REJS Bredberijs: 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Montegs atkāpās. Suns paspēra soli ārā no būdas. Montegs ar vienu roku satvēra misiņa kārti. Tā, klusi slīdot, uznesa viņu augšā uz otrā stāva pustumšās platformiņas. Viņš drebēja, un viņa seja bija zaļgani bāla. Lejā Suns atkal apgūlās uz savām astoņām baismīgajām zirnekļa kājām, viņa daudzskaldņu acis apdzisa, un viņš klusi dūca tālāk.

Montegs palika stāvam pie griestu lūkas un centās nomierināties. Četri vīri, kas viņā istabas stūrī pie galda zem zaļās lampas spēlēja kārtis, uzmeta viņam īsu skatienu, taču nesacīja ne vārda. Vienīgi tas ar kapteiņa cepuri, uz kuras bija feniksa attēls, beidzot pacēla acis un, turot kārtis kalsnajā rokā, pāri visai istabai iejautājās:

— Kas noticis, Monteg?

— Viņš ir nikns uz mani, — Montegs teica.

— Kas? Suns, vai? — Kapteinis pētīja savas kār­tis. — Blēņas! Viņš nevar būt nikns vai nenikns. Viņš var vienīgi reaģēt. Pēc ballistikas principa. Mēs viņam nosakām trajektoriju. Viņš pats atrod mērķi, atgriežas atpakaļ un pats izslēdzas. Suns taču ir tikai vara stieple, akumulatori un elektrība.

Montegs nervozi norīstījās.

— Bet viņa programmas kalkulatoru var ieslēgt uz jebkuru kombināciju — uz jebkuru daudzumu amino­skābju, fosfora, tauku un sārmu?

— Nu, protams.

— Mūsu asins ķīmiskais sastāvs un procentuālās attiecības reģistrētas lejā, kartotēkā. Tātad bez īpa­šām pūlēm kāds var noregulēt Suņa «atmiņu» uz kāda cilvēka daļēju asins sastāvu, piemēram, uz ami­noskābēm. Ar to pietiek, lai zvērs sāktu reaģēt. Nupat viņš reaģēja uz mani.

— Blēņas, — kapteinis noteica.

— Virsū nekrita, taču rūca. Kāds bija noregulējis viņa «atmiņu» par tik daudz, lai Suns rūktu, kad viņam pieskaras.

— Kuram gan tas būtu vajadzīgs? — kapteinis jau­tāja. — Jums, Gaj, šeit taču nav ienaidnieku.

— Cik zinu, tad nav.

— Rit liksim tehniķim pārbaudīt Suni.

— Nav pirmā reize, kad viņš rūc uz mani, — Mon­tegs piebilda. — Pagājušo mēnesi tas notika divas reizes.

— Viss tiks nokārtots. Varat būt mierīgs.

Bet Montegs vēl arvien nekustējās, domādams par to, ko bija paslēpis savas mājas gaitenī aiz ventilāci­jas režģa. Ja nu kāds par to uzzinājis un Sunim «izstāstījis» …?

Kapteinis pienāca viņam klāt un jautājoši pavērās sejā.

— Es tikai mēģinu izteloties, ko Suns naktīs šeit domā, — Montegs sacīja. — Vai viņš, mezdamies upu­rim virsū, tiešām atdzīvojas? No tā man šermuļi iet pār kauliem.

— Viņš nedomā neko tādu, ko mēs negribam, lai viņš domātu.

— 2ēl gan, — Montegs klusi teica, — jo mēs viņam mācām vienīgi to, kā dzīties pakaļ, sagrābt un noga­lināt. Cik nožēlojami, ka neko citu neesam pratuši viņam iemācīt.

Kapteinis Bītijs klusi pavīpsnāja.

— Blēņasl Suns ir lielisks izgudrojums, — šau­tene, kas pati atrod mērķi un vienmēr trāpa — bez kļūdīšanās.

— Tieši tādēļ es negribu kļūt par tā nākamo upuri, — Montegs sacīja.

— Kādēļ jūs baidāties? Vai jums netīra sirds­apziņa?

Montegs aši paskatījās kapteinī.

Tas, stāvot līdzās, pētoši raudzījās viņā, tad pasmaidīja un klusi, tikko dzirdami iesmējās.

Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, se­šas, septiņas. Un katru dienu, iznākot no mājas, Mon- tegs juta, ka Klarisa ir kaut kur tuvumā. Reiz viņš redzēja viņu purinām valriekstus, citreiz sēžam mau­riņa un adām zilu svīteri; trīs četras reizes viņš atrada uz savas mājas lieveņa rudens ziedu pušķīti vai sauju kastaņu mazā maisiņā, vai pāris dzeltenu rudens lapu, rūpīgi uzspraustu uz balta papīra un piestiprinātu pie viņa durvīm. Katru vakaru Klarisa pavadīja viņu līdz stūrim. Viena diena bija lietaina, otra skaidra, trešā vējaina, ceturtā — silta un rāma. Un tad sekoja svelmaini karsta kā vasarā, tā ka Kla­risa pat iedega pēcpusdienas saulē.

