REJS Bredberijs: 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Pat neiededzis gaismu, viņš jau zināja, kāda izska­tījās šī istaba. Viņa sieva — auksta, bez apsega — izstiepusies guļ gultā kā akmens tēls uz sarkofāga, un viņas stingās acis ir piekaltas griestiem ar nere­dzamām tērauda stīgām. Un viņas ausīs iebāztas «Gliemežnīcas» — mazās radiokapsulas —, un elek­troniskais skaņu okeāns, kurā mijas balsis un mūzika, apskalo viņas nomodā esošās smadzenes. Istaba tie­šām bija tukša. Ik nakti skaņu okeāns atplūda šurp un bangainiem viļņiem šūpoja vaļējām acīm guļošo Mildredu pretim nākamai dienai. Jau divus gadus nebija tādas nakts, kad viņa nebūtu aizpeldējusi, atkal un atkal labprātīgi ienirdama šai skaņu jūrā.

Lai gan istabā bija vēss, Montegs juta, ka viņam trūkst elpas. Tomēr aizkarus viņš neatvilka un bal­kona durvis neatvēra, jo negribēja ielaist istabā mēness gaismu. Aiz gaisa trūkuma slāpdams vai nost, viņš tumsā taustīja ceļu uz savu vientuļo, tukšo un tādēļ auksto gultu.

Mirkli pirms tam, kad viņa kāja atsitās pret kādu zemē guļošu priekšmetu, viņš jau zināja, ka tas tā

notiks. Kaut ko līdzīgu viņš bija izjutis arī pirmīt uz ielas stūra, kad gandrīz uzskrēja virsū meitenei. Viņa kāja, radot gaisa vibrāciju, uztvēra atpakaļ signālu un tūliņ atsitās pret kādu priekšmetu. Tas dobji noska­nēja un aizripoja.

Viņš satrūcies palika stāvam un ieklausījās, kā elpo tā, kura gulēja melnajā istabas tumsā. Viņas elpa, kurā tik tikko bija manāma dzīvība, šķita tik gurda un vāra, ka no tās, liekas, nenotrīsētu ne mazākā lapiņa, ne matiņš, ne pūciņa.

Uguni viņš vēl arvien neuzdedza. Viņš izvilka šķil­tavas, sataustīja uz sudraba diska iegravēto salaman­dru un nospieda sviriņu …

Mazās šķiltavu liesmiņas gaismā viņam pretim raudzījās divi blāvi dzidras upītes dibenā guļoši mēness akmeņi, kuriem pāri tecēja dzīves straume, tos nepavisam neskardama.

— Mildred!

Viņas seja bija ka ar sniegu klāta sala, kas nejūt ne lietus lāses, ne pāri slīdošo mākoņu ēnas. Tikai stingums un bezjutība … Un radio lapseņu dūkšana viņas ausīs, un stiklainais skatiens, un vājā elpa — uz iekšu, uz āru, uz iekšu, uz āru. Un viņai, kā redzams, bija gluži vienalga, ka tā var izdzist pavi­sam.

Tas, kam viņš tumsā bija uzgrūdies virsū, nu blāvi mirgoja pie viņas gultas. Mazais stikla flakoniņš, kurā vēl šorīt bija trīsdesmit tabletes, tukšs un bez vāciņa gulēja zemē un spīguļoja šķiltavu gaismā.

Pēkšņi debesis nodārdēja. Atskanēja tik griezīgs troksnis, it kā divas milzīgas rokas plēstu desmittūk- stoš jūdžu garu melnu linu audumu. Šis grāviens pār­šķēla Montega krūtis. Pāri mājai ar apdullinošu dār­doņu drāzās raķešu bumbvedēji — cits pēc cita, bez mitas, bez apstājas, vēl viens un vēl viens, un vēl viens, un vēl viens, seši, deviņi, divpadsmit — atkal un atkal Montegs atvēra muti, lai nepārplīst bungādiņas. Māja drebēja. Šķiltavas nodzisa. Mēness akmeņi izgaisa. Viņa roka tvēra pēc tālruņa klausules.

Bumbvedēji aizlidoja. Viņš juta, ka lupas trīc pret klausules malu.

— Ātrās palīdzības slimnīcu!

Tas bija šausmu pārņemta cilvēka čuksts.

Viņam šķita, ka no melno bumbvedēju rēkoņas zvaigznes ir sabirušas putekļos, kas rīt klās zemi kā dīvains sniegs.

Ar šo muļķīgo domu, kas neatstājās, viņš drebē­dams ilgi stāvēja tumsā, mēmi kustinot lūpas.

