­jiet man izdarīt dažus secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, Džiks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sa­kāvis marsiešus.

■— Un jūs tam ticat?

— Nē, ka zemieši tiešām spējuši to izda­rīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, sa­protiet jel, paaudžu paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc šos izdomā­jumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsie­šiem, kaut kas tamlīdzīgs ir?

— Nu…

— Nav.

— Laikam tā ir…

— Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad ne­esam sacerējuši tādus fantastiskus stāstus. Pašlaik mēs esam izslējušies, mēs ejam uz­brukumā un — aiziesim bojā.

— Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem žurnāliem?

— Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mieši zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski or­ganizēts tas būtu. Tieši tādas grāmatas, kādas viņi salasījušies jaunībā, iedveš ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, mar­sieši? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vājš, kaut gan mēs rībinām bungas un pūšam taures.

— Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! — iekliedzās pulkvedis. — Pēc desmit minūtēm šīs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.

— Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.

— Ei, ļaudis!

Viņu izgrūda pagalmā. Te viņš redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņš bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpaša piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama izšā­vās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.

Pagalma pretējā stūrī ēnā viņš pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltena­jās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņš tikai skatījās uz tēvu kā mirstošs zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas žēlas­tību.

Etils palūkojās uz trakojošām liesmām. Viņš sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, no­rauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nā­ves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:

— Pagaidiet!

Oranžu liesmu apspīdētā pulkveža seja pa­virzījās tuvāk virmojošajā gaisā.

— Ko tev vajag?

— Es iestāšos Leģionā, — atbildēja Etils.

— Labi! Laidiet viņu vaļā!

Viņu vairs neturēja ciet.

Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.

Uzliesmodama spožāk par zvaigznēm, de­besīs aiztrauca bronzas raķete …

— Bet tagad mēs novēlēsim drošsirdīga­jiem cīnītājiem laimīgu ceļu, — sacīja pulk­vedis.

Nograndīja orķestris un vējš apslacīja nosvīdušos kareivjus ar glāsainām asaru lie­tus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbošajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.

Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zir­nekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprā­dzējās. Visā kuģī laiski gulšņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. Nošņācās kāds ventīlis.

— Uz priekšu, pretī Zemei un iznīcībai! — nočukstēja Etils.

— Ko? — kāds iejautājās.

— Uz priekšu, pretī spožai uzvarai! — pie­nācīgi sašķobījis seju, sacīja Etils.

Raķete pacēlās gaisā.

«Izplatījums,» domāja Etils. «Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un rožainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemiešu acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos šausmās. Bet kā tu pats jūties, at­razdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?»

Viņš centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos or­gānus viņš būtu piesaistījis dzimtajam Mar­sam un tad izdarījis miljoniem jūdžu garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl jo­projām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trī­sēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagre­mot pēdējās pusdienas. Arī plaušas vēl jopro­jām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- šajā gaisā — viegli darbināmas plēšas, kas ilgojas pēc atbrīvošanas, un viena tava ķer­meņa daja alkst savienoties ar citām.