— Diez, kādēļ man ir tāda sajūta, ka es jūs pazīstu jau daudzus gadus? — viņš tai reiz teica pie metro ieejas.

— Tādēļ, ka jūs man patīkat un man no jums neko nevajag, — viņa atbildēja. — Un vēl tādēļ, ka mēs viens otru saprotam.

— Kopā ar jums es jūtos tik vecs, gandrīz vai kā jūsu tēvs.

— Bet, ja jūs tik ļoti mīlat bērnus, sakiet, kādēļ jums pašam nav meitas?

— Nezinu.

— Jūs jokojatl

— Tas ir… es gribēju teikt… — Viņš saminstī- jās un papurināja galvu. — Redzat, mana sieva … viņa negribēja bērnus.

Meitenes smaids nodzisa.

— Piedodiet. Es tiešām domāju, ka jūs jokojat… Kāda es esmu muļķe!

— Nē, nepavisam! — viņš iesaucās. — Tas ir labi, ka pajautājāt. Kur tas laiks, kopš kādu tas interesējis. Nudien labi, ka pajautājāt.

— Labāk runāsim par kaut ko citu. Vai zināt, kā smaržo rudens lapas? Pēc kanēļa. Jā, jā. Nu, pasmar­žojiet.

— Nē, nu patiešām smaržo pēc kanēļa!

Meitene skatījās viņā ar savām tumšajām, spoža­jām acīm.

— Jūs vienmēr par visu tik ļoti brīnāties …

— Tas tādēļ, ka man nekad nav bijis laika …

— Vai redzējāt garos reklāmas dēļus, par kuriem jums stāstīju?

— Redzēju. — Viņš neviļus iesmējās.

— Jūsu smiekli nu skan daudz jaukāk.

— Tiešām?

— Daudz brīvāk.

Viņš pēkšņi jutās bezgala labi.

— Kādēļ jūs neejat uz skolu? Caurām dienām jūs klaiņojat apkārt.

— Tur ļoti labi iztiek bez manis, — meitene teica. — Viņi saka, es esot nesabiedriska. Vairoties cilvēku, negribot biedroties. Tas ir tik savādi. Es nepavisam nevairos cilvēku. Viss taču atkarīgs tikai no tā, ko saprot ar vārdu «biedroties». Manuprāt, tas nozīmē sarunāties, tā kā es runāju pašlaik ar jums. — Viņa pasvārstīja saujā pāris kastaņu, ko bija atradusi dārzā zem koka. — Vai arī apmainīties domām par to, cik pasaule tomēr ir dīvaina. Es pat ļoti tiecos pēc cilvēkiem. Bet, ja savāc cilvēkus kopā un neļauj tiem bilst ne pušplēsta vārda — nu, sakiet, kas tā par biedrošanos? Skolā mēs stundu sēžam pie televizora, stundu nodarbojamies ar sportu — beisbolu, basket­bolu vai skriešanu, tad klausāmies ierakstus vai zīmē­jam un pēc tam atkal seko sports, un mēs nekad it neko nejautājam vai, pareizāk, — vairums it neko nejautā. Mūs tikai — bliukš, blaukš! — bombardē atbildēm, un tad mēs sēžam vēl četras stundas un skatāmies mācību filmu. Manuprāt, tā nu nav bied­rošanās. Tā ir ūdens liešana piltuvēs, no kurām tas tūliņ pat iztek ārā, turklāt mums grib iegalvot, ka tas esot vīns. Pret vakaru esam tā pārguruši, ka varam vienīgi likties gultā vai baidīt cilvēkus Izpriecu parkā, dauzīt stiklus Logu sišanas stendā vai ar tērauda bumbu sist automašīnas Automašīnu iznīcināšanas stendā. Vai arī sēsties tajās iekšā un spēlēt «nervu kutināšanu», tas ir, derēt, kurš tuvāk aizjoņos garām laternas stabam vai pretim nākošai mašīnai. Bet var­būt tomēr es esmu nenormāla. Man nav neviena drauga. Tas it kā pierāda, ka viņiem taisnība. Bet visi, kurus es pazīstu, vai nu kliedz, trako un lēkā, vai kaujas. Vai esat ievērojis, cik cilvēki kļuvuši nežē­līgi?

— Jus runājāt ta, it ka butu ļoti veca.

— Reizēm es arī jūtos veca. Es baidos no saviem vienaudžiem. Viņi nogalina cits citu. Vai tiešām tā ir bijis vienmēr? Mans tēvocis saka, agrāk viss bijis citādi. Seši mani vienaudži šogad ir nošauti. Desmit gājuši bojā automašīnu katastrofā. Es baidos par viņiem, un tieši tādēļ viņi raugās uz mani greizi. Mans tēvocis stāsta, ka agrāk, viņa vectēva laikā, bērni neesot slepkavojuši cits citu. Toreiz, sen atpakaļ, viss bijis savādāk. Tad esot uzskatīts, tēvocis stāsta, ka cilvēkam jājūtas atbildīgam. Zināt, es jūtos atbildīga. Tas man ieaudzināts kopš bērnības, reizēm ņemot palīgā arī sukas. Es pati arī iepērkos un tīru māju.