Viņiem līdzi bija šis aparāts. Pareizāk sakot — aparāti bija divi. Viens ielīda vēderā kā melna kobra pamestas akas dibenā pēc saglumējuša ūdens un sasmakušas pagātnes. Tas, lēni burbuļodams, sūca zaļo žurgu. Vai tas gribēja izsūkt tumsu? Vai visu gadu gadiem krājušos indi? Tas dzēra klusi, bez ska­ņas, tikai reizumis aizrijoties vai kaut kā dīvaini iešmakstinoties, kā cenzdamies kaut ko uztaustīt. Šim aparātam bija Acs. Tā operators, pilnīgi vienaldzīgs tips, uzlicis īpašu optisko ķiveri, varēja ielūkoties izsūknējamā cilvēka dvēselē. Ko Acs tur saskatīja? To viņš neteica. Viņš to redzēja un reizē neredzēja. Viņam visa šī procedūra bija tikai tāda kā grāvja rakšana un gultā guļošā sieviete nekas cits kā ciets marmora slānis, kam viņi uzdūrušies. Jārok tālāk, jāgrūž urbis dziļāk, jāizsūc tukšums, ja vien drebošā sūcējčūska to vispār varēja izsūkt. Operators stāvēja līdzās un smēķēja.

Strādāja arī otrs aparāts, kuru vadīja tikpat vien­aldzīgs tips sarkanbrūnā, nenotraipāmā kombinezonā. Tas sūknēja laukā asinis un ievadīja to vietā jaunas.

— Viss, kas iekšā, jādabū ārā, — pirmais operators

teica, stāvot pie gulošās sievietes gultas. — Nav vērts noņemties tikai ar kuņģi, ja neiztīra arī asinis. Ja atstāj šo draņķi asinīs, tās kā ar āmuru vālē par sma­dzenēm savi pāris tūkstoši reižu — un gatavs, sma­dzeņu pods vairs nestrādā.

— Apklustiet! — Montegs izsaucās.

— Es tikai tāpat vien gribēju paskaidrot, — opera­tors teica.

— Vai esat beiguši? — Montegs noprasīja.

Abi vīri salika aparātus kastē.

— Jā, esam beiguši. Montega dusmas viņi laida gar ausīm. Abi stāvēja un smēķēja cigaretes, tā ka dūmu mutuļi griezās vien, līzdami pašiem acīs un degunā, bet viņi, kā liekas, to nemanīja.

— Piecdesmit dolāru, — otrais operators teica.

— Kādēļ jūs nesakāt, vai viņa būs vesela?

— Skaidrs, ka būs. Uz galvošanu! Šis draņķis nu ir mūsu čemodānā, tā ka viņai nekas vairs nedraud. Kā jau teicu — ja izpumpē visu veco un ielaiž jaunu, viss atkal ir pilnīgā kārtībā.

— Bet jūs nemaz neesat ārsti! Kādēļ netika atsūtīts ārsts?

— Ārsts? Ha! — Cigarete salēcās operatora zobos. — Katru nakti mums ir pa desmit izsaukumu. Pirms pāris gadiem, kad sākās šī jezga, mēs saņēmām īpašu sūcējaparātu. Uzlabotu. Ar optisko linzu. Ārsts šādās reizēs nav vajadzīgs. Vajadzīgi tikai divi tehniķi, un pusstundas laikā viss atkal ir kārtībā. Bet nu mums jālaižas. — Viņi devās uz durvīm. — Pa radio nupat saņēmām jaunu izsaukumu. Desmit kvartālus tālāk. Tur vēl kāds sarijies miega zāles. Ja vēl kādreiz varam būt noderīgi, tad tikai piegrieziet. Viņai tagad vajadzīgs miers. Alēs iegrūdām viņai šo to uzmundri­nošu. Kad pamodīsies, būs izsalkusi. Nu tad, uz redzīti!

Un abi vTri ar cigaretēm cieši sakniebtajās mutēs, vīri ar dzedro odzes skatienu paņēma savus aparātus, šļūteni un čemodānu ar melanholijas šķidrumu un biezajām, tumšajām bezvārda duļķēm un aizgāja.

Montegs smagi atslīga krēslā un raudzījās guļošajā sievietē. Viņas acis nu bija mierīgi aizvērtas, un, pie­licis viņas vaigam roku, viņš uz tās sajuta siltu elpu.

— Mildred, — viņš beidzot izteica.

«Mūsu ir pārāk daudz,» viņš domāja. «Mūsu skaits sniedzas miljardos, un tas ir pārāk daudz. Mēs cits citu nepazīstam. Atnāk svešinieki un izvaro tevi. Atnāk svešinieki un izrauj tev sirdi. Atnāk svešinieki un izsūc tev asinis. Ak dievs, kas īsti tie bija par vīriem? Savu mūžu tos nebiju redzējis!»

Pagāja pusstunda.

Šīs sievietes dzīslās nu tecēja svešas asinis, un tās bija viņu pārvērtušas. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas sma­dzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu …

Viņš piecēlās un atbīdīja aizkarus un plaši atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu. Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tiešām bija pagājusi tikai stunda, kopš viņš uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tumšajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtu­sies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.