REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Bītijs vēl stāvēja durvīs, un viņa sarkanajā sejā pa­vīdēja bailes. Sieviete sažņaudza sērkociņu. Ap viņu virmoja petrolejas tvaiki. Montegs juta, ka paslēptā grāmata sitas pret krūtīm kā dzīva sirds.

.— Ejiet, — sieviete sacīja, un Montegs kāpās atpa­kaļ, sekodams Bītijam — ārā pa durvīm, lejā pa kāp­nēm un pāri mauriņam, kur kā indīga čūska gulēja tumša petrolejas sliede.

Sieviete iznāca uz lieveņa, kur palika mierīgi stā­vam un pārlaida viņiem iznīcinošu skatienu.

Bītijs noklikšķināja šķiltavas.

Viņš nokavēja. Montegs aiz šausmām sastinga.

Uz lieveņa stāvošā sieviete, nicīgi raugoties viņos, novilka sērkociņu gar margām.

No apkārtējām mājām izskrēja cilvēki.

Atpakaļ viņi brauca klusēdami, vairoties cits citu uz­lūkot. Montegs ar Bleķu un Bītiju sēdēja priekšā. Viņi pat nesmēķēja savas pīpes. Viņi tikai vēroja ceļu, ka­mēr milzīgā «Salamandra» līkumodama klusi joņoja tālāk.

— Māster Ridlij … — Montegs beidzot ierunājas.

— Ko? — Bītijs jautāja.

— «Māster Ridlij,» viņa teica. Kad mēs tur ieradā­mies, viņa pateica kaut ko dīvainu. «Esiet vīrišķīgs, māster Ridlij.» Un vēl, un vēl, un vēl kaut ko tālāk.

— «Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tādu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsis,» — Bītijs sacīja. Stounmens un Montegs pārsteigti raudzījās kapteinī.

Bītijs pakasīja zodu.

— Kāds vīrs, vārdā Latimers, teica to cilvēkam, kuru sauca Nikolass Rtdlijs, kad viņus par ķecerību dzīvus sadedzināja uz sārta Oksfordā, 1555. gada 16. oktobrī.

Montegs un Stounmens atkal vēroja ielu, kas pazu­da zem mašīnas riteņiem.

— Man galva kā piebāzta visādiem citātiem, — Bī­tijs paskaidroja. — Droši vien tāpat kā vairumam kapteiņu. Reizēm es pats brīnos par to. Ei, Stounmen! Uz kurieni?

Stounmens nobremzēja.

— Nolādēts! — Bītijs sodījās. — Jūs aizlaidāt ga­rām mūsu pagriezienam.

— Kas tur ir?

— Kas cits kā es? — Montegs teica un tumsā at­slīga pret stenderi.

— Uzdedz gaismu, — viņa sieva beidzot sacīja.

— Gaismas man nevajag.

— Tad liecies gultā.

Viņš dzirdēja, kā nočīkst atsperes un viņa pikti pa­griežas uz otriem sāniem.

— Tu esi piedzēries? — viņa noprasīja.

«Pie visa vainīga mana plauksta,» Montegs nodo­māja. Viņš juta, ka vispirms viena un tad otra roka atbrīvojas no mēteļa un ļauj tam nokrist uz grīdas. Arī bikses izšļuka no viņa rokām un iekrita tumsā kā bezdibenī.

Viņa plaukstas bija skārusi infekcija, kas pamazām pārņēma visu ķermeni. Viņš juta, ka inde lien augstāk un augstāk, ieplūst elkoņos un arī plecos un kā dzirk­stele pārlec uz lāpstiņām. Viņa rokas bija kļuvušas alkatīgas. Un tādas kļuva arī acis, kuras gribēja vē­rot, redzēt, saskatīt visu iespējamo.

— Ko tu tur dari? — viņa sieva jautāja.

Viņš stāvēja tumsā grīļodamies, sažņaudzis grā­matu saltajos pirkstos, kas bija gluži nosvīduši.

— Stāv istabas vidū-kā ērms, — viņa pēc brīža no­teica.

Viņš tikko dzirdami iekunkstējās.

— Ko? — viņa jautāja.

Viņam izlauzās tikai vārgs čuksts. Viņš kaut kā aiz­streipuļoja līdz gultai un neveikli pagrūda grāmatu zem aukstā spilvena. Pēc tam smagi iekrita gultā, tā ka sieva izbailēs iekliedzās. Viņam šķita, ka viņa at­rodas kaut kur ļoti tālu, kamēr viņš guļ izsusējušas jūras vidū uz ledainas salas. Viņa kaut ko runāja un runāja, un runāja, bet viņam tie bija vienīgi vārdi, kuri it neko neizteica, tāpat kā bērna vāvuļošana — ausij tīkama, bet nesakarīga —, kādu viņš reiz bija dzirdējis sava paziņas bērnistabā. Viņš tikai klusi kunkstēja un pēc laba laika juta, ka Mildreda pieceļas un pienāk pie viņa gultas, un uzliek roku uz viņa vaiga. Kad viņa to atvilka, viņš skaidri zināja, ķa tā ir slapja.

Naktī viņš paskatījās uz Mildredu. Viņa negulēja. Bija dzirdama klusa mūzika. Viņas ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas», un viņa klausījās tālu zemju tālīnās balsis, platām acīm blenzdama griestos, tum­sas bezdibenī virs galvas.

Viņš atcerējās vecu anekdoti par sievu, kura tik daudz runājusi pa tālruni, ka viņas izmisušajam vī­ram bijis jāskrien uz tuvāko tālruņa automātu, lai va­rētu viņai pajautāt, kas būs pusdienās. Varbūt viņam, Montegam, derētu nopirkt «Gliemežnīcu» sistēmas raidītāju, lai naktīs varētu parunāties ar sievu, lai kaut ko čukstētu, bubinātu, kliegtu, spiegtu, aurotu viņai ausī. Bet ko viņš čukstētu, ko kliegtu? Ko gan viņš viņai teiktu?

Un pēkšņi Mildreda viņam šķita sveša, pilnīgi ne­pazīstama sieviete. Un viņš atradās svešā dzīvoklī kā anekdotē tas vīrs, kurš naktī, iereibis nākdams uz māju, atslēdzis svešas durvis, iegājis svešā istabā, apgūlies līdzās svešai sievietei un agri aizgājis atkal uz darbu, un ne viens, ne otrs neko nav manījis.

— Millij … — viņš čukstēja.

— Kas ir?

— Nebaidies. Es tikai gribēju jautāt…

— Nu, nu?

— Kad mēs ar tevi satikāmies? Un kur?

— Kādēļ mums būtu bijis jāsatiekas? — viņa jau­tāja.

— Es runāju par mūsu pirmo tikšanos.

Viņš juta, ka viņa tumsā rauc pieri.

— Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām viens otru, — viņš paskaidroja. — Kur tas bija un kad?

— Tas bija pie …

Viņa apklusa .

— Es nezinu, — viņa teica.

Viņam pārskrēja drebuļi. — Vai tu tiešām neatce­ries?

— Tas bija tik sen.

— Pirms desmit, tikai pirms desmit gadiem!

— Nekliedz! Es mēģinu atcerēties. — Tad viņa iesmējās dīvainu smiekliņu, kas kļuva jo brīdi, jo spie­dzīgāks. — Nē, nu padomā, cik tas ir ērmoti, ka cil­vēks var aizmirst, kad un kur sastapis savu vīru vai sievu…

Viņš guļot lēni berzēja pieri un pakausi. Tad spieda abas plaukstas uz acīm, kā cenzdamies iebīdīt atmiņu vietā. Pēkšņi svarīgāk par visu citu viņam bija — at­cerēties, kur pirmo reizi saticis Mildredu.

— Galu galā — tas ir vienalga. — Viņa sieva jau atradās vannas istabā, un viņš dzirdēja, ka no krāna tek ūdens un ka viņa dzer miega zāles.

— Jā, gluži vienalga, — viņš noteica.

Montegs skaitīja, cik malku Mildreda norij, un viņa atmiņā tūliņ atausa abi zilgani bālie vīri ar cigaretēm sakniebtajās mutēs un'čūska ar elektronisko aci, un tas, kā tā līda dzijāk un dziļāk tumšajā, sasmakušajā akā, un viņam gribējās Mildredai uzsaukt, prasīt, cik viņa iedzēra šonakt un cik vēl iedzers, pati to nema­nīdama, — ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne šonakt, tad rītnakt. Bet viņš gulēs vaļējām acīm šonakt un rīt- nakt, un daudzas, daudzas naktis, nekur nespēdams atrast vairs mieru. Viņš atcerējās, kā viņa gulēja un kā abi tehniķi, sakrustojuši rokas uz krūtīm, vienal­dzīgi stāvēja līdzās. Un tad viņš saprata, ka nerau­dātu, ja viņa nomirtu. Tas būtu, it kā nomirtu gluži svešs cilvēks, kura seju viņam gadījies redzēt uz ielas vai kādā laikrakstā, un tas viņam tonakt pēkšņi šķita tik briesmīgi, ka viņš sāka raudāt — ne tādēļ, ka Mildreda varētu nomirt, bet tādēļ, ka viņš par to ne­spētu raudāt, — muļķīgs, tukšs vīrietis līdzās muļķī­gai, tukšai sievietei, kuru rijīgā čūska vērta vēl tuk­šāku.

«No kurienes cilvēkā rodas tāds tukšums?» viņš do­mās sev jautāja. «Kas gan cilvēku iztukšo? Un tad vēl šī briesmīgā puķe, šī pienene! Ar to, kā liekas, viss arī iesākās. «Cik žēl! Nevienu jūs nemīlat!» Bet kādēļ viņš nemīl?»